Kad Jēzus Kristus pēdējo reizi mirstīgajā dzīvē devās uz Jeruzālemi, Viņš mācīja cilvēkiem Savu evaņģēliju un darīja brīnumus. Viņš triumfāli iejāja Jeruzālemē, vēlreiz šķīstīja templi un mācīja tur esošos cilvēkus.
Paskaidrojiet studentiem, ka viņi jau ir mācījušies par daudziem notikumiem, kas pierakstīti Lūkas 18.–21. nodaļā, studējot Mateja un Marka evaņģēliju. Lai pārskatītu divus no šiem notikumiem, parādiet šādus attēlus: Kristus un bagātais jauneklis (Evaņģēlija mākslas darbu grāmata [2008. g.], nr. 48; skat. arī LDS.org) un Triumfālā ienākšana (Evaņģēlija mākslas darbu grāmata, nr. 50). Aiciniet studentus rezumēt šos stāstus pārējiem klases audzēkņiem un paskaidrot, ko viņi atceras no šiem stāstiem.
Ja studentiem ir vajadzīga palīdzība, lai atcerētos šos stāstus, jūs varat izmantot tālāk doto Lūkas 18.–21. nodaļas rezumējumu. (Piezīme: Lai palīdzētu studentiem saprast, kad Glābēja dzīvē norisinājās šīs stundas notikumi, jūs varat parādīt studentiem grafisko attēlu Ātrs ieskats Jēzus Kristus mirstīgajā kalpošanā šīs rokasgrāmatas pielikumā.)
Kad Jēzus Kristus pēdējo reizi mirstīgajā dzīvē ceļoja uz Jeruzālemi, Viņš mācīja vairākas līdzības un dziedināja daudzus cilvēkus. Viņš aicināja bagāto jaunekli izdalīt visu savu mantu nabagajiem un sekot Viņam. Viņš dziedināja neredzīgu cilvēku. Neskatoties uz izsmieklu, Viņš ēda kopā ar vienu no virsmuitniekiem Jērikā.
Viņš ieradās Jeruzālemē un, slavinājuma saucienu pavadīts, iejāja pilsētā uz ēzeļa kumeļa. Viņš atkal izdzina naudas mijējus no tempļa, mācīja tur esošos cilvēkus un atbildēja uz augsto priesteru un rakstu mācītāju jautājumiem. Viņš uzslavēja atraitni, kura tempļa šķirstā iemeta divas artavas. Viņš arī mācīja mācekļiem par Savu Otro atnākšanu.
Paskaidrojiet, ka lielākā daļa stāstu, ko studenti mācīsies šajā stundā, ir atrodami vienīgi Lūkas evaņģēlijā.
Lai sagatavotu studentus šo stāstu studēšanai, uz tāfeles uzrakstiet šādus jautājumus:
Kāda rīcība varētu liecināt par to, ka cilvēks patiesi vēlas tuvināties Tam Kungam?
Kāda uzvedība parāda, ka viņš vai viņa patiešām vēlas saņemt piedošanu vai vēlas Tā Kunga palīdzību?
Aiciniet studentus apdomāt minētos jautājumus, kad viņi studēs tālāk dotos stāstus no Lūkas evaņģēlija.
Uz tāfeles uzrakstiet šīs Svēto Rakstu norādes: Lūkas 18:1–8; Lūkas 18:9–14; Lūkas 18:35–43; Lūkas 19:1–10. Paskaidrojiet, ka šajos Svēto Rakstu pantos ir iekļautas līdzības un notikumi no Glābēja pēdējā ceļojuma uz Jeruzālemi Viņa mirstīgās dzīves laikā.
