Svēts Skat. arī Iesvētīšana; Svētums; Šķīsts, Šķīstība Reliģiozs, ar dievbijīgu raksturu vai garīgi un morāli šķīsts. Pretstats svētam ir parasts vai pasaulīgs. Jūs būsit Man par priesteru valsti un par svētu tautu, 2. Moz. 19:5–6 (1. Pēt. v. 2:9). Tas Kungs pavēlēja Israēlam: Esiet svēti, jo Es esmu svēts, 3. Moz. 11:44–45. Tie, kam tīras rokas un šķīsta sirds, stāvēs Viņa svētajā vietā, Psm. 24:3–4. Māci manu tautu atšķirt svētu no nesvēta, Ec. 44:23. Dievs mūs ir aicinājis ar svētu aicinājumu, 2. Tim. 1:8–9. No mazām dienām tu zini Svētos Rakstus, 2. Tim. 3:15. Dieva svētie cilvēki runāja Svētā Gara spēkā, 2. Pēt. v. 1:21. Visiem cilvēkiem ir jātop tiesātiem saskaņā ar patiesību un svētumu, kas ir Dievā, 2. Nef. 2:10. Miesīgs cilvēks kļūst par svēto caur Kristus Izpirkšanu, Mos. 3:19. Staigā pēc Dieva svētās kārtas, Al. 7:22 (Al. 13:11–12). Trīs mācekļi tika iesvētīti miesā un padarīti svēti, 3. Nef. 28:1–9, 36–39. Neniekojies ar svētām lietām, M&D 6:12. Tu nevari rakstīt to, kas ir svēts, izņemot tikai, ja tas tev ir dots no Manis, M&D 9:9. Jums būs jāapņemas rīkoties pilnīgā svētumā, M&D 43:9. Mani mācekļi stāvēs svētās vietās, M&D 45:32. Tas, kas nāk no augšienes, ir svēts, M&D 63:64. Mazi bērni ir svēti, M&D 74:7. Iesvētiet šo gabalu, un tas tiks darīts svēts, M&D 124:44. Tas Kungs sapulcinās Savus izredzētos svētā pilsētā, Moz. 7:62.