Glābējs tika tiesāts gan Poncija Pilāta, gan Hēroda Antipas priekšā. Neviens no viņiem neatzina Glābēju par vainīgu noziegumos, kuros jūdi Viņu apsūdzēja, taču Pilāts tomēr nodeva Viņu krustā sišanai. Jēzus piedeva romiešu kareivjiem, kuri sita Viņu krustā, un runāja ar zagli, kurš arī tika sists krustā. Pēc Jēzus nāves Jāzeps no Arimatijas guldīja Viņa miesas kapā.
Pirms stundas sākuma uz tāfeles uzrakstiet šādus jautājumus:
Kad esat jutuši, ka kāds ar saviem vārdiem vai rīcību ir nodarījis jums pāri?
Kā jūs reaģējāt šādā situācijā?
Sāciet stundu, aicinot studentus apdomāt uz tāfeles uzrakstītos jautājumus.
Aiciniet studentus, pētot Lūkas 23. nodaļu, meklēt patiesu principu, kas viņiem palīdzēs zināt, kā reaģēt gadījumos, kad viņi sajūt, ka citi dara viņiem pāri.
Atgādiniet studentiem, ka pēc tam, kad Jēzus bija izcietis Ģetzemanē, augstie priesteri apcietināja Viņu un notiesāja Viņu uz nāvi. Paskaidrojiet, ka no tā laika līdz Savai nāvei Jēzus satikās ar šādiem cilvēkiem: Ponciju Pilātu, Hērodu Antipu, ar kādu uzticīgu sieviešu grupu, romiešu kareivjiem un diviem zagļiem, kas tika sisti krustā Viņam abās pusēs. Poncijs Pilāts bija romiešu valdnieks Jūdejas apgabalā, kurā tika iekļauta arī galvaspilsēta Jeruzāleme; Hērods Antipa (kas bija nodevis nāvei Jāni Kristītāju) romiešu pakļautībā pārvaldīja Galileju un Pereju (skat. Lūkas 3:1).
Sadaliet studentus pa pāriem un aiciniet katru pāri kopā izlasīt Lūkas 23:1–11, meklējot atšķirības tajā, kā Glābējs atbildēja Poncijam Pilātam un Hērodam Antipam. Lai palīdzētu viņiem saprast Glābēja atbildi Pilātam, paskaidrojiet, ka Džozefa Smita tulkojumā Marka 15:2 ir rakstīts: „Un Viņš atbildēdams teica viņam, Es esmu, tieši kā tu saki.”
Aiciniet studentus pārrunāt ar savu partneri atbildes uz šādiem jautājumiem:
Kā Jēzus atbilde Pilātam atšķīrās no Viņa atbildes Hērodam?
Kāpēc Glābēja atbilde Pilātam, iespējams, pārsteidza viņu?
Kāpēc Hērods, iespējams, jutās vīlies Glābēja klusēšanas dēļ?
Rezumējiet Lūkas 23:12–25, paskaidrojot, ka ne Pilāts, ne Hērods neatrada Jēzū nekādu vainu, tāpēc Pilāts pateica ļaužu pūlim, ka viņš pārmācīs Jēzu un atlaidīs Viņu. Ļaudis kliedza, lai Pilāts atbrīvotu Barabu, nevis Jēzu, un pieprasīja, lai Jēzus tiktu sists krustā. Pilāts atbrīvoja Barabu un nodeva Jēzu krustā sišanai. (Piezīme! Stāsts par to, kā Jēzus tika tiesāts Pilāta priekšā, sīkāk tiks aplūkots stundā par Jāņa 18.–19. nodaļu.)
Rezumējiet Lūkas 23:26–31, paskaidrojot, ka liela uzticīgu sieviešu grupa, kas bija ar Viņu kopš Viņa kalpošanas Galilejā, apraudāja Jēzu, sekojot Viņam uz vietu, kur Viņš tika vests, lai tur tiktu sists krustā. Jēzus pateica viņām neraudāt par Viņu, bet gan par gaidāmo iznīcību, kas nāks pār Jeruzālemi, tāpēc ka jūdi bija atraidījuši savu Ķēniņu.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Lūkas 23:32–34. Paskaidrojiet, ka Džozefa Smita tulkojumā Lūkas 23:34 ir rakstīts: „Tad Jēzus sacīja: Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. (Domājot kareivjus, kas Viņu sita krustā,) un tie novilka Viņa apmetni un meta kauliņus.” Aiciniet studentus sekot līdzi, meklējot, ko Glābējs izdarīja, kad tika pienaglots pie krusta.
