Miesa Skat. arī Ķermenis; Miesīgais cilvēks; Miesīgs; Mirstīgs, Mirstīgā dzīve Miesai ir vairākas nozīmes: (1) mīksti audi, kas veido cilvēku, dzīvnieku, putnu vai zivju ķermeņus; (2) mirstība; vai (3) fiziskā vai jutekliskā cilvēka daba. Ķermeņa audi Dzīvnieki lai jums ir par barību, 1. Moz. 9:3. Dzīvnieki nedrīkst tikt nogalināti bez vajadzības, DžST, 1. Moz. 9:10–11 (M&D 49:21). Dzīvnieki un putni ir nolikti cilvēkam barībai un apģērbam, M&D 49:18–19 (M&D 59:16–20). Gaļa mums jāēd atturīgi, M&D 89:12–15. Mirstīgās radības Jēzus ir vienīgais, kas piedzimis no Tēva mirstībā, Jāņa 1:14 (Mos. 15:1–3). Ādams kļuva par pirmo miesu, Moz. 3:7. Cilvēka jutekliskā daba Nolādēts ir tas, kas tur miesu par savu atbalstu, Jer. 17:5. Gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja, Marka 14:38. Miesas kārība nav no Tēva, 1. Jāņa v. 2:16. Nefijs bija bēdīgs savas miesas un nekrietnību dēļ, 2. Nef. 4:17–18, 34. Nesalīdzinieties ar velnu un ar miesu, 2. Nef. 10:24.