Jēkabs māca svētajiem, cik svarīgi ir kontrolēt savu valodu
Atnesiet uz nodarbību zobu pastas tūbiņu. Aiciniet studentu izspiest visu zobu pastu no tūbiņas (vai arī palūdziet studentiem to iztēloties). Aiciniet citam studentam mēģināt izspiesto zobu pastu mēģināt iestumt atpakaļ tūbiņā. Pēc tam, kad šim studentam tas neizdodas, pajautājiet:
Kā zobu pasta šajā piemērā var tikt salīdzināta ar vārdiem, kurus mēs sakām?
Aiciniet studentus apdomāt, vai viņi ir kādreiz pateikuši ko tādu, ko nācies vēlāk nožēlot. Aiciniet studentus meklēt patiesības, studējot Jēkaba v. 3:1–12, kas palīdzētu viņiem izvēlēties vārdus ar apdomu.
Aiciniet kādu no studentiem skaļi nolasīt Jēkaba v. 3:2–4 un pirmo teikumu no Jēkaba v. 3:5. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, kā Jēkabs apraksta tos, kuri ar saviem vārdiem neapvaino citus. Paskaidrojiet, ka frāze „daudzējādi klūpam” 2. pantā nozīmē, ka mēs visi pieļaujam kļūdas, un paskaidrojiet, ka Jēkabs izmantoja vārdu mēle, runājot par vārdiem, kurus mēs sakām.
Kā Jēkabs raksturoja tos, kuri kontrolē savus vārdus?
Attēls
attēls, zirgs ar grožiem
Attēls
attēls, laiva un stūre
Apsveriet iespēju parādīt attēlotus zirga iemauktus un kuģa stūri vai uzzīmēt tos uz tāfeles. Jums, iespējams, būs nepieciešams paskaidrot, ka iemaukti (3. pantā) ir neliels metāla gabals, ievietots zirga mutē, kas savienots ar grožiem, ļaujot jātniekam vadīt zirgu. Šajā pantā vārds stūre (4. pantā) ir kuģa stūre, kas palīdz kādam vadīt vai pagriezt kuģi.
Saskaņā ar Jēkaba teikto, kas kopīgs ir zirga iemauktiem un kuģa stūrei? (Abi ir salīdzinoši mazi un abi vada jeb kontrolē lielāku objektu, kam tie piestiprināti.)
Kā Jēkaba salīdzinājums ar šiem priekšmetiem un mēli jeb vārdiem, kurus mēs sakām, palīdz mums izprast mūsu vārdu spēku?
Kādu principu mēs varam mācīties no šiem pantiem par to, kas notiks, ja mēs iemācīsimies kontrolēt savu valodu? (Studentiem būtu jāatpazīst šim līdzīgs princips: Mācoties kontrolēt savu valodu, mēs varam mācīties, kā kontrolēt pārējās mūsu rīcības.)
Kādēļ mūsu valodas kontrolēšana palīdzēs mums kontrolēt pārējās mūsu rīcības?
Aiciniet kādu no studentiem skaļi nolasīt Jēkaba v. 3:5 un Jēkaba v. 3:6. Lūdziet pārējiem audzēkņiem sekot līdzi, meklējot, ar ko vēl Jēkabs salīdzināja mūsu valodu. Paskaidrojiet, ka vārds iededzina 5. pantā nozīmē — aizdedzina.
Ar ko vēl Jēkabs salīdzināja mūsu valodu?
Kādi mūsu dzīves aspekti varētu tikt „aizdedzināti” (6. pants) jeb apdraudēti mūsu neapdomātās vārdu izmantošanas dēļ?
Paskaidrojiet, ka frāze „dzīves ritums” 6. pantā var būt attiecināms uz cilvēka dzīves gaitu.
Kā vārdi, kurus sakām, var ietekmēt mūsu dzīves gaitu?
Kā nelielu izmaiņu veikšana mūsu vārdu izvēlē pozitīvi ietekmēs mūsu dzīves gaitu? Citu cilvēku dzīves?