Ko Glābējs izdarīja, kad tika pienaglots pie krusta? (Jūs varat ierosināt studentiem atzīmēt Glābēja vārdus, kas pierakstīti 34. pantā.)
Kāpēc Glābēja lūgšana šajā brīdī ir tik ievērības cienīga?
Kādu principu mēs varam mācīties no Glābēja piemēra par to, kā mums būtu jāreaģē, kad citi dara mums pāri? (Studenti var izteikties dažādi, taču pārliecinieties, ka viņi atpazīst šādu principu: Mēs varam sekot Jēzus Kristus piemēram, izvēloties piedot tiem, kas dara mums pāri.)
Ko nozīmē piedot?
Jūs varētu paskaidrot, ka piedot citiem nenozīmē, ka tos, kas pret mums grēko, nevajadzētu saukt pie atbildības par viņu rīcību. Tas arī nenozīmē, ka mums būtu jāpakļauj sevi situācijām, kur cilvēki var turpināt darīt mums pāri. Piedošana drīzāk nozīmē ar mīlestību izturēties pret tiem, kas ir nodarījuši mums pāri, un neturēt pret viņiem sirdī aizvainojumu vai dusmas (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Piedot”, scriptures.lds.org).
Lūdziet studentus klusībā apdomāt, vai ir kāds cilvēks, kam viņiem ir jāpiedod. Atzīstiet, ka reizēm var būt grūti kādam piedot. Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto prezidenta Gordona B. Hinklija apgalvojumu. Palūdziet klases audzēkņiem ieklausīties, ko viņi var darīt, ja viņiem ir grūtības piedot kādam cilvēkam.
Attēls
Prezidents Gordons B. Hinklijs
„Es lūdzos, lai jūs lūgtu Tam Kungam spēku piedot. … Tas var nebūt viegli, un tas var nenotikt ātri. Taču, ja jūs pēc tā no sirds tieksieties un attīstīsiet sevī šo vēlmi, tā nāks” („Of You It Is Required to Forgive”,Ensign, 1991. g. jūnijs, 5. lpp.).
Kādu padomu prezidents Hinklijs mums dod, ja mums ir grūti kādam piedot?
Kā, jūsuprāt, tas, ka lūdzam Dievam spēku, var mums palīdzēt piedot?
Lūdziet studentus padomāt par gadījumu, kad viņi piedeva kādam. Uzaiciniet dažus studentus dalīties savā pieredzē ar pārējiem. (Lūdziet viņus neatklāt iesaistīto vārdus un atgādiniet viņiem nestāstīt neko pārāk personīgu.)
Mudiniet studentus sekot Jēzus Kristus piemēram un piedot tiem, kas ir nodarījuši viņiem pāri. Aiciniet viņus lūgt Dievam spēku, lai spētu piedot.
Rezumējiet Lūkas 23:35–38, paskaidrojot, ka jūdu valdnieki un romiešu kareivji izsmēja Glābēju, kad Viņš karājās pie krusta.
Attēls
Krustā sišana
Parādiet attēlu Krustā sišana (Evaņģēlija mākslas darbu grāmata [2009. g.], nr. 57; skat. arī LDS.org). Aiciniet kādu studentu nolasīt Lūkas 23:39–43 un lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi un izzināt, kā divi zagļi, kas karājās pie krusta Glābējam abās pusēs, izturējās pret Viņu.
Kā katrs no diviem zagļiem izturējās pret Glābēju?
Ko viens no zagļiem domāja, kad teica: „Mēs dabūjam, ko esam pelnījuši” (41. pants)?
Kā Glābējs atbildēja šim zaglim, kad viņš lūdza Glābēju pieminēt viņu Dieva valstībā?
