Farizeji un rakstu mācītāji kurn par Jēzus biedrošanos ar muitniekiem un grēciniekiem. Glābējs atbildēja, stāstot līdzības par pazudušo avi, pazaudēto grasi un pazudušo dēlu.
Jēzus stāsta līdzības par pazudušo avi un pazudušo grasi
Sāciet stundu, pajautājot studentiem, vai viņi jebkad ir pazaudējuši kādu lietu, kas viņiem bijusi vērtīga.
Ko jūs vēlējāties darīt, lai to atrastu? Kāpēc?
Ko, jūsuprāt, nozīmē — būt garīgi „pazudušam”? (Palīdziet studentiem saprast, ka tas var attiekties uz tiem, kuri vēl nav saņēmuši Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju vai šobrīd nedzīvo saskaņā ar evaņģēlija mācībām.)
Aiciniet audzēkņus padomāt par kādu, ko viņi pazīst, kurš varētu būt garīgi pazudis. Lūdziet viņiem apsvērt, kādas ir viņu sajūtas, domājot par šo cilvēku.
Paskaidrojiet, ka Lūkas 15. nodaļa ietver Glābēja mācības par tiem, kas ir garīgi pazuduši. Aiciniet studentus Lūkas 15. nodaļā meklēt patiesības par to, ko Debesu Tēvs jūt pret tiem, kas ir garīgi pazuduši, un kāda ir mūsu atbildība pret viņiem.
Palūdziet kādam studentam nolasīt Lūkas 15:1–2. Mudiniet pārējos sekot līdzi, meklējot, kas pulcējās ap Jēzu un par ko farizeji un rakstu mācītāji kurnēja.
Kas pulcējās ap Glābēju? Kādēļ farizeji un rakstu mācītāji kurnēja?
Ko šī kurnēšana atklāj par farizejiem un rakstu mācītājiem?
Paskaidrojiet, ka Glābējs atbildēja, izstāstot trīs līdzības: par pazudušo avi, pazaudēto grasi un par pazudušo dēlu. Šo līdzību mērķis bija gan sniegt cerību grēciniekam, gan nosodīt rakstu mācītāju un farizeju liekulību un paštaisnumu. Iedrošiniet studentus pievērst uzmanību tam, kā katrā līdzībā lietas tika pazaudētas un kā tās tika atrastas.
Pārzīmējiet šādu tabulu uz tāfeles, vai arī sagatavojiet to kā izdales materiālu. Sadaliet studentus pa pāriem un lieciet vienam no katra pāra izlasīt Lūkas 15:3–7 un otram — Lūkas 15:8–10. Aiciniet studentus izlasīt uzdotās līdzības un atrast atbildes uz jautājumiem tabulas kreisajā ailē. (Trešā līdzība tiks apspriesta vēlāk šajā nodarbībā.)
Pēc pietiekami ilga laika aiciniet studentus izskaidrot viņiem nozīmēto līdzību un dalīties ar savām atbildēm uz tabulas jautājumiem ar savu partneri. Kad katras grupas abi studenti ir pabeiguši, uzaiciniet dažus studentus pieiet pie tāfeles un aizpildīt tabulu ar savām atbildēm vai (ja jūs neuzzīmējāt tabulu uz tāfeles) dalīties savās atbildēs ar klasi.
Kāda ir atšķirība starp to, kā tika pazaudēta avs un kā tika pazaudēts grasis? (Avs pazuda ne savas vainas dēļ, kamēr grasis tika pazaudēts sava saimnieka nolaidības un neuzmanības dēļ [skat. Deivids O. Makeijs, Conference Report, 1945. g. apr., 120., 121.–122. lpp.].)
Ko, saskaņā ar 7. un 10. pantu, simbolizē atrastā avs un atrastais grasis? (Tie simbolizē grēcinieku, kas ir nožēlojis grēkus un pievērsies Dievam.)
Kāds ir mūsu pienākums pret tiem, kas ir pazuduši, neatkarīgi no tā, kādēļ tas noticis?
Uzrakstiet uz tāfeles šo nepabeigto apgalvojumu: Kad mēs palīdzam citiem sajust vēlmi nožēlot grēkus …
Balstoties uz to cilvēku reakcijām, kas atrada pazudušās lietas, kā jūs pabeigtu uz tāfeles uzrakstīto izteikumu? (Studentiem vajadzētu noteikt principu, līdzīgu šim: Kad mēs palīdzam citiem sajust vēlmi nožēlot grēkus, mēs jūtam prieku, un debesis priecājas. Pabeidziet uz tāfeles uzrakstīto principu. Jūs varētu aicināt studentus pierakstīt šo principu savos Svētajos Rakstos, līdzās Lūkas 15:1–10.)
Kā tu vai kāds tavs paziņa ir palīdzējis kādam, kurš ir bijis garīgi pazudis, sajust vēlmi nožēlot grēkus vai tuvināties Debesu Tēvam? Kad kāds ir palīdzējis jums? (Atgādiniet studentiem, ka viņi var nedalīties pārāk personiskās pieredzēs.)
Aiciniet studentus apdomāt šādu situāciju: Jauna sieviete ir smagi grēkojusi un pārstājusi lūgt un apmeklēt baznīcu. Viņa izjūt vēlmi sākt lūgt un dzīvot pēc Tā Kunga standartiem, bet viņa uztraucas, ka Viņš nevēlēsies pieņemt viņu atpakaļ.
Palūdziet studentiem padomāt, vai viņi zina kādu, kas būtu varējis justies kā [sieviete] šajā situācijā. Paskaidrojiet, ka trešā līdzība Lūkas 15. nodaļā ir stāsts par pazudušo dēlu, viņa vecāko brāli un viņu tēvu. Mācoties no šīs līdzības, aiciniet studentus meklēt patiesības, kas varētu palīdzēt tiem, kam šķiet, ka viņi ir bezcerīgi pazuduši.
Sadaliet studentus grupās pa trīs cilvēkiem. Katrai grupai iedodiet šāda izdales materiāla eksemplāru. Aiciniet grupās nolasīt Lūkas 15:11–32. Nozīmējiet vienu studentu pārdomāt līdzību no pazudušā dēla perspektīvas, otru — no tēva perspektīvas un trešo studentu pārdomāt līdzību no vecākā brāļa perspektīvas.
Kad studenti ir beiguši lasīt, lūdziet viņus grupās apspriest izdales materiāla jautājumus.
Pajautājiet studentiem, kā viņi aizpildītu tabulas trešo aili (Lūkas 15:11–32) uz tāfeles vai pirmajā izdales materiālā. Uzrakstiet studentu atbildes uz tāfeles vai mudiniet viņus tās pierakstīt savos izdales materiālos.
Kāpēc izšķērdīgais dēls pazuda? (Pretstatā avij un grasim, izšķērdīgais dēls pazuda savas nepakļāvības dēļ.)
Saprotot, ka tēvs šajā līdzībā simbolizē Debesu Tēvu, ko mēs varam mācīties par to, kā Debesu Tēvs atbild tiem, kas atgriežas pie Viņa caur grēku nožēlošanu? (Studentiem vajadzētu noteikt principu, līdzīgu šim: Ja mēs atgriežamies pie Debesu Tēva, nožēlojot grēkus un meklējot Viņa piedošanu, Viņš līksmos un sagaidīs mūs atpakaļ ar atplestām rokām. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.)
Kā šis princips varētu palīdzēt tiem, kas ir garīgi pazuduši?
Palūdziet kādam studentam nolasīt šo eldera Džefrija R. Holanda, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu:
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Šī puikas satrauktā un uzticīgā tēva tēls, kad tas skrēja satikt un apbērt ar skūpstiem savu dēlu, ir viena no visaizkustinošākajām un līdzjūtības pilnākajām ainām starp visiem svētajiem pierakstiem. Tā stāsta katram Dieva bērnam, noklīdušam vai nē, cik ļoti Dievs vēlas mūs atpakaļ Savās sargājošajās rokās” („The Other Prodigal,” Ensign, 2002. g. maijs, 62. lpp.).
Atgādiniet studentiem par vecāko brāli līdzībā.
Kādēļ, jūsuprāt, vecākais brālis bija dusmīgs?
Aiciniet kādu studentu nolasīt šādu eldera Holanda izteikumu un palūdziet pārējiem audzēkņiem saklausīt atziņas, kādēļ vecākais brālis bija dusmīgs:
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Šis dēls ne tik daudz ir dusmīgs par to, ka brālis ir pārnācis mājās, kā par to, ka viņa vecāki tik ļoti priecājas par to. Juzdamies nenovērtēts un, iespējams, juzdams lielu žēlumu pret sevi, šis apzinīgais dēls — un viņš ir vienreizēji apzinīgs — uz mirkli aizmirst, ka viņam nekad nav nācies piedzīvot ļaunumu vai izmisumu, bailes vai riebumu pret sevi. Uz mirkli viņš aizmirst, ka katrs teļš fermā jau ir viņa, tāpat kā visas drēbes skapī un katrs gredzens atvilktnē. Viņš uz brīdi aizmirst, ka viņa uzticība ir bijusi un vienmēr būs atalgota. …
… Taču viņam vēl jānonāk līdz līdzjūtībai un žēlsirdībai, labdarībā plašam skatījumam, lai ieraudzītu, ka tas nav sāncensis, kas atgriežas. Tas ir viņa brālis. …
Protams, ka jaunākais brālis ir bijis gūsteknis — grēka, muļķības un nešķīstības gūsteknis. Bet arī vecākais brālis dzīvo sava veida ieslodzījumā. Viņš vēl nav bijis spējīgs izlauzties no cietuma, kas ir viņā. Viņu vajā zaļacainais greizsirdības briesmonis” („The Other Prodigal”, 63. lpp.).
Saskaņā ar eldera Holanda vārdiem, kādēļ vecākais brālis bija dusmīgs?
Kas mums jāatceras, kad mēs redzam, ka Dievs ir žēlsirdīgs un svētī tos, kuri nožēlo grēkus un atgriežas pie Viņa?
Kādu principu mēs varam mācīties no šīs līdzības par to, kā vairāk līdzināties mūsu Tēvam Debesīs? (Studentiem vajadzētu noteikt principu, līdzīgu šim: Mēs varam kļūt līdzīgāki mūsu Tēvam Debesīs, atbildot ar līdzjūtību un prieku, kad citi nožēlo grēkus.)
Pārskatiet principus, ko studenti iemācījās no līdzībām Lūkas 15. nodaļā. Lūdziet studentiem paskaidrot, kā viņi būtu varējuši pielietot šos principus, lai atbildētu farizejiem un rakstu mācītājiem, kas kurnēja, kad Jēzus ēda kopā ar grēciniekiem.
Atgādiniet studentiem par cilvēku, kas varētu būt garīgi pazudis, par kuru studenti domāja stundas sākumā. Iedrošiniet viņus ar lūgšanu sirdī apdomāt, kā viņi varētu palīdzēt šim cilvēkam nožēlot grēkus un tuvoties Debesu Tēvam. Aiciniet studentus rakstiski atbildēt uz šādiem jautājumiem savās pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās:
Kāds varētu būt viens veids, kā jūs pielietosiet to, ko iemācījāties šodien?
Līdzības, kas lasāmas Lūkas 15. nodaļā,, bija Glābēja atbilde farizejiem un rakstu mācītājiem pēc tam, kad tie bija Viņu nosodījuši par ēšanu un dzeršanu kopā ar grēciniekiem. Šādā kontekstā šīs līdzības satur ne tikai cerību nesošus vārdus grēciniekam, kas nožēlojis grēkus, bet arī paštaisnuma bargu nosodījumu. Šis nosodījums ir redzams Glābēja apgalvojumā, ka debesīs ir daudz lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par 99 taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Glābēja izteikums „taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” (Lūkas 15:7) nenozīmē, ka farizejiem un rakstu mācītājiem nevajadzēja nožēlot grēkus. Drīzāk, tas bija uzskatāms attēlojums farizeju un rakstu mācītāju lepnajam egoismam un viņu nespējai saprast, ka viņiem pašiem nepieciešams nožēlot grēkus. Vēl viens šādu attieksmju nosodījums redzams vecākā brāļa rīcībā — līdzībā par pazudušo dēlu. Līdzīgi kā farizeji un rakstu mācītāji, kas kurnēja, kad Jēzus uzņēma grēciniekus, vecākais brālis līdzībā parāda paštaisnu naidīgumu, nevis līdzjūtību, kad viņa tēvs sagaida atpakaļ noklīdušo brāli.
Lūkas 15:1–32. Avs, grasis un izšķērdīgais dēls pazuda dažādos veidos
Prezidents Deivids O. Makeijs runā par iemesliem, kādēļ daži noklīst:
„Es vēlos atsaukties uz apstākļiem, kas veicināja [avs, graša un dēla] pazušanu. …
Šovakar es vēlos jums jautāt: kā pazuda avs? Tā nebija nepakļāvīga. Ja jūs sekojat līdzi salīdzinājumam, tad avs meklēja sev iztiku pilnīgi pieņemamā veidā, bet muļķīgi, varbūt neapzināti tā sekoja lauka vilinājumam, izredzēm uz zaļāku zāli, līdz nokļuva ārpus ganāmpulka un pazuda.
Tāpat arī tie mūsu baznīcā, jaunie vīrieši un sievietes, kas aizklīst no ganāmpulka pilnīgi pamatotos veidos. Viņi meklē veiksmi, veiksmi biznesā, veiksmi savās profesijās, un daudz nav vajadzīgs, lai viņi zaudētu interesi par baznīcu un beigu beigās sarautu saikni ar ganāmpulku; viņi ir pazaudējuši sapratni par to, kas ir patiesa veiksme, iespējams, muļķības pēc, varbūt neapzināti, varbūt dažās situācijās — labprātīgi. Viņi ir akli, lai saskatītu, kas veido patiesu veiksmi. …
Nozaudētā graša gadījumā pazudusī lieta nebija atbildīga pati par sevi. Tas, kam šis grasis bija uzticēts, neuzmanības vai nevērības dēļ to nolika nepareizā vietā vai nometa. Te ir atšķirība, un šī ir tā trešdaļa, kas, manuprāt, attiecas uz mums. Mūsu atbildība ir ne tikai par grašiem, bet par bērnu, jauniešu un pieaugušo dzīvajām dvēselēm. Viņi ir mūsu atbildība. Daži no viņiem varbūt šovakar maldās apkārt bīskapijas skolotāju nevērības dēļ. …
[Pazudušā dēla gadījumā:] Tā ir vēlēšanās, tā ir izvēle, apzināta izvēle. Tā ir, savā ziņā, sacelšanās pret autoritāti. Un ko viņš darīja? Viņš iztērēja savus līdzekļus uzdzīvei, viņš izšķieda savu daļu ar netiklēm. Tas ir veids, kā viņi noklīda.
Jaunieši, kuri sāk izdabāt savām apetītēm un kaislībām, atrodas uz lejupejoša ceļa — uz atkrišanu tikpat droši, kā saule lec austrumos. Es neattiecinu to tikai uz jauniešiem; jebkurš vīrietis vai sieviete, kas sāk iet pa šo nesavaldības un izklaidīgas dzīves ceļu, nošķirs sevi no ganāmpulka tikpat neizbēgami, kā nakts seko dienai.” (Conference Report, 1945. g. apr., 120., 121.–122., 123.lpp.)
