149. stunda: Etera 12:1–22

149. stunda

Etera 12:1–22

Ievads

Pēc daudzu gadu jarediešu vēsturē uzskaitīšanas Moronijs iepazīstināja ar pravieša Etera kalpošanu. Pēc tam Moronijs pārtrauca vēsturisko aprakstu, lai pierakstītu dažas svētības, kas tiek dotas tiem, kas izrāda ticību Jēzum Kristum. Šī stunda ietver Etera 12:1–22, un 150. stunda ietver Etera 12:23–41.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Etera 12:1–4

Eters jarediešiem sludina grēku nožēlošanu

Sāciet stundu, aicinot vienu studentu nākt pie tāfeles un uzzīmēt viļņus un laivu, kuru stiprina enkurs.

Kāpēc ir svarīgi, ka laivai būtu enkurs?
Kādas briesmas vai sarežģījumi var apdraudēt laivu, kurai nav enkura?
Kāda ietekme ir viļņiem uz laivu? (Atbildes var ietvert, ka viļņi liek laivai brīvi pārvietoties, dreifēt vai mētāties šurpu turpu.)

Uz laivas uzrakstiet tava dzīve.

Ja laiva simbolizē dzīvi, tad kam var pielīdzināt viļņus? (Atbildes var ietvert sociāls spiediens, nelaimes, viltus mācības vai ļaunprātība.)
Kā cilvēka dzīvi var pielīdzināt laivai bez enkura? (Jūs varat ierosināt, lai studenti izlasa Mormona 5:17–18, lai palīdzētu atbildēt uz šo jautājumu.)
Ko Tas Kungs mums ir devis, kas var kalpot par garīgiem enkuriem mūsu dzīvēs? (Studenti var sniegt dažādas atbildes. Daudzi evaņģēlija aspekti var tikt pielīdzināti enkuram.)

Mudiniet studentus meklēt piemērus garīgiem enkuriem, kad viņi studē Etera 12.

Paskaidrojiet, ka Etera 12 sākas ar iepazīšanos ar jarediešu pravieti Eteru, kurš sludināja laikā, kad cilvēki noraidīja praviešus un dzīvoja ļaunprātībā. Aiciniet studentus klusi izlasīt Etera 12:1–3, nosakot visu, kas viņiem šķiet iespaidīgs Etera rīcībās. Aiciniet viņus pastāstīt par izlasīto.

Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt Etera 12:4. Lūdziet pārējos audzēkņus sekot līdzi, atpazīstot uz ko „var cerēt” tie, kas tic Dievam par spīti tam, ka apkārt ir grūtības un bezdievība. Kad studenti atbild, jūs varat norādīt, ka „labāka pasaule”, uz kuru varam cerēt, ir „vieta pie Dieva labās rokas”.

Ko nozīmē ieņemt vietu pie Dieva labās rokas? (Atgriezties Viņa klātbūtnē un saņemt mūžīgo dzīvi.)
Kā, jūsuprāt, atšķiras „droša” cerība no vienkāršas vēlmes pēc kaut kā? (Svētajos Rakstos cerību raksturo kā pārliecības iegūšanu par to, ka mēs varam saņemt Dieva apsolītās svētības, kad mēs ievērojam noslēgtās derības ar Viņu.)
Saskaņā ar Etera 12:4, kā mēs iegūstam cerību par vietas ieņemšanu pie Dieva labās rokas? (Kad studenti atbild, paskaidrojiet, ka ticība, kas pieminēta Etera 12:4, attiecas uz ticību Jēzum Kristum.) Kā ticība Jēzum Kristum ļauj mums „droši” cerēt uz vietu pie Dieva labās rokas?

Uzrakstiet uz enkura vārdus cerība un ticība uz tāfeles uzzīmētajā zīmējumā.