Uzdodiet katram studentam izlasīt vienu no Svēto Rakstu norādēm, kas pierakstītas uz tāfeles, vai arī sadaliet klasi četrās grupās un uzdodiet katrai grupai izpētīt vienu no minētajām norādēm. Aiciniet katru studentu vai grupu izlasīt uzdoto Svēto Rakstu rakstvietu un sagatavoties izspēlēt tajā esošo stāstu vai līdzību. (Ja jūs nesadalījāt studentus grupās, jūs varat izspēlēt katru stāstu klasē kopīgi. Ja jūs esat izvēlējušies neizspēlēt šos stāstus, jūs varat aicināt studentus individuāli izstudēt uzdotās Svēto Rakstu norādes, lietojot tālāk dotos jautājumus, un tad mācīt cits citam to, ko viņi ir uzzinājuši.) Paskaidrojiet, ka vienam studentam klasē vai katrā grupā vajadzētu būt teicējam un nolasīt Svēto Rakstu stāstu, kamēr pārējie klases vai grupas audzēkņi to izspēlē. Aiz godbijības un cieņas pret Glābēju norādiet tiem, kas izspēlē Lūkas 18:35–43 un Lūkas 19:1–10, to darīt, neliekot kādam attēlot Jēzu Kristu. Norādiet teicējam nolasīt Jēzus vārdus un lūdziet aktierus spēlēt tā, it kā Viņš piedalītos lugā.
Kamēr grupas gatavojas, aiciniet viņus kopīgi pārrunāt tālāk dotos jautājumus un būt gataviem sniegt savas atbildes pārējiem klases audzēkņiem pēc ainas izspēlēšanas. (Jūs varat uzrakstīt šos jautājumus uz tāfeles vai izdalīt uzrakstītus uz papīra lapas.)
Ko galvenais personāžs (atraitne, muitnieks, neredzīgais vīrs vai Caķejs) vēlējās šajā stāstā?
Ko galvenais personāžs izdarīja, kas liecināja par viņa vai viņas vēlēšanās patiesumu?
Kas notika, pateicoties galvenā personāža uzticīgajai rīcībai?
Kādus principus vai doktrīnas jūs varat noteikt šajā stāstā?
Pēc pietiekama laika aiciniet klases audzēkņus vai katru grupu izspēlēt savu stāstu, teicējam lasot pantus. Klases audzēkņiem vērojot vai sekojot līdzi savos Svētajos Rakstos, lūdziet viņus apdomāt, ko katrs stāsts var mācīt mums par ticības izrādīšanu Tam Kungam. Pēc katras izspēles lūdziet klases vai grupas audzēkņus sniegt savas atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem. Lūdziet viņus uzrakstīt uz tāfeles viņu noteiktos principus vai doktrīnas.
Pēc tam, kad grupas ir sniegušas savas atbildes uz jautājumiem, uzdodiet šādus jautājumus:
Kādas līdzības jūs pamanījāt katra galvenā personāža rīcībā? (Katrs no viņiem bija neatlaidīgs un patiess, cenšoties piepildīt savas vēlmes.)
Ko šāda rīcība var mācīt mums par ticības izrādīšanu Tam Kungam?
Kādas līdzības jūs pamanījāt tajā, ko katrs no galvenajiem personāžiem saņēma, pateicoties savai rīcībai? (Katrs saņēma palīdzību vai žēlastību.)
Lūdziet studentus atpazīt kādu principu no līdzībām šajos stāstos. Studenti var atpazīt dažādus principus, taču noteikti uzsveriet šo: ja mēs esam patiesi un neatlaidīgi, izrādot ticību Tam Kungam, mēs varam saņemt Viņa žēlastību. Uzrakstiet šo principu uz tāfeles.
Aiciniet, lai kāds no studentiem nolasa, ko teicis elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma. Lūdziet klases audzēkņus pievērst uzmanību tam, kas norāda uz to, ka cilvēks izrāda ticību Tam Kungam.
Attēls
Elders Deivids A. Bednārs
„Patiesa ticība koncentrējas uz To Kungu, Jēzu Kristu, un vienmēr vada uz taisnīgu rīcību” („Lūdz ticībā” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2008. g. maijs, 95. lpp.).
Pievērsiet studentu uzmanību jautājumiem uz tāfeles, kas tika uzrakstīti stundas sākumā. Lūdziet studentus sameklēt partneri un pārrunāt atbildes uz šiem jautājumiem.
