Moronija 9. nodaļa

Ievads

Savā pēdējā vēstulē dēlam Moronijam Mormons apraud nefijiešu negantību. Viņš mudina Moroniju cītīgi stādāt, lai palīdzētu nefijiešiem nožēlot grēkus. Mormons arī izklāsta, kādas ciešanas izraisa cilvēku ļaundarība. Kaut arī viņa ļaudis atrodas šādā samaitātā stāvoklī, viņš mudina Moroniju turpināt būt uzticīgam Jēzum Kristum un nezaudēt cerību uz mūžīgās dzīves apsolījumu.

Ieteikumi stundas pasniegšanai

Moronija 9:1–20

Mormons apraud nefijiešu un lamaniešu nekrietnību.

Lūdz, lai studenti padomā par kādu gadījumu, kad centās kādam palīdzēt, bet tika noraidīti.

Kā daži cilvēki rīkotos, ja tie, kuriem viņi censtos palīdzēt, atkārtoti noraidītu viņu krietnos centienus?

Paskaidro studentiem, ka Moronija 9. nodaļa patiesībā ir pravieša Mormona vēstule viņa dēlam Moronijam. Aicini, lai viņi pievērš uzmanību tam, kā Mormons iedrošina savu dēlu.

Aicini, lai kāds no studentiem nolasa Moronija 9:1. Lūdz, lai pārējie seko līdzi, pievēršot uzmanību vārdam, kuru Mormons izmanto, lai raksturotu nefijiešu stāvokli. Kad studenti ir atbildējuši, tu vari paskaidrot, ka vārds sāpīgi šajā gadījumā nozīmē mokoši vai skumdinoši.

Uzraksti uz tāfeles šīs Svēto Rakstu atsauces: Moronija 9:2–5; Moronija 9:7–10; Moronija 9:16–19. Iedali studentus trīs grupās. Liec, lai katra grupa izlasa kādu no šīm rakstvietām, pievēršot uzmanību sāpīgajām lietām, kuras apraksta Mormons. Aicini, lai viens students no katras grupas pastāsta, ko viņi uzgājuši. (Ja studenti, kuriem esi licis izlasīt Moronija 9:2–5, nepiemin dusmas, tu vari pieminēt, ka dusmām bija liela loma briesmīgajos notikumos, kurus apraksta Mormons.)

Aicini, lai daži studenti pēc kārtas nolasa Moronija 9:11–15, 20. Lūdz, lai visi pievērš uzmanību tam, kādēļ Mormonu tik ļoti sāpināja viņa ļaužu stāvoklis. Uzdod turpmāk minētos jautājumus, lai palīdzētu studentiem analizēt šos pantus:

Ko, jūsuprāt, nozīmē būt bez „nekādas cilvēcības”? (Moronija 9:11.) (Rīkoties necivilizēti jeb brutāli un nesavaldīgi; izturēties pret citiem bez jebkādas cieņas; neievērot sabiedrībā valdošos likumus.)
Ko, jūsuprāt, nozīmē būt „bez sirdsapziņas” (bez morāles)? (Moronija 9:20.) (Neievērot nekādus standartus, negodāt un neturēt Dieva baušļus.)
Ko, jūsuprāt, nozīmē būt „nejūtīgiem”? (Moronija 9:20.) (Noslēgt savu sirdi Tā Kunga Garam un Kristus Gaismai, vairs nespējot atšķirt labu no ļauna.)
Kas, jūsuprāt, liecina par to, ka mūsdienās daži ir nejūtīgi, uzvedas necilvēcīgi un necivilizēti?

Tu vari norādīt, ka, saskaņā ar Mormona teikto, šie ļaudis nonāca šādā pagrimuma stāvoklī tikai dažu gadu laikā (skat.Moronija 9:12).

Paskaidro, ka, līdzīgi kā pravietis Eters no jarediešu tautas, arī Mormons kļuva par liecinieku dusmām un nekrietnībai, kas bija pārņēmusi viņa ļaudis. Aicini, lai kāds no studentiem nolasa Moronija 9:4. Lūdz, lai pārējie seko līdzi, ieklausoties tajā, par ko Moronijs baiļojās, domājot par nefijiešiem. (Viņš baiļojās, ka „Tā Kunga Gars ir pārstājis pūlēties ar viņiem”.)

