Gods Skat. arī Cieņa; Godbijība Kā parasti lietots Svētajos Rakstos — izrādīt respektu jeb cieņu kādam vai kaut kam. Godini savu tēvu un savu māti, 2. Moz. 20:12 (1. Nef. 17:55; Mos. 13:20). Dod godu Tam Kungam no savas mantas, Sal. Pam. 3:9. Ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā, Jāņa 12:26. Vīriem ir jāgodā savas sievas, 1. Pēt. v. 3:7. Tikai ar savām lūpām tie godā To Kungu, 2. Nef. 27:25 (Jes. 29:13). Es nemeklēju pēc pasaules cieņas, Al. 60:36. Velns sacēlās pret Mani, sacīdams: Dod man Savu godu, — kas ir Mans spēks, M&D 29:36. Uzticīgie tiks kronēti ar godu, M&D 75:5 (M&D 124:55). Tas Kungs priecājas pagodināt tos, kas kalpo Viņam, M&D 76:5. Viņi nav izredzēti tāpēc, ka viņi tiecas pēc cilvēku goda, M&D 121:34–35. Mēs ticam, ka ir jāgodā un jāatbalsta likums, TA 1:12 (M&D 134:6).