Aiciniet dažus studentus pēc kārtas nolasīt Jēkaba v. 3:7–12. Aiciniet pārējos klases audzēkņus sekot līdzi, meklējot, ar ko vēl Jēkabs salīdzināja mūsu valodu.
Ar ko vēl Jēkabs salīdzināja mūsu valodu? (Dzīvnieks, kas jāsavalda [skat. 7.–8. pantu], „nāvējoša inde” [8. pantā], „avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu” [11.–12. pantā], vīģes koks, kas dod olīvas vīģu vietā, un vīnogulājs, kas dod vīģes [skat. 12. pantu].)
Lai palīdzētu studentiem labāk saprast šo pantu saturu, palūdziet kādam studentam nolasīt eldera Džefrija R. Holanda, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu:
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Acīmredzami Jēkabs nedomā, ka mūsu mēles vienmēr ir nekrietnas un ka ne viss, ko sakām, ir pilns „nāvējošas indes”. Bet viņš nepārprotami domā, ka vismaz dažas no tām lietām, kuras sakām, spēj būt iznīcinošas, pat indīgas, — un tā ir biedējoša apsūdzība pēdējo dienu svētajam. Balss, kas nes dziļu liecību, izsaka kvēlu lūgšanu un dzied Ciānas garīgās dziesmas, var būt tā pati balss, kas rāj un kritizē, apkauno un pazemo, rada sāpes un iznīcina paša un citu garu šajā procesā. …
… Mēs varam censties būt „pilnīgi vīrieši un sievietes”, pašlaik vismaz šādā vienā veidā — neaizvainot ar vārdiem jeb runāt daudz pozitīvāk, runājot jaunā mēlē, eņģeļu mēlē. Mūsu vārdiem, tāpat kā mūsu darbiem vajadzētu būt piepildītiem ar ticību, cerību un paustiem ar žēlsirdību, kas ir trīs kristiešu nepieciešamības, tik izmisīgi vajadzīgas šodien pasaulē. Ar vārdiem, kas izteikti Gara ietekmē, asaras var tikt slacītas, sirdis dziedētas, dzīves pacilātas, cerība var atgriezties, pārliecība gūt uzvaru” („Eņģeļu mēles,” Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 16.–18. lpp.).
Kādu patiesu principu no šiem pantiem mēs varam atpazīt par to, kā Dieva sekotājiem vajadzētu runāt? (Izsakoties saviem vārdiem, studentiem vajadzētu atpazīst patiesību, kas līdzīga šai: Dieva sekotāji cenšas pielietot savu valodu taisnīgos nolūkos, nevis lai izplatītu ļaunu.)
Kādēļ tā ir nopietna problēma, ja pēdējo dienu svētie izmanto savu valodu ļauniem nolūkiem vai lai sāpinātu, vai pazemotu citus?
Ko mēs varam darīt, lai būtu nedaudz pilnīgāki (Jēkaba v. 3:2), izvēloties mūsu vārdus?
Aiciniet studentus paskaidrot, kā, dzīvojot saskaņā ar patieso principu, ko viņi atklāja Jēkaba v. 3:9–10, tas vadītu viņu rīcības šādās situācijās:
Tu raksti īsziņas vai izmanto sociālos medijus.
Tu esi priesteris, kurš svētdienās svēta Svēto Vakarēdienu. Skolā tavi draugi sāk smieties par citu skolēnu.
Tu esi jaunā sieviete, kura iepriekš nejauki runājusi par citu jauno sievieti no tavas draudzes.
Tavi komandas biedri izmanto neķītrus vārdus.
Aiciniet kādu studentu nolasīt šo padomu no brošūras Jaunatnes morāles stiprināšanai:
„Tam, kā jūs sazināties, jāatspoguļo tas, kas jūs esat kā Dieva dēls vai meita. Tīra un prātīga valoda liecina par spožu un veselīgu prātu. Runājot labā valodā, kas iedvesmo, rosina un uzslavē citus, jūs aicināt Garu atrasties savā tuvumā. Mūsu vārdiem, tāpat kā mūsu darbiem vajadzētu būt ticībā, cerībā un žēlsirdībā paustiem” (Jaunatnes morāles stiprināšanai [2011. g. brošūra], 20. lpp.).