Mormons pieminēja, ka viņš nopūlas ar saviem ļaudīm nepārtraukti. Kādēļ lai Mormons vai mūsdienu baznīcas vadītāji turpinātu nopūlēties ar cilvēkiem, kuri dusmojas un nocietina savas sirdis pret Dieva vārdu?

Uzraksti uz tāfeles šo patieso principu: Mums uzcītīgi jākalpo Dieva uzdevumā pat, ja tie, kuriem kalpojam, ir neatsaucīgi. Paskaidro, ka tam tā jābūt arī gadījumā, ja cilvēki, kuriem kalpojam, vainojami smagos grēkos. Aicini, lai kāds no studentiem nolasa Moronija 9:6. Lūdz, lai pārējie seko līdzi, pievēršot uzmanību tam, kādēļ mums uzcītīgi jākalpo Dieva uzdevumā pat, ja tie, kuriem kalpojam, ir neatsaucīgi. Kad studenti ir dalījušies tajā, ko uzgājuši, iepazīstini viņus ar turpmāk minētajām situācijām (vai arī izdomā tās pats), lai palīdzētu viņiem saprast, kā šo principu attiecināt uz savu personīgo dzīvi. Aicini kādu studentu vai vairākus paskaidrot, kā viņi piemērotu uz tāfeles rakstīto principu katrā tevis minētajā situācijā.

Tev kā Jauno sieviešu klases prezidentei ir uzticēta atbildība par piecām tavas bīskapijas jaunietēm. Viena no šīm jaunietēm nav apmeklējusi baznīcas sanāksmes un pasākumus jau vairāk nekā gadu. Lai gan jau trīs mēnešus tu pati personīgi aicini viņu uz baznīcu, viņa vēl joprojām nav apmeklējusi nevienu sanāksmi vai pasākumu.
Tu cītīgi strādā kā mājskolotājs, kalpojot visām tev uzticētajām ģimenēm. Taču vienā no tām neviens jau divus mēnešus nav cēlis telefonu, atzvanījis vai atvēris durvis, kad tu nāc viņus apciemot.
Tu jūti pamudinājumu uzaicināt kādu labu draugu tikties ar misionāriem. Viņš noraida tavu aicinājumu, bet tu jūti pamudinājumu aicināt viņu atkal.

Nolasi, ko teicis prezidents Henrijs B. Airings, no Augstākā prezidija, kurš mudina mūs būt neatlaidīgiem savos centienos kalpot Dieva bērniem. Lūdz, lai studenti pievērš uzmanību jebkam, kas motivē viņus uzcītīgi kalpot, lai palīdzētu apkārtējiem.

Attēls

Prezidents Henrijs B. Airings

„Mēs slēdzam derību ar Dievu, solot ievērot visus Viņa baušļus un kalpot citiem tā, kā kalpotu Viņš, ja Viņš pats personīgi būtu šeit. Darot visu iespējamo, lai dzīvotu saskaņā ar šo standartu, mēs attīstām spēku, kas nepieciešams, lai pastāvētu līdz galam.

Diženi priesterības skolotāji ir parādījuši man, kā attīstīt šo spēku jeb izstrādāt ieradumu turpināt par spīti pārgurumam un bailēm, kas vedina uz padošanos. Tā Kunga dižie mentori ir parādījuši man, ka garīgo izturību un spēku var attīstīt, turpinot savus pūliņus pat tad, kad citi jau sen būtu paņēmuši mirkli atpūtai. …

… Es apsolu jums — ja jūs darīsiet visu, kas jūsu spēkos, Dievs daudzkāršos jūsu spēku un gudrību.” („Preparation in the Priesthood: „I Need Your Help””, Ensign vai Liahona, 2011. g. nov., 58.–59. lpp.)

Kas no prezidenta Airinga mācītā motivē jūs turpināt uzcītīgi kalpot Tam Kungam, neatkarīgi no tā, vai citi ir atsaucīgi?

Nolasi, ko elders Mervins B. Arnolds, no Septiņdesmitajiem, stāsta par priesterības vadītāju, kurš turpināja uzcītīgi strādāt kāda jaunā vīrieša labā, lai gan viņa pūliņi tika atkārtoti noraidīti. Aicini, lai studenti ieklausās, kā mainījās jaunā vīrieša domas par savu priesterības vadītāju.