Saskaņā ar Etera 12:4, kas notiek, kad kādam ir cerība un ticība Jēzum Kristum? (Lai gan studenti var izteikties dažādi, viņiem būtu jāpauž šāds princips: Kad mums ir cerība un ticība Jēzum Kristum, mēs kļūsim nelokāmi un labu darbu pārpilni.)
Ko, jūsuprāt, nozīmē labu darbu pārpilniem? (Darīt daudz kā laba.)
Kādi ir daži labi darbi, kas „godina Dievu”? (Atbildes var ietvert lūgšanu, Svēto Rakstu studēšanu, kalpošanu citiem un talantu attīstīšanu.)
Domājiet par zināmiem cilvēkiem, kas vienmēr šķiet labu darbu pārpilni un kuri nekaunas godināt Dievu. Kādas ir dažas konkrētas lietas, ko viņi dara, kas viņus padara par šī principa labiem piemēriem?

Aiciniet studentus pārdomāt, kad viņiem ir bijis sarežģīti būt nelokāmiem un labu darbu pārpilniem. Lai palīdzētu studentiem sagatavoties līdzīgām situācijām dzīves gaitā, mudiniet viņus meklēt veidus, kādos viņi var palielināt savu ticību un cerību, turpinot studēt Etera 12.

Etera 12:5–22

Moronijs uzskaita brīnumus un varenus darbus, kas notiek ar ticību

Uz tāfeles uzrakstiet šādu frāzi: Es vēlētos iegūt garīgu liecību, ka …

Aiciniet studentus minēt jebkādu evaņģēlija patiesību, principu vai mācību, kurai cilvēki var meklēt garīgu liecību. Kad studenti atbild, uzrakstiet viņu atbildes uz tāfeles. (Atbildes var ietver liecību, ka Mormona Grāmata ir patiesa; ir svarīgi dzīvot tīru un tikumīgu dzīvi; Gudrības vārds ir Dieva likums; man vajadzētu sagatavoties kalpot misijā.) Aiciniet studentus domāt par kādu evaņģēlija patiesību, par kuru viņi vēlētos saņemt garīgu apliecinājumu vai stiprāku liecību.

Paskaidrojiet, ka dažiem cilvēkiem ir šāda attieksme: „Es neticēšu vai nedzīvošu saskaņā ar evaņģēlija principu, līdz es neredzēšu pierādījumu tam, kas tas ir patiess.” Aiciniet studentus klusi izlasīt Etera 12:5–6, meklējot, kā šie panti ir attiecināmi uz šādu attieksmi. Uzsveriet to, ka Etera 12:6 ir prasmīgi pārzināmā rakstvieta. Jūs varat ierosināt, lai studenti atzīmē šo rakstvietu atšķirīgā veidā, lai to viegli varētu atrast.

Saskaņā ar Etera 12:6, kam ir jānotiek, pirms mēs varam saņemt liecību?
Kādas ir jūsu domas, domājot par frāzi „ticība nebūs pārbaudīta”?

Kad studenti ir atbildējuši, jūs varat paskaidrot, ka daži cilvēki nepareizi traktē, ka „ticības pārbaudīšana” vienmēr nozīmē grūtības. Frāze „ticības pārbaudīšana” var raksturot jebko, kas mums dod iespēju izrādīt vai īstenot savu ticību Jēzum Kristum. Lai palīdzētu studentiem iegūt labāku izpratni par šo frāzi, aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt šo eldera Ričarda G. Skota, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, izteikumu. Pirms šī izteikuma nolasīšanas lūdziet audzēkņus noklausīties eldera Skota paskaidrojumu par frāzi „ticības pārbaudīšana”.

Attēls

Elders Ričards G. Skots

„Jūs varat iemācīties daudz efektīvāk īstenot ticību, pielietojot šo Moronija mācīto principu „… jūs nesaņemsit liecību, līdz jūsu ticība nebūs pārbaudīta” [Etera 12:6; slīpraksts pievienots]. Tādējādi katru reizi, kad jūs pārbaudāt savu ticību, tas ir, cienīgi rīkojaties iedvesmas vadīts, jūs saņemsiet apstiprinošu pierādījumu no Gara. Šīs sajūtas stiprinās jūsu ticību. Kad jūs atkārtosiet šo paraugu, jūsu ticība kļūs stiprāka.” („The Sustaining Power of Faith in Times of Uncertainty and Testing”, Ensign vai Liahona, 2003. g. maijs, 76.)

