Uzzinot par problēmām, ar ko saskārās Korintas Baznīcas locekļi, Pāvils viņiem uzrakstīja vēstuli, kurā skubināja viņus novērst nesaskaņas un kļūt vienotiem. Viņš arī paskaidroja, ka Dievs aicina sludināt Viņa evaņģēliju vājos un pazemīgos un ka Dieva lietas var zināt un saprast tikai caur Svēto Garu.
Aiciniet studentus atvērt Bībeles karti nr. 13 „Apustuļa Pāvila misijas ceļojumi”, kas atrodas Trīs Rakstu sējuma sadaļā „Bībeles kartes un fotogrāfijas”, un atrodiet tajā Korintu.
Lūdziet kādam studentam nolasīt nākamo rindkopu:
Savas misijas otrā ceļojuma laikā Pāvils devās uz pilsētu — Korinta, kur viņš sludināja evaņģēliju. Šajā reizē tika kristīti daudzi cilvēki (skat. Apustuļu darbu 18:1–18). Vēlāk, kad Pāvils sludināja Efezā, viņš uzzināja, ka starp Baznīcas locekļiem Korintā bija radušās problēmas, jo vairāki Baznīcas locekļi atgriezās pie agrākajiem uzskatiem un paražām — elkdievību pielūgšanas. Pāvils rakstīja Korintas Baznīcas locekļiem, lai stiprinātu un atgādinātu viņiem par apņemšanos kalpot Tam Kungam.
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 1:1–2. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kā Pāvils uzrunāja Baznīcas locekļus Korintā.
Kā Pāvils uzrunāja Baznīcas locekļus Korintā?
Saskaņā ar 1. pantu, kāds bija Pāvila amats Baznīcā?
Rezumējiet 1. korintiešiem 1:3–9, paskaidrojot, ka Pāvils pastāstīja Korintas svētajiem, ka viņš pateicās Dievam viņu vārdā par žēlastību, ko viņi bija saņēmuši caur Jēzu Kristu, kas bija svētījis viņus visās lietās. Norādiet, ka Pāvils, uzrunājot svētos, izmantoja izteiksmes veidu, kas norādīja, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir atsevišķas būtnes (skat. 3. pantu).
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 1:10–11. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Pāvils skubināja Korintas svētos darīt.
Saskaņā ar 1. korintiešiem 1:10, ko Tas Kungs sagaida, lai mēs kā Baznīcas locekļi darītu? (Studentiem saviem vārdiem būtu jāpauž tālāk dotajam līdzīgs princips: Tas Kungs sagaida, ka mēs, svētie, būsim vienoti un novērsīsim šķelšanos un strīdus.)
Ko mēs kā Baznīcas locekļi varam darīt, lai novērstu šķelšanos un strīdus mūsu ģimenēs? Mūsu bīskapijās? (Uzrakstiet studentu atbildes uz tāfeles.)
Kādas svētības mēs varam saņemt, ja mēs esam vienoti un mūsu starpā nav šķelšanās?
Kad jūs esat bijuši svētīti, pateicoties vienotībai klasē, kvorumā, bīskapijā vai draudzē?
Pievērsiet studentu uzmanību uz tāfeles dotajām atbildēm un mudiniet viņus izvēlēties vienu veidu, kādā viņi varētu novērst šķelšanos un strīdus un izvirzīt mērķi tā īstenošanai.
Rezumējiet 1. korintiešiem 1:12–16, paskaidrojot, ka Korintas svētie sāka dalīties grupās pēc tā, kas viņus bija kristījis. Viņu starpā radās šķelšanās, jo viņi domāja, ka viņu statuss Baznīcā ir atkarīgs no tā, kāds bija tā cilvēka statuss, kurš viņus kristīja.
Pāvils māca, ka Dievs aicina vājos sludināt Viņa evaņģēliju
Paskaidrojiet, ka Pāvila dienās daudzi grieķi dzīvoja Korintā. Šiem grieķiem ļoti svarīga bija filozofiskā domāšana un pasaulīgā gudrība.
Kāpēc tādam, kurš ieklausās pasaulīgajās filozofijās, ir grūti pieņemt evaņģēliju.? (Jūs varētu nolasīt 2. Nefija 9:28.)
Aiciniet studentus, pētot 1. korintiešiem 1:17–31, sameklēt patiesību, kas viņiem var palīdzēt saprast pasaulīgo gudrību maldīgumu.