Lai palīdzētu studentiem labāk saprast, ko Glābējs domāja, kad pateica šim zaglim, ka viņš būs ar Viņu paradīzē, aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto apgalvojumu:
„Vārds paradīze Svētajos Rakstos ir lietots dažādās nozīmēs. Pirmkārt, tas apzīmē miera un laimes vietu pēcmirstīgajā garu pasaulē, kas ir paglabāta tiem, kas kristījušies un palikuši uzticīgi (skat. Almas 40:12; Moronija 10:34). …
Otra nozīme vārdam paradīze atrodama Lūkas pierakstā par Glābēja krustā sišanu. … Pravietis Džozefs Smits skaidroja, ka … Tas Kungs patiesībā teica, ka zaglis būs kopā ar Viņu garu pasaulē” (Uzticīgi ticībai: Evaņģēlija norādes [2005. g.], 111. lpp.; skat. arī History of the Church, 5:424–25).
Saskaņā ar pravieša Džozefa Smita teikto, kur šis zaglis devās pēc savas nāves? (Uz garu pasauli [skat. Almas 40:11–14].)
Kādu patiesu principu mēs varam mācīties no Glābēja apgalvojuma, ka šis zaglis būs ar Viņu paradīzē (Lūkas 23:43)? (Studenti var izteikties dažādi, taču pārliecinieties, ka viņi atpazīst šādu patiesu principu: Visu cilvēku gari savas nāves brīdī dodas uz garu pasauli.)
Paskaidrojiet, ka citi Svētie Raksti var mums palīdzēt labāk saprast, kas garu pasaulē notiks ar šo zagli un citiem — viņam līdzīgiem. Jūs varat ierosināt, lai studenti uzraksta norādi uz Mācības un Derību 138:28–32, 58–59 savu Svēto Rakstu lappuses malā — līdzās Lūkas 23:43.
Paskaidrojiet, ka Mācības un Derību 138. nodaļā ir rakstīta atklāsme, kas tika dota prezidentam Džozefam F. Smitam, kurā Glābējs atklāja patiesus principus par garu pasauli. Šie patiesie principi var mums palīdzēt saprast, ko Glābējs domāja, kad teica: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lūkas 23:43).
Aiciniet vairākus studentus pa dažiem pantiem nolasīt Mācības un Derību 138:11, 16, 18, 28–32. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, pievēršot uzmanību tam, ko Glābējs darīja, kad devās uz garu pasauli.
Ko Glābējs darīja, kad devās uz garu pasauli?
Saskaņā ar 29. pantu, kurp Glābējs nedevās, kamēr bija garu pasaulē?
Kādam darbam Glābējs organizēja Savus taisnīgos vēstnešus?
Kādu patiesu principu mēs varam mācīties no šiem pantiem? (Studenti var izteikties dažādiem vārdiem, taču viņiem būtu jāatpazīst šāds patiess princips: Jēzus Kristus vadībā taisnīgi vēstneši māca evaņģēliju tiem, kas atrodas garu cietumā.)
Aiciniet kādu studentu nolasīt tālāk doto apgalvojumu, ko teicis brālis Alēns A. Petjons, bijušais reģiona Septiņdesmitais. Lūdziet klases audzēkņus ieklausīties, ko Glābēja vēsts varēja dot šim noziedzniekam, kas karājās pie krusta.
Attēls
Alēns A. Petjons
„Glābējs žēlīgi viņam atbildēja un deva cerību. Šis noziedznieks, visticamāk, nesaprata, ka evaņģēlijs tiks viņam sludināts garu pasaulē vai ka viņam tiks dota iespēja dzīvot saskaņā ar Dievu garā (skat. 1. Pēt. 4:6; M&D 138:18–34). Glābējs patiesi rūpējās par zagli, kas karājās Viņam blakus; neapšaubāmi Viņš ļoti rūpējas par tiem, kas mīl Viņu un cenšas ievērot Viņa baušļus!” („Words of Jesus: On the Cross”, Ensign, 2003. g. jūnijs, 34. lpp.).
Kādu cerību mums dod vārdi M&D 138:29–32 par visiem tiem, kas ir miruši bez zināšanām par evaņģēliju?
