Kolosiešiem, vēstule

Grāmata Jaunajā Derībā. Sākotnēji tā bija vēstule, ko apustulis Pāvils rakstīja kolosiešiem pēc tam, kad viņš bija apmeklējis Epafru, Baznīcas evanģēlistu Kolosā (Kol. 1:7–8). Epafra pateica Pāvilam, ka kolosieši pieļauj nopietnu kļūdu—tie uzskatīja, ka viņi bija labāki nekā citi ļaudis, tāpēc ka viņi rūpīgi ievēroja noteiktus ārišķīgus priekšrakstus (Kol. 2:16), liedza sev zināmas fiziskas vēlmes un pielūdza eņģeļus (Kol. 2:18). Tas deva kolosiešiem sajūtu, ka viņi ir iesvētīti. Viņi arī domāja, ka saprot visuma noslēpumus labāk nekā citi Baznīcas locekļi. Savā vēstulē Pāvils palaboja tos ar mācību, ka pestīšana nāk vienīgi caur Kristu un ka mums ir jābūt gudriem un jākalpo Viņam.

1. nodaļā Pāvils sveicina kolosiešus. 2. un 3. nodaļa ir doktrināras un satur paziņojumu par Kristu kā par Pestītāju, viltus pielūgšanas briesmām un Augšāmcelšanās nozīmi. 4. nodaļā ir mācīts, ka svētajiem ir jābūt gudriem visās lietās.