Ievads Lūkas evaņģēlijā
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Lūkas evaņģēlijs sniedz vēl vienu liecību par daudzām patiesajām mācībām, kas pierakstītas Mateja un Marka evaņģēlijā, kā arī tas ietver unikālu vēstījumu. Lūkas evaņģēlijs var radīt studentiem dziļāku izpratni par Jēzus Kristus mācībām un palīdzēt viņiem pilnvērtīgāk novērtēt Viņa mīlestību un žēlsirdību pret visiem cilvēkiem, ko Viņš pauda Savas mirstīgās kalpošanas laikā un caur Savu bezgalīgo Izpirkšanu.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Lūka ir šī evaņģēlija autors. Viņš bija ārsts (skat. kolosiešiem 4:14) un „Jēzus Kristus vēstnesis” (Džozefa Smita Tulkojums, Lūkas 1:1). Lūka bija viens no Pāvila „darba biedriem” (Filemonam 1:24) un Pāvila misijas pārinieks (skat. 2. Timotejam 4:11). Lūka arī sarakstīja Apustuļu darbu grāmatu (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Lūka”).
Kur un kad tā tika sarakstīta?
Lai gan nav precīzi zināms, kad Lūka sarakstīja šo evaņģēliju, visdrīzāk, tas notika 1. gs. otrajā pusē pēc Kr. Cilvēki, kas bija „pirmie aculiecinieki” (Lūkas 1:2) Glābēja mirstīgajai kalpošanai un augšāmcelšanās brīnumam, bija Lūkas avoti. Nav zināms, kur tika sarakstīts Lūkas evaņģēlijs.
Kam un kādēļ šis evaņģēlijs tika sarakstīts?
Lūka bija paredzējis, ka šo evaņģēliju lasīs galvenokārt citticībnieki, un Viņš attēloja Jēzu Kristu kā jūdu, tā arī citticībnieku Glābēju. Šo evaņģēliju Lūka it īpaši adresēja „Teofilam” (Lūkas 1:3), kas grieķu valodā nozīmē „Dieva draugs” vai „mīļotais Dievs”. Acīmredzot Teofils iepriekš bija saņēmis zināšanas attiecībā uz Jēzus Kristus dzīvi un mācībām (skat. Lūkas 1:4). Lūka cerēja, ka sniegs turpmākos norādījumus, piedāvājot sistemātisku pierakstu par Glābēja misiju un kalpošanu. Viņš vēlējās, lai tie, kas lasa viņa liecību, zinātu ar pārliecību (Lūkas 1:4) par Dieva Dēlu — Viņa žēlsirdību, īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos.
Kādas ir šīs grāmatas īpatnējās iezīmes?
Lūkas evaņģēlijs ir visgarākais no četriem evaņģēlijiem un pati garākā grāmata Jaunajā Derībā. Daži kristīgajā pasaulē vislabāk pazīstamie stāsti ir atrodami tikai Lūkas evaņģēlijā, kā piemēram, kādi bija apstākļi Jāņa Kristītāja piedzimšanas laikā (skat. Lūkas 1:5–25, 57–80). Tas ietver tradicionālo Ziemassvētku stāstu (skat. Lūkas 2:1–20); stāstu par 12 gadīgo Jēzu templī (skat. Lūkas 2:41–52); līdzības, piemēram, par labo samarieti (skat. Lūkas 10:30–37), par pazudušo dēlu (skat. Lūkas 15:11–32), kā arī par bagāto vīru un Lācaru (skat. Lūkas 16:19–31); stāstu par desmit spitālīgajiem (skat. Lūkas 17:11–19) un pierakstu par to, kā augšāmcēlies Kungs gāja kopā ar Saviem mācekļiem pa ceļu uz Emavu (skat. Lūkas 24:13–32).
Citas unikālās iezīmes ir tādas, ka Lūka iekļāva Jāņa Kristītāja mācības, kuras nav sastopamas pārējos evaņģēlijos (skat. Lūkas 3:10–14), viņš uzsvēra Jēzus Kristus biežās lūgšanas (skat. Lūkas 3:215:16; 9:18, 28–29; 11:1) un ietvēra septiņdesmito aicināšanu, apmācīšanu un misionāru darbu (skat. Lūkas 10:1–22). Pie tam Lūka ir vienīgais evaņģēlija sarakstītājs, kurš pierakstīja, ka Glābējs Ģetzemanes dārzā izlēja Savas asinis, un to, ka Viņam kalpoja eņģelis (skat. Lūkas 22:43–44).
Tā kā Lūkas evaņģēlijs sākas un beidzas, pieminot templi, tas parāda, kāda nozīme bija templim kā galvenajai vietai, kur Dievs īstenoja savus darbus ar cilvēkiem (skat. Lūkas 1:9; 24:53).
Satura izklāsts
Lūkas 1.–3. nod. Tiek pravietota Jāņa Kristītāja un Jēzus Kristus piedzimšana un misija. Liecinieki liecina par to, ka jaundzimušais Jēzus ir Mesija. 12 gadu vecumā Jēzus Kristus māca templī. Jānis Kristītājs sludina grēku nožēlošanu un krista Jēzu Kristu. Lūka pieraksta Jēzus Kristus ģenealoģiju.
Lūkas 4.–8. nod. Jēzus Kristus tiek tuksnesī kārdināts. Nācaretē Viņš pasludina Sevi par Mesiju un tiek atraidīts. Jēzus Kristus izraugās Divpadsmit apustuļus un māca Savus mācekļus. Viņš piedod grēkus un paveic daudzus brīnumus.
Lūkas 9.–14. nod. Divpadsmit apustuļi tiek sūtīti sludināt un dziedināt. Jēzus Kristus pabaro piecus tūkstošus cilvēku un tiek apskaidrots kalnā. Viņš aicina septiņdesmitos un sūta viņus mācīt. Jēzus Kristus māca par māceklību, liekulību un tiesāšanu. Viņš stāsta līdzību par labo samarieti.
Lūkas 15.–17. nod. Jēzus Kristus māca līdzībās. Viņš māca par aizvainojumiem, ticību un piedošanu. Viņš dziedina desmit spitālīgos un māca par Savu Otro atnākšanu.
Lūkas 18.–22. nod. Jēzus Kristus turpina mācīt līdzībās. Viņš dziedina aklo vīru un māca Caķeju. Viņš svinīgi ierodas Jeruzālemē, apraud pilsētu un attīra templi. Jēzus Kristus pravieto par Jeruzālemes iznīcināšanu un runā par zīmēm, kas ievadīs Viņa Otro atnākšanu. Viņš iedibina Svēto Vakarēdienu, māca Savus apustuļus un cieš Ģetzemanes dārzā. Viņu nodod, apcietina, izsmej, sit un nopratina.
Lūkas 23.–24. nod. Jēzu Kristu tiesā Pilāta un Hēroda priekšā, sit krustā un apglabā. Eņģeļi pie kapa un divi mācekļi, kas gāja pa ceļu uz Emavu, liecina par to, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Glābējs parādās saviem mācekļiem Jeruzālemē, apsola Saviem apustuļiem, ka viņi saņems spēku no Dieva, un uzkāpj debesīs.