Sadaliet studentus četrās grupās. Katrai grupai nozīmējiet pa vienai no šīm Rakstu vietām: 1. korintiešiem 1:17–18; 1. korintiešiem 1:19–20; 1. korintiešiem 1:21–22 un 1. korintiešiem 1:23–24. Aiciniet studentus izlasīt šīs rakstvietas savās grupās, meklējot, ko Pāvils teica par pasaules gudrību salīdzinājumā ar Dieva gudrību. Paskaidrojiet, ka frāze „jo Kristus mani nav sūtījis kristīt” 17. pantā liek domāt, ka Pāvils netika sūtīts, lai veidotu savu reputāciju, pamatojoties uz to, cik daudzus viņš spēs pievērst ticībai. Jūs varētu arī paskaidrot, ka frāze „gudro gudrība” 19. pantā un „pasaules gudrība” 20. pantā attiecas uz tā laika nepilnīgajām filozofiskajām tradīcijām.
Pēc pietiekami ilga laika aiciniet pa vienam studentam no katras grupas rezumēt klasei, ko Pāvils mācīja Korintas svētajiem par gudrību. Pēc tam, kad visām grupām ir bijusi iespēja sniegt savas atbildes, pajautājiet:
Kāpēc, jūsuprāt, neticīgie uzskatīja par muļķīgu Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas vēstījumu?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 1:25. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ko Pāvils mācīja par cilvēka gudrību salīdzinājumā ar Dieva gudrību. Paskaidrojiet, ka Pāvils izmantoja frāzes „Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki” un „Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka”, lai parādītu Dieva pārākumu gudrībā un varā. Dievs nav ģeķīgs, nedz arī viņam piemīt kādas vājības.
Kādu patiesību Pāvils mācīja par cilvēku gudrību salīdzinājumā ar Dieva gudrību? (Kad studenti ir atbildējuši, uzrakstiet uz tāfeles šādu patiesību: Dieva gudrība ir pārāka par cilvēka gudrību.)
Kā šīs patiesības saprašana var ietekmēt to, kā kāds meklē risinājumus savām problēmām?
Aiciniet kādu studentu nolasīt 1. korintiešiem 1:26–27. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kādus cilvēkus Dievs izvēlas sludināt Viņa evaņģēliju.
Kādus cilvēkus Dievs izvēlas sludināt Viņa evaņģēliju?
Kāpēc, jūsuprāt, Dievs izvēlas, lai Viņa evaņģēliju sludina tie, kurus pasaule uzskata par ģeķīgiem un nespēcīgiem?
Pāvils paskaidro, kādā veidā mēs mācāmies Dieva lietas
Aiciniet kādu studentu izlasīt šo prezidenta Boida K. Pekera, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, stāstu:
Attēls
Prezidents Boids K. Pekers
„Es lidmašīnā sēdēju blakus pārliecinātam ateistam, kurš uzspieda savu neticību Dievam tik aktīvi, ka man viņam bija jāsniedz sava liecība. „Jūs kļūdāties,” es teicu, „Dievs ir. Es zinu, ka Viņš dzīvo!”
Viņš iebilda: „Jūs nezināt. Neviens to nezina! Jūs to nevarat zināt!” Redzot, ka es nepadodos, ateists, kas bija tiesnesis, uzdeva, iespējams, svarīgāko jautājumu attiecībā uz liecību. „Labi,” viņš noteica smīnošā, pašlepnā veidā, „jūs sakāt, ka zināt. Pastāstiet man, kā jūs to zināt.”
Cenšoties sniegt atbildi, es nespēju to izskaidrot, pat neskatoties uz manu akadēmisko izglītību. …
Kad izmantoju tādus vārdus kā Gars un liecinieks, ateists atbildēja: „Es nesaprotu, par ko jūs runājat.” Vārdi — lūgšana, sapratne un ticība — viņam bija vienlīdz nesaprotami. „Redzat?” viņš teica. „Jūs patiesībā nezināt. Ja jūs to zinātu, jūs man varētu pateikt, kā jūs to zināt.”
„Es nezināju, ko iesākt” („The Candle of the Lord”, Ensign, 1983. g. jan., 51).
Kā jūs būtu atbildējuši šim ateistam?
Aiciniet studentus, pētot Pāvila 1. vēstules korintiešiem 2. nodaļu, sameklēt patiesu principu, kas viņiem palīdzēs saprast, kādēļ šis cilvēks nevarēja saprast prezidenta Pekera sacīto un kāpēc viņi var būt droši par savām garīgajām zināšanām.