Paskaidrojiet: lai arī evaņģēlijs tiktu sludināts šim zaglim, viņš nebūtu automātiski glābts Dieva valstībā.
Aiciniet kādu studentu nolasīt Mācības un Derību 138:58–59 un lūdziet pārējos audzēkņus sekot līdzi, meklējot to, kas šim zaglim un citiem garu cietumā būtu jādara, lai viņi tiktu pestīti.
Kas šim zaglim vai jebkuram citam garam garu cietumā būtu jādara, lai iemantotu pestīšanu?
Kas notiks ar tiem gariem, kas nožēlo grēkus un pieņem tempļa priekšrakstus, kas izpildīti viņu labā? (Gari, „kas nožēlo grēkus, tiks pestīti caur paklausību [tempļa] priekšrakstiem”, tiks šķīstīti caur Izpirkšanu un „saņems [savu] algu” [M&D 138:58–59].)
Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu tiem gariem, kam, līdzīgi kā šim zaglim, ir nepieciešama pestīšana? (Mēs varam paveikt ģimenes vēstures darbu un piedalīties tempļa priekšrakstos mirušo labā.)
Rezumējiet Lūkas 23:44–56, paskaidrojot, ka Glābējs nomira pie krusta, kad bija pateicis vārdus: „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās” (46. pants). Jāzeps no Arimatijas tad ietina Glābēja miesas audeklā un guldīja tās kapā.
Noslēdziet, liecinot par stundā pārrunātajām, patiesajām mācībām.
Prezidents Henrijs B. Airings no Augstākā prezidija paziņoja vienu iemeslu, kāpēc arī mums būtu jāpiedod tiem, kas mūs aizvaino:
„Mums ir jāpiedod, un mēs nevaram turēt ļaunu prātu pret tiem, kas mūs aizvaino. Glābējs parādīja piemēru no krusta: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lūkas 23:34). Mēs nezinām cilvēku, kuri mūs aizvaino, sirds domas” („That We May Be One”, Ensign, 1998. g. maijs, 68. lpp.).
Kalpojot par Septiņdesmito prezidija locekli, elders Deivids E. Sorensens mācīja, ka tad, kad piedodam citiem, mēs atbrīvojamies no pagātnes un ticībā un mīlestībā virzāmies pretī nākotnei:
„Kad kāds ir sāpinājis mūs vai kādu mums tuvu cilvēku, sāpes var būt gandrīz neizmērojamas. Var šķist, ka šīs sāpes vai netaisnība ir visbūtiskākais pasaulē un ka mums nav citas izvēles, kā vien atriebties. Taču Kristus, Miera valdnieks, māca mums labāku ceļu. Var būt ļoti grūti piedot ļaunumu, ko kāds mums ir nodarījis, taču, kad mēs to izdarām, mēs sev paveram ceļu uz labāku nākotni. Cita cilvēka noziegumi tad vairs nekontrolē mūsu dzīvi. Kad piedodam citiem, mēs topam brīvi un spējam izvēlēties, kā dzīvosim paši savu dzīvi. Piedošana nozīmē, ka pagātnes problēmas vairāk nenosaka mūsu likteni, un mēs varam koncentrēties uz nākotni ar Dieva mīlestību savā sirdī” („Forgiveness Will Change Bitterness to Love”, Ensign vai Liahona, 2003. g. maijs, 12. lpp.).
Elders Džeimss E. Talmidžs no Divpadsmit apustuļu kvoruma rakstīja par sarunu starp Glābēju un Hērodu:
„Hērods sāka nopratināt Apsūdzēto, taču Jēzus klusēja. Augstie priesteri un rakstu mācītāji kaislīgi Viņu apsūdzēja, taču Tas Kungs neteica ne vārda. … Cik mums ir zināms, Hērods ir … vienīgais cilvēks, kurš redzēja Kristu vaigu vaigā un runāja ar Viņu, taču nekad nedzirdēja Viņa balsi. … Hērodam, tai viltīgajai lapsai, Viņš veltīja vienīgi nicinošu un ķēnišķīgu klusumu. Tā kā pamatīgi tika aizskarta Hēroda patmīlība, viņš no aizvainojošiem jautājumiem pievērsās ļaunprātīgai izzobošanai. Viņš un viņa bruņneši izjokoja ciešanu pārņemto Kristu, „nicināja un apmēdīja [Viņu]”, un tad, izsmieklā „apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta” [Lūkas 23:11]. Hērods neatrada Jēzū neko, kas būtu par attaisnojumu Viņa nosodīšanai” (Jesus the Christ, 3. izd. [1916. g.], 636. lpp.).