Kā mēs varam parādīt savu ticību Dievam mūsdienās?
Aiciniet kādu studentu nolasīt, ko ir teicis elders Bednārs, un lūdziet klases audzēkņus ieklausīties, ko nozīmē pieredzēt Tā Kunga žēlastību:
Attēls
Elders Deivids A. Bednārs
„Tā Kunga sirsnīgā žēlastība ir ļoti personīgas un individuālas svētības — spēks, aizsardzība, paļāvība, vadība, sirsnīgā laipnība, mierinājums, atbalsts un garīgās dāvanas —, kuras mēs saņemam no Jēzus Kristus, pateicoties Jēzum Kristum un caur Jēzu Kristu, To Kungu” („The Tender Mercies of the Lord”, Ensign vai Liahona, 2005. g. maijs, 99. lpp.).
Aiciniet studentus atbildēt uz tālāk dotajiem jautājumiem savās pierakstu kladēs vai studiju dienasgrāmatās. (Jūs varētu uzrakstīt jautājumus uz tāfeles.)
Kā jūs vai kāds, ko pazīstat, ir izrādījis ticību Jēzum Kristum? Kādu žēlastības izpausmi tā rezultātā saņēmāt jūs vai šis cilvēks?
Apdomājiet, kādu Tā Kunga palīdzību vai žēlastību jūs vēlētos saņemt. Ko jūs darīsiet, lai izrādītu ticību Tam Kungam nolūkā —saņemt Viņa žēlastību?
Aiciniet dažus studentus, kuriem tas ir ērti, pastāstīt, ko viņi ir uzrakstījuši. Atgādiniet viņiem nestāstīt neko pārāk personīgu. Arī jūs varētu dalīties savā pieredzē par šo principu un liecināt par tā patiesumu.
Komentāri un skaidrojumi
Lūkas 18:1–8. Līdzība par uzmācīgo atraitni un netaisno tiesnesi
„Lūka paziņoja līdzības par uzmācīgo atraitni un netaisno tiesnesi galveno vēsti — „[cilvēkiem] aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt” (Lūkas 18:1). Grieķu valodas vārds, kas ir tulkots kā „pagurt”, nozīmē — kļūt mazdūšīgam vai nogurt, vai apnikt. Šajā līdzībā neatlaidīga lūgšana tiek attēlota ar atraitni, kura vairākkārt vēršas pie tiesneša, lai viņš novērstu netaisnību. Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma māca:
„Kad pienāk vientulība, auksti un grūti laiki, mums ir jāpastāv, mums ir jāturpina, mums ir jābūt neatlaidīgiem. Šāds bija Glābēja vēstījums līdzībā par uzmācīgo atraitni. … Turpiniet klauvēt. Turpiniet lūgties. Tajā pat laikā ziniet, ka Dievs dzird jūsu lūgsnas un zina jūsu ciešanas. Viņš ir jūsu Tēvs, un jūs esat Viņa bērns” („Lessons from Liberty Jail”, Ensign, 2009. g. sept., 30. lpp.).
„Neatlaidība sakņojas fundamentālajos ticības un cerības evaņģēlija principos. Neatlaidība atspoguļo mūsu ticību, ka mūsu rīcība nesīs Tā Kunga svētības mūsu dzīvē” (Jaunās Derības studenta rokasgrāmata [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2014. g.], 177. lpp.).
Prezidents Hovards V. Hanters paskaidroja, ar ko farizeja lūgšana atšķīrās no muitnieka lūgšanas:
„Vai divu cilvēku lūgšanas var atšķirties vēl vairāk? Farizejs nostājās atsevišķi, tāpēc ka uzskatīja, ka bija labāks par citiem cilvēkiem, kurus uzskatīja par vienkāršiem. Arī muitnieks nostājās atsevišķi, taču viņš to darīja aiz savas necienības sajūtas. Farizejs domāja tikai par sevi un citus uzskatīja par grēciniekiem, turpretī muitnieks domāja, ka visi citi ir taisnīgi, salīdzinot ar viņu, grēcinieku. Farizejs neko nelūdza Dievam, bet gan paļāvās uz savu paštaisnumu. Muitnieks lūdzās Dievam pēc žēlastības un savu grēku piedošanas.
