Ievads 2. vēstulē Timotejam
Kādēļ studēt šo vēstuli?
Savā otrajā vēstulē Timotejam Pāvils uzsver to, kādu spēku dod liecība par Jēzu Kristu (skat. 2. Timotejam 1:7–8). Vēl šajā vēstulē ir ietverts pravietojums par „grūtajiem laikiem”, kas iestāsies Pāvila un Timoteja dienās, kā arī pēdējās dienās (skat. 2. Timoteja 3:1–7). Lai palīdzētu Timotejam tikt galā ar gaidāmajām grūtībām, Pāvils mudina viņu paļauties uz Svētajiem Rakstiem, Baznīcas vadītājiem (skat. 2. Timotejam 3:14–17) un patieso mācību (skat. 2. Timotejam 4:2). Studējot šo vēstuli, tu apgūsi mācības un principus, kas var palīdzēt palikt uzticīgam, piedzīvojot pēdējo dienu draudīgos laikus.
Kas rakstīja šo vēstuli?
Otro vēstuli Timotejam sarakstīja apustulis Pāvils (skat. 2. Timotejam 1:1).
Kad un kur šī vēstule tika uzrakstīta?
Pāvila otrā vēstule Timotejam, visdrīzāk, tika uzrakstīta laikā starp 64. un 65. g. pēc Kr., (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org). Pāvils rakstīja savu otro vēstuli Timotejam sava otrā ieslodzījuma laikā, īsi pirms savas mocekļa nāves (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”).
Ieslodzījumā laikā Pāvils tika iekalts važās (skat. 2. Timotejam 1:16; 2:9), viņš, visdrīzāk, atradās apakšzemes cietumā vai cellē (skat. 2. Timotejam 4:13, 21), kur viņa draugiem bija grūti viņu atrast (skat. 2. Timotejam 1:17). Acīmredzot Lūka bija viņa vienīgais pastāvīgais apmeklētājs (skat. 2. Timotejam 4:11), un Pāvils zināja, ka tuvojas viņa dzīves beigas (skat. 2. Timotejam 4:6–8).
Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?
Šajā vēstulē Pāvils uzmundrināja un spēcināja Timoteju, lai viņš varētu turpināt kalpot arī pēc Pāvila nenovēršamās nāves. Pāvils zināja, ka viņam atlicis pavisam maz laika un vēlējās redzēt Timoteju, kuru pārnestā nozīmē dēvēja par „savu mīļo dēlu” (2. Timotejam 1:2).
Savas vēstules beigās Pāvils prasīja, lai Timotejs un Marks apciemo viņu un atnes viņam dažas mantas, ko viņš bija atstājis (skat. 2. Timotejam 4:9–13). Kaut arī Pāvila vēstule tika adresēta tieši Timotejam, tajā ietvertās mācības var attiecināt arī uz cilvēkiem, kuri dzīvo „pēdējās dienās” (2. Timotejam 3:1), jo Pāvils domāja par problēmu risinājumiem, kas varētu noderēt gan viņa dienās, gan mūsdienās.
Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?
Šī vēstule, līdz ar pirmo vēstuli Timotejam un vēstuli Titam, ir viena no pastorālajām vēstulēm, kura „satur Pāvila pēdējos vārdus un parāda apbrīnojamo drosmi un uzticību, ar kādu viņš sagaidīja nāvi” (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”). Otrā vēstule Timotejam ir pēdējā Pāvila vēstule, kas iekļauta Jaunajā Derībā (skat. 2. Timotejam 4:6).
Šajā vēstulē ir ietvertas dažas Pāvila pārdomas par svētībām un grūtībām, ar ko jāsastopas, kalpojot par „sludinātāju, apustuli un citticībnieku mācītāju” (2. Timotejam 1:11). Pāvils pasludināja: „Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu” (2. Timotejam 4:7–8), kas norāda, ka viņš bija pārliecināts par to, ka iemantos mūžīgo dzīvi. Kā cilvēks, kurš bija kalpojis Jēzum Kristum vairāk nekā trīsdesmit gadus, Pāvils bija vispiemērotākā persona, lai norādītu Timotejam, kā efektīvi kalpot, stiprinot citu ticību (skat. 2. Timotejam 2:15–17, 22–26; 4:1–2, 5).
Īss satura izklāsts
2. Timotejam 1. nodaļa. Pāvils runā par Dieva dāvanu un spēku, kas tiek saņemta caur ordināciju priesterībā. Viņš māca, ka „bailības gars” (2. Timotejam 1:7) nenāk no Dieva un ka mums nevajadzētu kaunēties liecināt par Jēzu Kristu. Pāvils liecina, ka Jēzus Kristus ir aicinājis viņu sludināt evaņģēliju (skat.2. Timotejam 1:11).
2. Timotejam 2. nodaļa. Pāvils izmanto salīdzinājumu ar labu kareivi, uzvarām vainagotu atlētu un čaklu zemnieku, parādot: lai saņemtu mūžīgo godību, mums ir jāiztur grūtības. Viņš pretnostata patiesos mācītājus un viltus mācītājus, kā arī godājamus un negodā kritušus „traukus”. Viņš iesaka Timotejam vairīties no ķildām un lūdz pacietīgi mācīt tos, kam nepieciešams nožēlot grēkus.
2. Timotejam 3.–4. nodaļa. Pāvils apraksta pēdējo dienu ļaundarības un mudina Timoteju izmantot Svētos Rakstus, pildot priesterības vadītāja pienākumus. Viņš raksta par savu gaidāmo nāvi, pasludinot: „Ticību esmu turējis.” (2. Timotejam 4:7.) Pāvils liecina, ka Tas Kungs izglābs viņu „Savā Debesu valstībā” (skat.2. Timotejam 4:18).