Pāvila vēstules
Četrpadsmit grāmatas Jaunajā Derībā, kas sākotnēji bija vēstules, ko apustulis Pāvils rakstīja Baznīcas locekļiem. Tās var tikt sadalītas pa grupām sekojoši:
1. un 2. vēstule tesaloniķiešiem (50.–51. g. pēc Kr.)
Pāvils rakstīja šīs vēstules tesaloniķiešiem no Korintas sava otrā misijas ceļojuma laikā. Viņa darbs Tesalonīkē ir aprakstīts Apustuļu darbu 17. nodaļā. Viņš gribēja atgriezties Tesalonīkē, bet nevarēja to izdarīt (1. tes. 2:18). Tādēļ viņš sūtīja Timoteju, lai tas uzmundrinātu pievērstos un atnestu viņam ziņu par to, kā tiem iet. Pirmā vēstule ir viņa pateicības rezultāts par Timoteja atgriešanos. Otrā vēstule tika uzrakstīta neilgu laiku vēlāk.
1. un 2. vēstule korintiešiem, vēstule galatiešiem, vēstule romiešiem (55.–57. g. pēc Kr.)
Pāvils rakstīja vēstules korintiešiem sava trešā misijas ceļojuma laikā, lai atbildētu uz jautājumiem un izlabotu nekārtības starp svētajiem Korintā.
Vēstule galatiešiem var būt rakstīta daudzām Baznīcas vienībām visā Galatijā. Daži Baznīcas locekļi atmeta evaņģēliju par labu jūdu likumam. Šajā vēstulē Pāvils izskaidroja Mozus bauslības mērķi un garīgās reliģijas vērtību.
Pāvils rakstīja vēstuli romiešiem no Korintas, lai sagatavotu romiešu svētos viņa apciemojumam, ko viņš cerēja veikt. Šī vēstule arī vēlreiz apstiprina tās mācības, kuras apstrīdēja daži no jūdiem, kas bija pievērsti kristietībai.
Vēstule filipiešiem, vēstule kolosiešiem, vēstule efeziešiem, vēstule Filemonam, vēstule ebrejiem (60.–62. g. pēc Kr.)
Pāvils rakstīja šīs vēstules, kad viņš pirmo reizi bija cietumā Romā.
Pāvils rakstīja vēstuli filipiešiem, galvenokārt lai izteiktu savu pateicību un mīlestību pret filipiešu svētajiem un uzmudrinātu tos no vilšanās par viņa ilgo ieslodzījumu.
Pāvils rakstīja vēstuli kolosiešiem kā sekas tam ziņojumam, ka kolosiešu svētie pieļauj nopietnu kļūdu. Viņi ticēja, ka pilnība nāk drīzāk tikai no rūpīgas ārējo priekšrakstu ievērošanas nekā no Kristum līdzīga rakstura veidošanas.
Vēstule efeziešiem ir ļoti nozīmīga, jo tā satur Pavila mācības par Kristus Baznīcu.
Vēstule Filemonam ir personiska vēstule par Onēzimu, vergu, kurš aplaupīja savu kungu Filemonu un aizbēga uz Romu. Pāvils sūtīja Onēzimu atpakaļ pie viņa kunga ar vēstuli, kurā bija lūgums, lai Onēzimam tiktu piedots.
Pāvils rakstīja vēstuli ebrejiem—Baznīcas locekļiem—jūdiem, lai pārliecinātu tos, ka Mozus likums ir izpildīts Kristū un ka Kristus evaņģēlija likums tagad ir tā vietā.
1. un 2. vēstule Timotejam, vēstule Titam (64.–65. g. pēc Kr.)
Pāvils rakstīja šīs vēstules pēc tam, kad viņš tika atbrīvots no sava pirmā ieslodzījuma Romā.
Pāvils ceļoja uz Efezu, kur viņš atstāja Timoteju, lai apturētu dažādu spekulāciju veidu pieaugšanu, domādams vēlāk atgriezties. Viņš rakstīja savu pirmo vēstuli Timotejam, iespējams, no Maķedonijas, lai dotu viņam padomu un iedrošinātu viņu izpildīt savu pienākumu.
Pāvils rakstīja vēstuli Titam tajā laikā, kad viņš nebija ieslodzīts. Viņš varēja apciemot Krētu, kur Tits kalpoja. Vēstule runā galvenokārt par taisnīgu dzīvošanu un disciplīnu Baznīcā.
Pāvils rakstīja savu 2. vēstuli Timotejam, kad viņš otro reizi bija cietumā, īsi pirms Pāvila mocekļa nāves. Vēstule satur Pāvila pēdējos vārdus un parāda to brīnišķīgo drosmi un uzticību, ar kādu viņš stājās pretī nāvei.