Svētie Raksti
Mācība un Derības 123


123. nodaļa

Svēto pienākumi attiecībā uz viņu vajātājiem, kā tos uzrakstīja pravietis Džozefs Smits, būdams ieslodzīts cietumā Libertī, Misūri štatā. Šī nodaļa ir izraksts no Baznīcai adresētas vēstules, kas datēta ar 1839. gada 20. martu (skat. 121. nodaļas ievadu).

1–6, Svētajiem ir jāsavāc un jāizdod atskaite par viņu ciešanām un vajāšanām; 7–10, Tas pats gars, kas radīja viltus ticības, arī vada svēto vajāšanas; 11–17, Daudzi starp visām sektām tomēr pieņems patiesību.

1 Un vēl mēs gribētu piedāvāt jūsu pārdomāšanai, vai tas būs pareizi, ka visi svētie savāks visus faktus par ciešanām un apvainojumiem, ko tiem radījuši šī štata ļaudis;

2 un arī par visu īpašumu un zaudējumu summām, ko viņi ir cietuši—gan attiecībā uz reputāciju, gan personīgajām traumām, tāpat kā uz nekustamo īpašumu;

3 un arī visu to personu vārdus, kas pielikušas roku viņu apspiešanā, tiktāl, cik viņi var tos dabūt un uzzināt.

4 Un varbūt var tikt nozīmēta komiteja, lai izmeklētu šīs lietas un savāktu ziņojumus un ar zvērestu apliecinātas rakstveida liecības; un arī savākt apmelojošās publikācijas, kuras klīst apkārt;

5 un visu, kas ir žurnālos un enciklopēdijās, un visus apmelojošos stāstus, kas ir publicēti un tiek rakstīti, un kas to dara; un parādītu visu šo velnišķīgo nelietību virkni un zemiskās un asiņainās uztiepšanas, ko viņi ir darījuši pret šiem ļaudīm—

6 lai mēs ne tikai publicētu visai pasaulei, bet parādītu tās valdības vadītājiem visās to drūmajās un ellišķīgajās krāsās, kā pēdējo centienu, ko prasa no mums mūsu Debesu Tēvs, pirms mēs varam pilnīgi un galīgi pieprasīt to solījumu, kas izsauks Viņu no Viņa aapslēptās vietas; un arī lai visa tauta tiktu atstāta bez attaisnojuma, pirms Viņš var likt lietā Savas varenās rokas spēku.

7 Tas ir mūsu kategorisks pienākums, ka mums ir jāpateicas Dievam, eņģeļiem, ar kuriem mēs tiksim vesti stāvēt, un arī mums pašiem, mūsu sievām un bērniem, kas ir nospiesti ar bēdām, skumjām un rūpēm zem visnolādētākās slepkavību, tirānijas un apspiešanu rokas, atbalstītas un skubinātas, un uzturētas ar tā gara ietekmi, kas tik stipri piesaistīja tēvu, kuri bija mantojuši melus, ticībai bērnu sirdis un piepildīja pasauli ar apmulsumu, un ir audzis stiprāks un stiprāks, un tagad ir patiesi galvenais samaitātības dzinulis, un visa azeme vaid zem viņa nekrietnību smaguma.

8 Tas ir dzelzs ajūgs, tā ir stipra virve; tie ir elles roku dzelži un važas, un skavas, un valgi.

9 Tādēļ tas ir kategorisks pienākums, lai mēs pateiktos ne tikai mūsu sievām un bērniem, bet atraitnēm un bāreņiem, kuru vīri un tēvi ir tikuši anoslepkavoti zem šīs dzelzs rokas;

10 šie tumšie un nomelnojošie darbi ir pietiekami, lai liktu pašai ellei nodrebēt un stāvēt, šausmās trīcot un bālot, un paša velna rokām trīcēt un tapt triekas ķertām.

11 Un arī tas ir kategorisks pienākums, lai mēs pateiktos visai augošajai paaudzei un visiem sirdsšķīstajiem—

12 jo ir vēl daudzi uz zemes starp visām sektām, grupām un nosaukumiem, kuri ir cilvēku smalkās viltības, ar ko tie gaida, lai piekrāptu, aapžilbināti un kuri ir atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi bnezina, kur to atrast—

13 tādēļ, ka mums ir jāizšķiež un jāizsmeļ savas dzīves, nesot gaismu visās tumsas aapslēptajās vietās, kur vien mēs tās zinām; un tās patiesi tiek pasludinātas no debesīm—

14 tas tad ir jādara ar lielu nopietnību.

15 Lai neviens cilvēks to neuzskata par sīkumu; jo ir daudz kas, kas ir nākotnē, kas attiecas uz svētajiem, kas ir atkarīgs no šīm lietām.

16 Jūs zināt, brāļi, ka ļoti lielam kuģim ļoti daudz labuma vētras laikā adod ļoti mazs stūres rats, turot to pret vēju un viļņiem.

17 Tādēļ, dārgi mīļotie brāļi, darīsim apriecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva bglābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts.