Ievads Pāvila 2. vēstulē Timotejam
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Pāvila 2. vēstulē Timotejam tiek uzsvērts spēks, ko var iegūt no liecības par Jēzu Kristu (skat. 2. Timotejam 1:7–8). Tā arī satur pravietojumu par to, ka Pāvila un Timoteja dienās, kā arī pēdējās dienās iestāsies „grūti laiki” (skat. 2. Timotejam 3:1–7). Lai palīdzētu Timotejam pārvarēt izaicinājumus, ar kuriem viņš saskārās, Pāvils mudināja viņu uzticēties Svētajiem Rakstiem un Baznīcas vadītājiem (skat. 2. Timotejam 3:14–17) un paļauties uz patieso mācību (skat. 2. Timotejam 4:2). Studējot šo grāmatu, studenti uzzinās mācības un principus, kas var palīdzēt viņiem dzīvot uzticīgi, pieredzot pēdējo dienu grūtos laikus.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Pāvils sarakstīja 2. vēstuli Timotejam (skat. 2. Timotejam 1:1).
Kur un kad tā tika sarakstīta?
Pāvila otrā vēstule Timotejam, visticamāk, tika uzrakstīta laikā starp 64. un 65. g. pēc Kr. (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org). Pāvils rakstīja šo vēstuli sava otrā ieslodzījuma laikā Romā, īsi pirms savas mocekļa nāves (skat. Bible Dictionary, „Pauline Epistles”).
Pāvils ieslodzījuma laikā atradās važās (skat. 2. Timotejam 1:16; 2:9), viņš, visticamāk, atradās cietuma kamerā vai pazemes telpās un bija pakļauts dabas stihijām (skat. 2. Timotejam 4:13, 21), un viņa draugi nevarēja noteikt viņa atrašanās vietu (skat. 2. Timotejam 1:17). Lūka acīmredzot bija viņa vienīgais pastāvīgais apmeklētājs (skat. 2. Timotejam 4:11), un Pāvils paredzēja, ka viņa dzīve tuvojās beigām (skat. 2. Timotejam 4:6–8).
Kam un kāpēc tā tika sarakstīta?
Šajā vēstulē Pāvils iedrošināja Timoteju un stiprināja viņu, lai palīdzētu viņam turpināt darbu pēc Pāvila gaidāmās nāves. Pāvils zināja, ka viņam bija atlicis maz laika dzīvot, un viņš vēlējās redzēt Timoteju, kuru pārnestā nozīmē Pāvils sauca par „sav[u] mīļ[o] dēl[u]” (2. Timotejam 1:2).
Vēstules noslēgumā Pāvils lūdza, lai Timotejs un Marks apciemotu viņu un atnestu viņam dažas viņa mantas (skat. 2. Timotejam 4:9–13). Lai gan Pāvila vēstule tika īpaši adresēta Timotejam, tās padomus var attiecināt uz tiem, kuri dzīvo „pēdējās dienās” (2. Timotejam 3:1), tāpēc ka Pāvils mācīja par grūtībām un risinājumiem, kas attiecas gan uz mūsdienām, gan viņa dienām.
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Šī vēstule, kopā ar Pāvila pirmo vēstuli Timotejam un Pāvila vēstuli Titam, ir viena no pastorālajām vēstulēm un „satur apustuļa Pāvila pēdējos vārdus, un parāda brīnišķīgu drosmi un uzticību, ar kādu viņš stājās pretī nāvei” (skat. Bible Dictionary, „Pauline Epistles”). Hronoloģiski 2. vēstule Timotejam, šķiet, ir Pāvila noslēdzošā vēstule Jaunajā Derībā (skat. 2. Timotejam 4:6).
Šī vēstule satur dažas Pāvila pārdomas par svētībām un grūtībām, ar kādām viņš saskārās, kalpojot par „vēstnesi, apustuli un mācītāju” citticībniekiem (2. Timotejam 1:11). Pāvils paziņoja: „Es ticību esmu turējis, skrējienu esmu pabeidzis, man atliek tikai saņemt taisnības vainagu” (2. Timotejam 4:7–8), norādot uz viņa personīgo pārliecību, ka viņš iemantos mūžīgo dzīvi. Kā tādam, kurš bija kalpojis Jēzum Kristum vairāk nekā 30 gadu, Pāvilam bija izcilas spējas, lai sniegtu norādījumus Timotejam par to, kā efektīvi kalpot, stiprinot citus ticībā (skat. 2. Timotejam 2:15–17, 22–26; 4:1–2, 5).
Satura izklāsts
Pāvila 2. vēstules Timotejam 1. nodaļā Pāvils runā par Dieva dāvanu un spēku, kas tiek saņemts caur ordināciju priesterībā. Viņš māca par to, ka „bailības gar[s]” (2. Timotejam 1:7) nenāk no Dieva un ka mums nevajadzētu kaunēties par savu liecību par Jēzu Kristu. Pāvils liecina, ka Jēzus Kristus aicināja viņu sludināt evaņģēliju (skat. 2. Timotejam 1:11).
Pāvila 2. vēstules Timotejam 2. nodaļā Pāvils izmanto tēlainus salīdzinājumus par labo kareivi, uzvarām vainagotu sportistu un strādīgu zemkopi, lai mācītu par nepieciešamību pārvarēt grūtības ar nolūku saņemt mūžīgo godību. Viņš pretstata patiesus un viltus skolotājus un godam un negodam darinātus traukus. Viņš brīdina Timoteju izvairīties no strīdiem un pacietīgi mācīt tos, kuriem jānožēlo grēki.
Pāvila 2. vēstules Timotejam 3.–4. nodaļā Pāvils raksturo ļaundarību, kas valdīs pēdējās dienās, un mudina Timoteju kā priesterības vadītāju izmantot Svētos Rakstus. Viņš raksta par savu gaidāmo nāvi un paziņo: „Es ticību esmu turējis” (2. Timotejam 4:7). Pāvils liecina, ka Tas Kungs izglābs viņu „Debesu valstībā” (2. Timotejam 4:18).