Gars

Tā dzīvās būtnes daļa, kas pastāv pirms piedzimšanas laicībā, kas mīt fiziskajā ķermenī mirstīgās dzīves laikā un kas pastāv pēc nāves kā atsevišķa būtne līdz Augšāmcelšanās laikam. Visas dzīvās radības—cilvēks, dzīvnieki un augi—bija gari pirms vēl jebkāda dzīvības forma bija uz Zemes (1. Moz. 2:4–5; Moz. 3:4–7). Garīgais ķermenis izskatās kā fiziskais ķermenis (1. Nef. 11:11; Et. 3:15–16; M&D 77:2; 129). Gars ir matērija, bet daudz smalkāka vai tīrāka nekā mirstīgie elementi vai matērija (M&D 131:7).

Ikviens cilvēks burtiski ir Dieva dēls vai meita, būdams piedzimis kā gars Debesu vecākiem pirms tas piedzima mirstīgajiem vecākiem uz Zemes (Ebr. 12:9). Ikvienam cilvēkam uz Zemes ir nemirstīgs garīgais ķermenis, papildus ķermenim no miesas un kauliem. Kā dažreiz noteikts Svētajos Rakstos, gars un fiziskais ķermenis kopā veido dvēseli (1. Moz. 2:7; M&D 88:15; Moz. 3:7, 9, 19; Ābr. 5:7). Gars var dzīvot bez fiziskā ķermeņa, bet fiziskais ķermenis nevar dzīvot bez gara (Jēk. v. 2:26). Fiziskā nāve ir gara atdalīšana no ķermeņa. Pie Augšāmcelšanās gars tiek apvienots ar to pašu fizisko ķermeni no miesas un kauliem, kas tam bija mirstīgajā dzīvē, tikai ar divām galvenajām atšķirībām: tie vairs nekad netiks atdalīti, un fiziskais ķermenis būs nemirstīgs un pilnīgs (Al. 11:45; M&D 138:16–17).