… Muitnieks, nicinātais nodokļu iekasētājs, „nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru”. (Lūkas 18:14.) Citiem vārdiem, Tas Kungs teica, ka viņa grēki bija atlaisti jeb piedoti, un viņš bija attaisnots. …
Pazemība ir dievišķa īpašība, kas piemīt patiesiem svētajiem. Nav grūti saprast, kāpēc lepns cilvēks cieš neveiksmi. Viņš ir apmierināts ar to, ka paļaujas tikai uz sevi. … Lepns cilvēks izolē sevi no Dieva, un, kad viņš tā izdara, viņš vairs nedzīvo gaismā. …
… Vēsture apliecina, ka tie, kas ir paaugstinājušies, ir tikuši pazemoti, taču pazemīgie ir tikuši paaugstināti. Šādi farizeji un muitnieki ir atrodami it visur. Var gadīties, ka viens no viņiem nes mūsu vārdu” („The Pharisee and the Publican”, Ensign, 1984. g. maijs, 65.–66. lpp.).
Neredzīgā vīra, kuru sauca Bartimejs, ticība un neatlaidība izpaudās tajā, kā viņš sauca uz Jēzu Kristu pēc žēlastības — viņš turpināja saukt pat tad, kad daudzi cilvēki bija mēģinājuši viņu apklusināt (skat. Marka 10:47–48).
Elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma min piemēru tam, cik svarīgi ir palikt uzticīgiem tad, kad tiek pārbaudīta mūsu ticība:
„Pirms pāris gadiem kāda ģimene no Amerikas Savienotajām Valstīm ceļoja uz Eiropu. Drīz pēc ierašanās galamērķī viņu 13 gadus vecais dēls smagi saslima. Māte un tēvs sākumā domāja, ka garais lidojums un nogurums izraisīja viņa gremošanas traucējumus, tāpēc ģimene turpināja ceļu — kā ierasts.
Dienai ritot, dēla stāvoklis pasliktinājās. Dehidratācija pastiprinājās. Tēvs deva savam dēlam priesterības svētību, taču nekādi uzlabojumi uzreiz nebija redzami.
Pagāja vairākas stundas, un māte nometās ceļos blakus savam dēlam, lūdzoties Debesu Tēvam par zēna labsajūtu. Viņi bija tālu no mājām, nepazīstamā valstī, un nezināja, kā saņemt medicīnisko palīdzību.
Māte pavaicāja savam dēlam, vai viņš vēlētos lūgt kopā ar viņu. Viņa zināja, ka ar gaidīšanu uz vēlamo rezultātu nebūs pietiekami; viņiem vajadzēja turpināt rīkoties. Paskaidrojot, ka svētība, ko viņš saņēma, joprojām bija spēkā, viņa ierosināja vēlreiz lūgties, kā to darīja sendienu apustuļi, sakot: „Vairo mums ticību” (Lūkas 17:5). Lūgšanā izskanēja solījums paļauties uz priesterības spēku un apņemšanās neatlaidīgi darīt to, kas būtu nepieciešams, lai dotā priesterības svētība tiktu godāta — ja šī svētība tajā laikā bija saskaņā ar Dieva gribu. Drīz vien pēc šīs vienkāršās lūgšanas noskaitīšanas dēla stāvoklis uzlabojās.
Mātes un viņas dēla uzticīgā rīcība palīdzēja ieaicināt solīto priesterības spēku. … Šī 13 gadus vecā zēna dziedināšana nenotika, līdz neizpaudās viņu ticība, un tā tika paveikta „atbilstoši viņu ticībai viņu lūgšanās” (M&D 10:47)” („Lūdz ticībā”, Ensign vai Liahona, 2008. g. maijs, 96. lpp.).