Rezumējiet 1. korintiešiem 2:1–8, paskaidrojot, ka Pāvils svētajiem Korintā pateica, ka viņš neizmantoja pasaules gudrību, lai pārliecinātu viņus par evaņģēlija patiesumu. Viņš viņus mācīja ar Garu, lai viņiem varētu būt ticība Dievam. Pāvils viņiem arī pateica, ka neticīgie nevar saprast Dieva noslēpumus.
Aiciniet vairākus studentus pēc kārtas nolasīt 1. korintiešiem 2:9–16. Lūdziet klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, kāpēc, pēc Pāvila teiktā, vieni var zināt un saprast „Dieva dziļumus” (10. pants), kamēr citi to nevar.
Saskaņā ar 9.–10. pantu, kāpēc Pāvils un citi uzticīgi cilvēki varēja saprast Dieva lietas?
Saskaņā ar 14. pantu, kāpēc daži cilvēki nespēj saprast Dieva lietas?
Kādu patiesību mēs varam mācīties no šiem pantiem par to, kā mēs varam zināt un saprast Dieva lietas? (Studenti var izteikties dažādi, taču pārliecinieties, ka viņi atpazīst šādu patiesību: Mēs varam zināt un saprast Dieva lietas tikai caur Viņa Garu.)
Pievērsiet audzēkņu uzmanību prezidenta Pekera stāstam un paskaidrojiet, ka prezidents Pekers sajuta pamudinājumu — pajautāt lidmašīnā blakus sēdošajam cilvēkam, pēc kā garšo sāls. Aiciniet kādu studentu nolasīt pārējo prezidenta Pekera stāsta daļu:
Attēls
Prezidents Boids K. Pekers
„Protams, ka viņš, pēc vairākiem mēģinājumiem, to tā arī nespēj izdarīt. Viņš nespēja aprakstīt tik ikdienišķu lietu, kā sāls. Es viņam atkal sniedzu savu liecību un teicu: „Es zinu, ka dievs ir. Jūs izsmējāt manu liecību un teicāt: ja es patiešām zinātu, es jums varētu pateikt, kā tieši es to zinu. Mans draugs, runājot garīgi, es esmu nogaršojis sāli. Es nevaru jums pastāstīt vārdiem, kā esmu ieguvis šīs zināšanas, tāpat kā jūs man nevarat aprakstīt sāls garšu. Bet es jums atkārtoju, ka Dievs ir! Viņš ir dzīvs! Un tikai tāpēc, ka jūs to nezināt, nemēģiniet man iestāstīt, ka arī es to nezinu, jo es zinu!”
Mums šķiroties, es dzirdēju viņu nomurminām: „Man nav vajadzīga jūsu reliģija! Man to nevajag.”
Pēc šīs pieredzes es vairs nekad nejutos apkaunots par to, ka nespēju izteikt vārdos to, ko zinu garīgi” („The Candle of the Lord”, 52).
Uz tāfeles uzrakstiet vārdus — Dieva lietas — un pajautājiet studentiem, kādas Dieva lietas, viņuprāt, var zināt un saprast tikai caur Viņa Garu. Pierakstiet viņu atbildes uz tāfeles.
Kāpēc mums ir svarīgi ticēt, ka mēs varam zināt un saprast Dieva lietas tikai caur Viņa Garu.
Pievērsiet studentu uzmanību sarakstam uz tāfeles un aiciniet viņus dalīties pieredzē, kad viņi caur Svēto Garu uzzināja un saprata vienu no šīm Dieva lietām. Jūs varētu dalīties savā pieredzē.
Mudiniet studentus apdomāt, ko viņi var darīt, lai meklētu Gara vadību, kad cenšas uzzināt un saprast Dieva lietas.
Noslēgumā dalieties savā liecībā par šodien stundā mācītajiem, patiesajiem principiem.
„Kad Pāvils runāja pret „pasaules gudrību” (1. korintiešiem 1:20), viņš norādīja uz viņa laika nepilnīgajām filozofiskajām tradīcijām, nevis uz vērtīgiem centieniem iegūt zināšanas un izglītību, uz ko Tas Kungs mūs mudina (skat. Mateja 22:37; 2. Nefija 9:29; Mācības un Derību 88:78–80). Pāvils atkārtoti izmantoja vārdus — gudrais un gudrība1. korintiešiem 1:17 – 2:13 —, lai norādītu uz pasaulīgajām filozofijām un tiem, kas tās atbalsta. Filozofiskās idejas bija pastāvīga publisko debašu tēma. Pāvils pretstatīja ierobežoto cilvēka gudrību krustā sistā Dieva Dēla spēcīgajam vēstījumam (skat. 1. korintiešiem 1:17–25). Svēto ticība nedrīkst būt atkarīga no „cilvēku gudrības, bet … Dieva spēka” (1. korintiešiem 2:5), neatkarīgi no tā, ka citi evaņģēliju izsmej.