Ar ko eldera Skota aprakstītais process atšķiras no to cilvēku attieksmes, kuri vēlas iegūt pierādījumu, pirms viņi notic vai rīkojas?

Uz tāfeles uzrakstiet šīs Svēto Rakstu atsauces: Etera 12:7–12; Etera 12:13–18; Etera 12:19–22, 30–31. Sadaliet audzēkņus trīs grupās, un katrai grupai uzdodiet vienu no rakstvietām. Lūdziet audzēkņus meklēt svētības, kas nāca to cilvēku, kas aprakstīti katrā rakstvietā, ticības rezultātā. Mudiniet viņus ievērot frāzi „tiem [bija] ticības vai [līdz viņu ticība bija] 7., 12., 17., 18. un 31. pantā . (Jūs varat ierosināt, lai studenti atzīmē katru šo frāzi.)

Kad studenti ir pastāstījuši par izlasīto, aiciniet viņus apkopot, ko Tas Kungs dod pēc tam, kad esam izrādījuši ticību Jēzum Kristum. Lai gan studenti var izteikties dažādi, viņiem būtu jāpauž līdzīga patiesība: Ja mēs vēlamies garīgu liecību, mums vispirms ir jāpielieto ticība Jēzum Kristum. Paskaidrojiet, ka līdzīgi kā garīga liecība, brīnumi nenotiek, līdz mēs neesam izrādījuši savu ticību.

Pastāstiet audzēkņiem šādas situācijas. Aiciniet studentus paskaidrot, kā cilvēks katrā no šīm situācijām varētu izrādīt ticību Tam Kungam.

Kāda jauna sieviete vēlas saņemt liecību par Mormona Grāmatas patiesumu.
Kādam jaunam vīrietim ir spēcīga vēlme palīdzēt saviem tuviniekiem pieņemt evaņģēliju.

Aiciniet studentus pārdomāt kādu gadījumu, kad viņš vai viņiem zināmi cilvēki ir saņēmuši garīgas liecības vai brīnumus pēc tam, kad ir izrādījuši ticību Tam Kungam. Aiciniet dažus studentus dalīties tajās pieredzēs, par kurām viņi domāja. (Pārliecinieties, ka studenti saprot, ka viņiem nav jādalās pārāk personīgās pieredzēs.) Jūs varat dalīties arī savā pieredzē.

Aiciniet studentus atcerēties evaņģēlija patiesības, par kurām viņi vēlētos saņemt garīgu liecību. Aiciniet viņus ierakstīt pierakstu kladēs vai Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatās, ko viņi varētu darīt, lai izrādītu lielāku ticību Tam Kungam.

Prasmīgi pārzināmā rakstvieta — Etera 12:6

Lai palīdzētu studentiem iegaumēt Etera 12:6, aiciniet katru studentu uz papīra lapas uzrakstīt šo pantu, izlaižot atslēgas vārdus vai frāzes un atstājot tukšumu to vietā. Kad viņi ir pabeiguši, dodiet studentiem minūti laika, lai iegaumētu šo pantu, prātā aizpildot tukšās vietas savās papīra lapās.

Lūdziet studentus apmainīties ar papīra lapām ar kādu, kas sēž viņam blakus. Katram studentam ir jānolasa sava papīra lapa skaļi, cenšoties aizpildīt tukšās vietas pēc atmiņas. Ja laika ir pietiekami daudz, lieciet studentiem atkārtot šo aktivitāti, atkal apmainoties ar papīra lapām.

Aiciniet studentus paņemt savas papīra lapas uz mājām un izmantot tās, lai kādam no vecākiem nocitētu Etera 12:6. Mudiniet viņus pajautāt saviem vecākiem par kādu gadījumu, kad viņi ir izrādījuši ticību Jēzum Kristum un saņēmuši liecību vai brīnumu, kuru bija meklējuši.