„Kalpojot par Fortaleza draudzes prezidija locekli Brazīlijā, brālis Markess kopā ar citiem priesterības vadītājiem izstrādāja plānu, kā aktivizēt mazaktīvos draudzes locekļus. Viens no šiem mazaktīvajiem bija kāds jauns vīrietis vārdā Fernando Eraujo. Nesen es runāju ar Fernando, un viņš man pastāstīja par savu pieredzi:

„Uzsākot piedalīties sērfošanas sacensībās, kas notika svētdienu rītos, es pārstāju nākt uz baznīcas sanāksmēm. Kādu svētdienas rītu pie manām durvīm pieklauvēja brālis Markess un jautāja manai mātei, kura nebija baznīcas locekle, vai viņš varētu ar mani parunāt. Viņa teica, ka es guļot, bet viņš lūdza atļauju mani pamodināt. Viņš teica: „Fernando, tu nokavēsi baznīcu!” Un, neklausoties manos aizbildinājumos, aizveda mani uz baznīcu.

Nākamajā svētdienā notika tieši tas pats, tādēļ trešajā svētdienā es nolēmu doties prom jau agri, lai no viņa izvairītos. Taču, atverot vārtus, es ieraudzīju, ka viņš sēž mašīnā un lasa Svētos Rakstus. Ieraugot mani, viņš teica: „Labi! Tu esi agri piecēlies. Šodien mēs dosimies apciemot vēl kādu jauno vīrieti!” Es apelēju pie savas rīcības brīvības, bet viņš teica: „Parunāsim par to vēlāk.”

Pēc astoņām svētdienām, vēl arvien nespēdams tikt no viņa vaļā, nolēmu pārlaist nakti pie kāda drauga. Nākamajā rītā, uzturoties pludmalē, ievēroju, ka uz manu pusi nāk kāds vīrs uzvalkā. Redzot, ka tas ir brālis Markess, es ieskrēju ūdenī. Pēkšņi sajutu kāda roku uz sava pleca. Tas bija brālis Markess, kurš bija līdz krūtīm ūdenī! Viņš paņēma mani pie rokas un teica: „Tu kavē! Iesim!” Kad teicu, ka man nav piemērotu drēbju, viņš atbildēja: „Tās ir mašīnā.”

Todien es bridu ārā no okeāna, aizkustināts par brāļa Markesa sirsnīgo mīlestību un rūpēm par mani. … Brālis Markess ne vien aizveda mani uz baznīcu, bet līdz ar kvorumu pārliecinājās, lai es turpinātu būt aktīvs. Viņi ieplānoja pasākumus, kas ļāva man justies vajadzīgam un gribētam. Es saņēmu aicinājumu, un kvoruma locekļi kļuva par maniem draugiem.”” („Strengthen Thy Brethren”, Ensign vai Liahona, 2004. g. maijs, 46.–47. lpp.)

Paskaidro — kā baznīcas locekļiem, mums visiem šajā dzīvē jāpaveic svarīgi darbi. Mormona, Moronija un brāļa Markesa piemērs var iedrošināt mūs, kad esam zaudējuši drosmi vai saņēmuši noraidījumu no tiem, kuriem kalpojam.

Moronija 9:21–26

Mormons mudina Moroniju būt uzticīgam

Aicini, lai studenti pastāsta par notikumiem vietējā sabiedrībā vai visā valstī, kuru dēļ cilvēki varētu zaudēt drosmi.

Aicini, lai studenti izlasa pie sevis Moronija 9:21–22, 25–26. Lūdz, lai viņi pievērš uzmanību padomam, ko Mormons deva Moronijam attiecībā uz to, kā rīkoties šajos grūtajos apstākļos. Lai palīdzētu studentiem analizēt šos pantus, uzdod šādus jautājumus:

Kādi vārdi un frāzes parāda, cik lielu mīlestību Mormons juta pret savu dēlu Moroniju?
Saskaņā ar Mormona teikto — kādiem vārdiem vajadzēt mūžīgi palikt Moronija prātā? (Moronija 9:25.) Kā atminēšanās par Glābēju un Viņa veikto Izpirkšanu var palīdzēt mums, slīgstot bezcerībā vai redzot apkārtējo ļaundarību?
Ko mēs varam mācīties no šiem pantiem attiecībā uz to, kā pārvarēt grūtības un tikt pāri apkārtējo nekrietnībai? (Lai gan studenti var izteikties dažādi, viņiem būtu jāpasaka, ka, ja mēs būsim uzticīgi Jēzum Kristum, Viņš uzmundrinās mūs pat, ja mums nāksies stāties pretī grūtībām un apkārtējo nekrietnībai.) Tu vari uzrakstīt šo principu uz tāfeles un ieteikt, lai studenti pieraksta to savos Svētajos Rakstos.)
Kas no tā, ko esat pieredzējuši vai redzējuši citu tuvinieku dzīvē, apliecina šī principa patiesumu?