Dalieties pieredzē, kad kāds ar saviem vārdiem jūs ir pacilājis vai iedvesmojis.
Kā jūs esat tikuši svētīti, cenšoties pacilāt vai iedrošināt citus ar saviem vārdiem?
Aiciniet studentus ierakstīt viņu pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās apņemšanos, ko viņi darīs, lai labāk kontrolētu savu valodu un to izmantotu taisnīgiem nolūkiem. Aiciniet viņus nākamās nedēļas laikā rīkoties saskaņā ar to, ko viņi pierakstīja.
Apkopojiet Jēkaba v. 3:13–18, paskaidrojot, ka Jēkabs pretstatīja pasaules gudrību Dieva gudrībai. Pasaules gudrība noved pie „jucekļa” (16. pants) un „ķildām” (14. pants), turpretim gudrība, „kas nāk no augšienes”, ir „šķīsta” un „pilna žēlastības” (17. pants).
Lieciniet par principiem, kas tika mācīti šajā stundā.
Elders Džefrijs R. Holands, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, brīdināja par negatīvas runāšanas briesmām un runāja par nepieciešamību — būt pozitīviem mūsu valodā:
„Es pieņemu, ka tas ir saprotams bez teikšanas, ka negatīva runāšana visbiežāk seko negatīvai domāšanai, tai skaitā negatīvai domāšanai par sevi. Mēs saskatām pašu trūkumus, mēs runājam vai vismaz domājam kritiski par sevi un drīz vien sākam tādā pašā veidā saskatīt visus un visu. Nekādi saulstari, nekādas rozes, nekādu cerību apsolījumiem vai laimei. Un drīz vien mēs un visi mums apkārt ir nelaimīgi.
… Mums vajadzētu godāt Glābēja paziņojumu: „Turiet drošu prātu!” [Mateja 14:27; Marka 6:50; Jāņa 16:33]. (Patiesi, man šķiet, ka no visiem baušļiem visvairāk mēs, iespējams, esam vainojami pie šī baušļa neievērošanas!) Runājiet cerīgi. Runājiet iedvesmojoši, arī runājot par sevi. Centieties nesūdzēties un nebeidzami nežēlojieties” („Eņģeļu mēles”, Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 17.–18. lpp.
Jēkaba v. 3:10 „No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts”
Elders Roberts S. Vuds, no Septiņdesmitajiem, mācīja par mūsu vārdu spēku svētīt citus un mūs pašus.
„Mūsu vārdi un ārējās izpausmes nav neitrālas, tās atspoguļo to, kas mēs esam, un veido to, par ko mēs kļūsim. …
Tas, ko mēs sakām un kā pasniedzam sevi, ne tikai atklāj mūsu iekšējo personu, bet arī veido šo personu, tos, kas mums ir apkārt, un visbeidzot — visu mūsu sabiedrību. Ik dienu katrs no mums ir iesaistīts gaismas aptumšošanā vai tumsas izkliedēšanā. Mēs esam aicināti piesaistīt gaismu un būt par gaismu, lai iesvētītu mūs pašus un pacilātu citus. …
Kad mēs runājam un rīkojamies, mums vajadzētu jautāt, vai mūsu vārdi un izpausmes ir aprēķinātas tā, lai pieaicinātu Debesu spēkus mūsu dzīvēs un aicinātu visus nākt pie Kristus. Mums jāizturas pret svētām lietām ar godbijību. Mums jāizskauž no savām sarunām nepiedienīgais un nepieklājīgais, vardarbīgais un draudīgais, pazemojošais un nepatiesais. Kā apustulis Pēteris rakstīja: „Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā” (1. Pēt. 1:15). Izteiciens dzīvošana ir attiecināms ne tikai uz runāšanu, bet arī uz visu mūsu būtību” („Eņģeļu mēles”, Ensign, 1999. g. nov., 83.–84. lpp.).