Lūkas 15:1–32. Līdzības par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu
Elders Džeimss E. Talmidžs, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, rakstīja:
„Šīs trīs līdzības … ir kā viena, attēlojot prieku, kas piepilda debesis, par atdzimušu dvēseli, kas reiz bija zudusi, vai nu šī dvēsele tiek simbolizēta kā avs, kas aizmaldījusies, grasis, kas nokritis neredzamā vietā tā turētāja nevērības dēļ, vai dēls, kurš labprātīgi sevi nošķīris no mājas un debesīm. Nav pamata uzskatīt, ka grēkus nožēlojušam grēciniekam būtu jādod priekšroka attiecībā pret taisnīgu dvēseli, kas ir atturējusies no grēka. … Kaut grēks ir absolūti aizvainojošs, grēcinieks, tai pat laikā, Tēva acīs ir dārgs, tādēļ, ka pastāv iespēja, ka viņš nožēlos grēkus un atgriezīsies pie taisnīguma. Kādas dvēseles pazaudēšana ir reāls un liels zaudējums Dievam. Tādēļ Viņš izjūt sāpes un bēdas, jo tā ir Viņa griba, ka neviens neietu bojā.” (Jesus the Christ, 3. izd., 1916. g., 461. lpp.)
„Pravietis Džozefs Smits (1805–1844) teica, ka viens no veidiem, kā interpretēt līdzību: „simts avis simbolizē simts saduķejus un farizejus”, un, tā kā tie nepieņēma un nesekoja Glābēja mācībām, Viņš izgāja ārpus aploka, lai meklētu „dažus atsevišķus cilvēkus vai vienu nabadzīgu muitnieku, kuru farizeji un saduķeji nicināja.” Kad Viņš atrada „pazudušo avi”, kas nožēlotu grēkus un pieņemtu Viņu, viņiem būtu „prieks debesīs”. (History of the Church, 5:262) Šī interpretācija palīdz mums saprast, ka Glābēja vārdi bija nosodījums, lai palīdzētu farizejiem un rakstu mācītājiem ieraudzīt, ka viņiem pašiem nepieciešama grēku nožēlošana, jo Tas Kungs pavēl „visiem cilvēkiem visur nožēlot grēkus” (M&D 133:16; skat. arī Romiešiem 3:23; 1. Jāņa 1:8; M&D 18:9, 42)” (New Testament Student Manual [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014. g.], 168.–169. lpp.).
Atsaucoties uz līdzību par pazudušo dēlu, prezidents Gordons B. Hinklijs mudināja:
„Es lūdzu, lai jūs izlasītu šo stāstu. Katram vecākam vajadzētu to pārlasīt atkal un atkal. Tas [stāsts] ir pietiekami plašs, lai ietvertu katru mājsaimniecību, pat vēl lielāks par to, lai ietvertu visus cilvēkus, jo, vai mēs visi neesam pazudušie dēli un meitas, kam nepieciešams nožēlot grēkus un ņemt no mūsu Debesu Tēva piedodošās žēlastības, un tad sekot Viņa piemēram? („Of You It Is Required to Forgive,” Ensign, 1991. g. jūn., 5. lpp.)
Prezidents Hinklijs ir arī teicis:
„Daži no mūsējiem … kliedz sāpēs un ciešanās, un vientulībā, un bailēs. Mūsu liels un svēts pienākums ir sniegties pretī un palīdzēt tiem, pacelt tos, pabarot tos, ja tie ir izsalkuši, aprūpēt to garus, ja tie ir izslāpuši pēc patiesības un taisnīguma. …
… Ir tādi, kas reiz bija sirsnīgi ticībā, bet kuru ticība [tagad] ir kļuvusi auksta. Daudzi no viņiem vēlas atgriezties, taču īsti nezina, kā to izdarīt. Viņiem vajadzīgas draudzīgas, tiem pretī pasniegtas rokas. Ar nelielu piepūli daudzi no viņiem var tikt atvesti atpakaļ mieloties pie Tā Kunga galda.
Mani brāļi un māsas, es ceru, es lūdzu par to, lai katrs no mums … izlemtu meklēt tos, kam ir nepieciešama palīdzība, kas atrodas bezcerīgos vai sarežģītos apstākļos, un mīlestības garā aicinātu viņus atgriezties baznīcā, kur stingras rokas un mīlošas sirdis tos sasildīs, mierinās, atbalstīs un parādīs ceļu uz laimīgu un ražīgu dzīvi.” („Reach with a Rescuing Hand,” Ensign, 1996. nov., 86. lpp.)