Mudini studentus padomāt, kā viņi varētu būt vēl uzticīgāki un biežāk atcerēties Jēzu Kristu pat brīžos, kad būs zaudējuši drosmi vai pieredzējuši apkārtējo ļaundarības. Liecini par spēcinājumu, ko esi guvis, turpinot būt uzticīgs Jēzū Kristū.

Komentāri un skaidrojumi

Moronija 9:18–20: „nejūtīgi”

Mormons paskaidroja savam dēlam Moronijam, ka viņu ļaudis ir „bez sirdsapziņas un nejūtīgi” (Moronija 9:20). Elders Nīls A. Maksvels, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, skaidro, ka šādā stāvoklī mūs var novest neatsaukšanās Svētā Gara pamudinājumiem un nepaklausība Dieva baušļiem:

„Spēja just daudzējādā ziņā nosaka mūsu rīcību, un, neatsaucoties pamudinājumam darīt labu, mēs šo spēju nomērdējam. Tieši patiecoties pārsteidzošajai iejūtībai, Jēzus varēja atsaukties uz apkārtējo vajadzībām un attiecīgi rīkoties.

Garīgā spektra vienā pusē ir sastopami tādi indivīdi kā Nefija grēcīgie brāļi. Nefijs pieminēja viņu pieaugošo nejūtību pret garīgajām lietām: „[Dievs] ir runājis uz jums klusā, mierīgā balsī, bet jūs bijāt nejūtīgi, tā ka jūs nevarējāt sajust Viņa vārdus.” (1. Nefija 17:45.)

Aptraipoties ar grēkiem, mūsu garīgās antenas zaudē uztvertspēju un mēs nonākam ārpus laicīgās uztveres zonas. Tā var notikt pat ar veselām civilizācijām. Žēlodamies savam dēlam Moronijam, Mormons apraud nefijiešu sabiedrības pagrimumu. Tas ir radis izpausmi tik lielās ļaundarībās, ka Mormons nodēvē savus ļaudis par „nejūtīgiem” (Moronija 9:20). Apustulis Pāvils apraud Efezas baznīcas locekļu iznīcīgo izvirtību, jo viņi ir tik ļoti pārsātinājušies, ka zaudējuši jūtas (Efeziešiem 4:19). Seksuāli pārsātināta sabiedrība nevar sajust savu ciešanu nomocīto ļaužu vajadzības, jo tā vietā, lai izkoptu mīlestību pret apkārtējiem, tā mudina pievērsties sev un kļūt vēl savtīgākiem. Nejūtība pret kluso, mierīgo Dieva balsi nozīmē arī to, ka, lai gan mums ir ausis, mēs nespējam sadzirdēt ne Dieva pamudinājumus, ne citu cilvēku lūgumus.” (A Time to Choose [1972. g.], 59.–60. lpp.)

Prezidents Boids K. Pekers, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, brīdina mūs par vēl kādu pieaugošu tendenci, kas var novest pie Svētā Gara zaudēšanas:

„Pasaule kļūst aizvien trokšņaināka. Apģērbs, izskats un uzvedība kļūst izlaidīgāka, nekārtīgāka un nolaidīgāka. Smagā un skaļā mūzika ar piedauzīgajiem vārdiem, kas tiek bliezta caur pastiprinātājiem, kamēr prožektori spīdina psihodēliskas gaismas, ir kļuvusi par narkomānu kultūras iezīmi. Dažādas šo lietu variācijas gūst plašu piekrišanu un ietekmi mūsu jauniešu vidū. …

Šī tendence, kas mudina uz pieaugošu troksni, uzbudinājumu, strīdiem, aicinot izrādīt arvien mazāk savaldības, cienīguma un formalitāšu, nav nejauša, nevainīga un nekaitīga.

Pirmais, ko komandieris pavēl, sākot militāru iebrukumu, — saraut saziņas kanālus starp tiem, kurus viņš iecerējis sakaut.

Godbijības trūkums kalpo velna mērķiem, jo tas rada traucējumus smalkajos prāta un gara atklāsmes saņemšanas kanālos.” („Reverence Invites Revelation”, Ensign, 1991. g. nov., 22. lpp.)