Noslēgumā dalieties ar savu liecību par stundā mācītajiem principiem.

Komentāri un skaidrojumi

Etera 12:4–6. Kas ir cerība?

Moronija mācības Etera 12 par cerības un ticības principiem atklāj, ka tās abas ir cieši saistītas. Viņš definēja ticību kā „tas, uz ko tiek cerēts un kas nav redzams” (Etera 12:6) un mācīja, ka mūsu cerība uz pestīšanu „nāk no ticības” Jēzum Kristum (Etera 12:4). Brošūra Uzticīgi ticībai par cerību māca šādi:

„Kad mums ir cerība, mēs paļaujamies uz Dieva apsolījumiem. Mums ir klusa pārliecība, ka, ja mēs darām „taisnības darbus,” mēs saņemsim „savu algu, patiesi mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē” (M&D 59:23). … Cerības princips izplešas mūžībās, taču tas arī var jūs atbalstīt ikdienas dzīves grūtībās.” (Uzticīgi ticībai: evaņģēlija norādes [2005], 142.–143. lpp.).

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs definēja cerību šādi:

„Cerība ir Gara dāvana. [Skat. Moronija 8:26.] Tā ir cerība, ka caur Kristus Izpirkšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku mēs tiksim uzcelti mūžīgajā dzīvē, un tas notiks mūsu ticības Glābējam dēļ. [Skat. Moronija 7:41.] Šāda veida cerība ir gan solījuma princips, gan bauslis [skat. Kolosiešiem 1:21–23], un tāpat kā ar visiem baušļiem, mums ir pienākums padarīt to par mūsu dzīves sastāvdaļu, un jāpārvar kārdinājumi, kas noliedz cerību. Cerība uz mūsu Debesu Tēva žēlsirdīgo laimes ieceri ved pie miera [skat. Romiešiem 15:13], žēlsirdības [skat. Psalmi 33:22], līksmes [skat. Romiešiem 12:12] un prieka. [Skat. Salamana pamācības 10:28]. Šī cerība uz glābšanu ir kā aizsargājoša pestīšanas bruņu cepure [skat. 1. tesaloniķiešiem 5:8]; un tā ir mūsu ticības pamats [skat. Ebrejiem 11:1; Moronija 7:40] un mūsu dvēseļu enkurs. [Skat. Ebrejiem 6:19; Etera 12:4.]” („The Infinite Power of Hope”, Ensign vai Liahona, 2008. g. nov., 21–22).

Etera 12:6. „Jūsu ticības pārbaudīšana”

Prezidents Gordons B. Hinklijs izmantoja kādu stāstu, lai ilustrētu principu, ka liecība tiek saņemta pēc mūsu ticības pārbaudes:

„Ļaujiet man jums pastāstīt stāstu par kādu sievieti Sanpaulu, Brazīlijā. Studiju laikā viņa strādāja, lai nodrošinātu savu ģimeni. Šo stāstu stāstot, es izmantošu viņas pašas vārdus: Viņa saka:

„Universitātē, kurā es studēju, bija noteikumus, kas aizliedza studentiem, kuriem bija parādi, kārtot pārbaudes darbus. Tādēļ, tiklīdz es saņēmu savu algu, es vispirms nošķīru naudu, kas paredzēta desmitajai tiesai un ziedojumiem, un atlikums tika atvēlēts maksājumam par skolu un citiem izdevumiem.

Es atceros laiku, kad … saskāros ar nopietnām finansiālām grūtībām. Bija ceturtdiena, kad es saņēmu savu algu. Kad es rēķināju savu mēneša budžetu, es ievēroju, ka man nepietiks līdzekļu, lai maksātu gan desmito tiesu, gan par universitāti. Man bija jāizvēlas starp tām. Nākamajā nedēļā sākās pārbaudes darbi, kas notika reizi divos mēnešos, un, ja es tos nekārtotu, es varēju zaudēt pilnu skolas gadu. Es ļoti pārdzīvoju. … Mana sirds sāpēja. Manā priekšā stāvēja sāpīgs lēmums, un es nezināju, ko izvēlēties. Es pārdomāju abas izvēles: maksāt desmito tiesu vai riskēt ar iespēju neiegūt nepieciešamos kredītpunktus, lai tiktu apstiprināta studijām.

