Ezra
Vecās Derības priesteris un rakstvedis, kurš atveda dažus no jūdiem atpakaļ uz Jeruzālemi no Bābeles gūsta (Ezr. 7–10; Neh. 8; 12). 458. g. pr. Kr. viņš saņēma atļauju no Artakserksa, Persijas ķēniņa, ņemt līdz uz Jeruzālemi ikvienu jūdu trimdinieku, kurš labprātīgi vēlējās iet (Ezr. 7:12–26).
Pirms Ezras laika priesteriem bija gandrīz pilnīga kontrole pār sarakstīto Svēto Rakstu krājumu, kas tika saukti par „likumu”, lasīšanu. Ezra palīdzēja padarīt Svētos Rakstus pieejamus ikvienam jūdam. Atklātā „likuma grāmatas” lasīšana galu galā kļuva par jūdu nacionālās dzīves centru. Varbūt Ezras lielākā mācība nāk no viņa paša piemēra, sagatavojot savu sirdi meklēt Tā Kunga likumu, paklausīt tam un mācīt to citiem (Ezr. 7:10).
Ezras grāmata
1. līdz 6. nodaļā ir aprakstīti notikumi, kas notika sešdesmit līdz astoņdesmit gadus pirms Ezra ieradās Jeruzālemē—Kīra lēmumu 537. g. pr. Kr. un jūdu atgriešanos Zerubābela vadībā. 7. līdz 10. nodaļā parādīts, kā Ezra devās uz Jeruzālemi. Viņš ar savu grupu gavēja un lūdza pēc aizstāvības. Jeruzālemē tie atrada daudzus jūdu ļaudis, kas bija devušies uz Jeruzālemi pirms jūdiem, kas atnāca Zerubābela vadībā un bija apprecējuši sievietes, kas nebija derībā, un tādējādi apgānījušies. Ezra lūdza par viņiem un lika tiem noslēgt derību šķirties no šīm sievām. Vēlākā Ezras vēsture ir atrodama Nehemijas grāmatā.