Lūkas 23:7–34. Glābēja atbilde tiem, kas darīja Viņam pāri
Elders Roberts D. Heilzs no Divpadsmit apustuļu kvoruma dalījās šādās domās par to, kā mēs varam sekot Glābēja piemēram, kad citi mūs kritizē vai vajā:
„Kad mēs atbildam saviem apsūdzētājiem tā, kā to darīja Glābējs, mēs ne tikai sākam vairāk līdzināties Kristum, bet arī aicinām citus sajust Viņa mīlestību un arī sekot Viņam.
Lai atbildētu Kristum līdzīgā veidā, mēs nevaram rīkoties pēc scenārija vai — pamatojoties uz kādu formulu. Glābējs katrā situācijā atbildēja atšķirīgi. Kad Viņam stājās pretī ļaunais ķēniņš Hērods, Viņš klusēja. Kad Viņš stāvēja Pilāta priekšā, Viņš vienkāršā un spēcīgā veidā liecināja par Savu dievišķumu un nolūku. Saskaroties ar naudas mijējiem, kuri apgānīja templi, Viņš pildīja Savus dievišķi noteiktos pienākumus, lai saglabātu un aizsargātu to, kas bija svēts. Kad bija pacelts pie krusta, Viņš izteica šos nepārspējamos, kristīgos vārdus: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lūkas 23:34).
Daži cilvēki kļūdaini uzskata, ka tāda reakcija kā klusēšana, lēnprātība, piedošana un pazemīgas liecības sniegšana liecina par pasivitāti vai vājumu. Taču, lai „mīl[ētu] savus ienaidniekus un lū[gtu] Dievu par tiem, kas [mūs] vajā” (Mateja 5:44), ir nepieciešama ticība, spēks un, vairāk par visu, kristīga drosme” („Christian Courage: The Price of Discipleship”, Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 72. lpp.).
„„Zaļais koks”, kas minēts Lūkas 23:31, simbolizē Jēzus Kristus mirstīgās kalpošanas laiku. Šis Glābēja apgalvojums norādīja uz to: ja jūdu tautas apspiedēji varēja veikt tik lielas ļaundarības (skat. Lūkas 23:28–30) laikā, kad Jēzus bija starp viņiem, viņi nodarīs jūdu tautai daudz lielāku ļaunumu, kad Viņš būs prom — laikā, ko simbolizēja nokaltušais koks. Džozefa Smita tulkojumā šajā pantā ir pievienots vēl viens teikums, kurā ir aprakstīta iznīcība, kas notiks pēc Glābēja nāves” (Jaunās Derības studenta rokasgrāmata [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014. g.], 188. lpp.).
Lūkas 23:46. „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās”
Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja Glābēja beidzamo vārdu nozīmību, kurus Viņš teica, karājoties pie krusta:
„Kad pēdējā artava bija samaksāta, un Kristus apņēmība — būt uzticīgam — bija tik acīmredzama un it nemaz nesatricināma, tad visbeidzot un visžēlīgi „viss [bija] piepildīts” [skat. Jāņa 19:30]. Par spīti visām grūtībām un neskatoties uz to, ka neviens nevarēja Viņam palīdzēt vai Viņu atbalstīt, Jēzus no Nacaretes, dzīvā Dieva dzīvais Dēls, atjaunoja fizisko dzīvi, kuru nāve bija aizslaucījusi, un nesa priekpilnu, garīgu mūsu atpestīšanu no grēka, ellišķīgas tumsas un izmisuma. Ar ticību Dievam, kurš, kā Viņš zināja, bija klāt, Viņš ar triumfu varēja teikt: „Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu” [Lūkas 23:46]” („Neviens nebija ar Viņu”,Ensign vai Liahona, 2009. g. maijs, 88. lpp.).