„Jūdiem un citticībniekiem bija grūti pieņemt vēstījumu par krustā sisto Mesiju. Romiešiem krustā sišana bija sods, kas tika izpildīts noziedzniekiem vai vergiem, un tas simbolizēja kaunu un sakāvi. Doma, ka kāds uzņemtos ciešanas un nāvi par citiem un pēc tam atgrieztos no mirušajiem, filozofiski domājošajiem grieķiem bija „ģeķība” (1. korintiešiem 1:23). Jūdiem, kuri no Mesijas sagaidīja dižciltību, spēku un uzvaru, ziņa par to, ka Mesija mija miris pie krusta, bija „klupšanas akmens” un kas nepieņemams (1. korintiešiem 1:23)” (New Testament Student Manual [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014], 364).
1. korintiešiem 1:18–29 „Dievs ir izvēlējies pasaules nespēcīgās lietas, lai liktu kaunā stiprās”
„Kaut arī daudzi jūdi un citticībnieki noraidīja evaņģēlija vēsti kā „ģeķību” (1. korintiešiem 1:18), Pāvils mācīja, ka „Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēka” (1. korintiešiem 1:19–25). Dievs Savu darbu bieži veic caur cilvēkiem, kurus pasaule uzskata par „ģeķīgiem” vai „vājiem” (skat. Mācības un Derību 35:13–14; 124:1). 1. korintiešiem 1:28 „pasaulē zemie un nicinātie” — tie, kas prātā nabagi un pazemīgie, — ir tie, ko Dievs izvēlas, lai paveiktu Viņa darbu” (New Testament Student Manual [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014], 364).
Tāpēc, ka lietas, „kas nāk no Dieva Gara”, ir iespējams apspriest tikai garīgi (1. korintiešiem 2:14), cilvēki ar pasaulīgo domāšanu nevar saprast garīgas patiesības. Dievs mums ir nodrošinājis veidu, kā iegūt garīgas zināšanas. Elders Pauls V. Džonsons no Septiņdesmitajiem mācīja:
„Zinātnes pasaulē patiesības izzināšanai un zināšanu paplašināšanai tiek izmantotas zinātniskas metodes. Tās ir bijušas ļoti noderīgas un gadu gaitā tās ir devušas milzum daudz zinātniskas informācijas, un turpina mums sniegt aizvien vairāk zināšanu par mūsu fizisko pasauli. Taču, lai mācītos par garīgām lietām, ir nepieciešama cita pieeja, ne tāda, kā mācoties zinātniskas lietas. Zinātniskās metodes un intelekts ir ļoti noderīgi, bet tie vieni paši garīgas zināšanas nevar sniegt.
Intelekts garīgo zināšanu apgūšanā ir iesaistīts, bet ar to nepietiek. Garīgās lietas mēs mācāmies tikai caur Garu. …
… Atbildes uz garīgiem jautājumiem saņem tie, kas nenocietina savas sirdis, lūdz ticībā, ticot, ka viņi saņems, un centīgi ievēro baušļus. Pat sekojot šim paraugam, mēs nevaram ietekmēt atbilžu saņemšanas laiku. Reizēm atbildes nāk ātri, bet reizēm jautājumi mums ir uz kādu laiku jāatliek malā un jāpaļaujas uz ticību, kas ir veidojusies jau no atbildētiem jautājumiem” („A Pattern for Learning Spiritual Things” [Reliģijas semināru un institūtu satelīta pārraide, 2012. g. 7. aug.], si.lds.org).
Elders Dalins H. Oukss no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir mācījis:
„Tā Kunga noteiktās metodes svēto zināšanu iegūšanā,ļoti atšķiras no metodēm, kur zināšanas tiek iegūtas tikai studiju rezultātā. Piemēram, viens no visbiežāk izmantotajiem zinātniskajiem veidiem ir debates jeb progresīvas diskusijas — veids, kurā man ir vērā ņemama personīgā pieredze. Bet Tas Kungs senajos un mūsdienu Svētajos Rakstos mums ir noteicis, ka mums nedrīkst būt strīdu par Viņa mācības punktiem. (Skat. 3. Nef. 11:28–30; Mācības un Derību 10:63.) … Evaņģēlija patiesības un liecība tiek saņemta caur Svēto Garu, pateicoties godbijīgām personīgām studijām un mierīgām pārdomām” („Alternate Voices”, Ensign, 1989. g. maijs, 29).