Šī sajūta pārņēma manu dvēseli un saglabājās līdz pat sestdienai. Tad man tika atgādināts, ka kristoties es piekritu dzīvot saskaņā ar desmitās tiesas likumu. Es uzņēmos pienākumu nevis pret misionāriem, bet pret savu Debesu Tēvu. Tajā mirklī ciešanas sāka zust, dodot vietu patīkamai miera un apņēmības sajūtai. …

Tajā vakarā, kad es lūdzu, es lūdzu, lai Tas Kungs man piedod manu neizlēmību. Svētdien pirms dievkalpojuma es sameklēju bīskapu un ar lielu prieku samaksāju savu desmito tiesu un ziedojumus. Tā bija īpaša diena. Es jutu laimi un mieru pati pret sevi un savu Debesu Tēvu.

Nākamajā dienā es biju savā birojā, es centos rast iespēju, kā nokārtot pārbaudes darbus, kas sāksies trešdien. Jo vairāk es domāju, jo tālāk biju no risinājuma. …

Darba laiks tuvojās beigām, kad pie manis pienāca mans darba devējs un deva pēdējos dienas uzdevumus. Kad viņš bija to izdarījis, ar savu portfeli rokās viņš pamāja ardievas. … Pēkšņi viņš apstājās un, paskatījies uz mani, pajautāja: „Kā tev sokas koledžā?” Es biju pārsteigta un nespēju noticēt dzirdētam. Vienīgais, ko es trīcošā balsī varēju pateikt, bija: „Viss ir kārtībā!” Viņš domīgi paraudzījās uz mani un vēlreiz pamāja ardievas. …

Pēkšņi telpā ienāca sekretāre un teica, ka es esmu ļoti veiksmīgs cilvēks! Kad es pajautāju — kāpēc, viņa vienkārši atbildēja: „Darba devējs teica, ka no šodienas kompānija maksās pilnu manu mācību maksu un par manām grāmatām. Pirms ej mājās, pienāc pie mana galda un pastāsti par izmaksām, lai rīt es tev varētu iedot čeku.”

Kad viņa aizgāja, es, raudot un jūtoties ļoti pazemīga, nometos ceļos tieši tur, kur es biju, un pateicos Tam Kungam par Viņa dāsnumu. Es … pateicu Debesu Tēvam, ka Viņam nav mani jāsvēta tik lielā mērā. Man bija tikai jāsamaksā viena mēneša maksājums, un desmitā tiesa, kuru es biju samaksājusi svētdienā, bija ļoti maza, salīdzinot ar to apjomu, kuru es saņēmu! Šīs lūgšanas laikā man prātā nāca Maleahija vārdi: „Pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal. 3:10). Līdz tam brīdim es nekad nebiju jutusi šīs rakstvietas apsolījuma varenību un to, ka šis bauslis patiesībā bija tās mīlestības liecība, kura Dievs, Debesu Tēvs, dod Saviem bērniem šeit uz Zemes.” („We Walk by Faith”, Ensign, 2002. g. maijs, 73–74.)

Etera 12:6. „Jūs nesaņemiet liecību, līdz jūsu ticība nebūs pārbaudīta”

Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja:

„Kā cilvēki mēs izskaustu no savas dzīves fiziskas sāpes un garīgas mokas un radītu sev nepārtrauktu mieru un komfortu, taču, ja mēs aizvērtu durvis ciešanām un sāpēm, mēs izskaustu arī mūsu lielākos draugus un labdarus. Ciešanas var padarīt cilvēkus par svētajiem, jo viņi mācās pacietību, izturību un paškontroli.” (Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006], 15).