Kamēr Glābējs atradās Jeruzālemē Būdiņu svētku laikā, daži rakstu mācītāji un farizeji pie Viņa atveda sievieti, kura bija pārkāpusi laulību, un jautāja, vai viņu, saskaņā ar Mozus likumu, vajadzētu nomētāt ar akmeņiem. Viņš izjauca apsūdzētāju plānu un izrādīja sievietei žēlastību. Jēzus arī paziņoja, ka Tēvs par Viņu dod liecību, un mācīja par brīvību no grēka. Kad Jēzus Kristus Sevi pasludināja par dižo Jehovu, farizeji centās Viņu nomētāt ar akmeņiem.
Sieviete, kas pieķerta laulības pārkāpšanā, tiek vesta Glābēja priekšā
Rakstu mācītāji un farizeji vēlējās Jēzum celt neslavu citu cilvēku priekšā un atrast iemeslu, lai Viņu apsūdzētu, jo viņi gribēja Jēzu apcietināt un nonāvēt (skat. Jāņa 7:1, 32).
Izlasi Jāņa 8:2–5, pievēršot uzmanību tam, ko darīja rakstu mācītāji un farizeji, kamēr Jēzus mācīja Jeruzālemes templī.
Saskaņā ar Jāņa 8:6, kāpēc rakstu mācītāji un farizeji atveda laulības pārkāpēju pie Jēzus?
Elders Brūss R. Makonkijs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, paskaidroja, kā rakstu mācītāji un farizeji centās izmantot šo gadījumu, lai apsūdzētu Jēzu:
Attēls
Elders Brūss R. Makonkijs
„Jēzus laikā … nāvessodu par laulības pārkāpšanu vairs nepiemēroja. Nāvessodu nevarēja piespriest bez romiešu vadītāju atļaujas un apstiprinājuma, un, saskaņā ar romiešu likumu, laulības pārkāpšana netika sodīta ar nāvessodu.
Vedot laulības pārkāpēju pie Jēzus, rakstu mācītāji un farizeji vēlējās Skolotāju ievilināt lamatās: 1. Ja Viņš būtu piekritis Mozus likumam un teicis, ka viņai ir jātiek nomētātai ar akmeņiem, Viņš būtu: a) izraisījis cilvēkos dusmas, kuri plaši atbalstīja soda, kam nebija lielas piekrišanas, atcelšanu; b) rīkojies pretēji valdošajam civillikumam, atļaujot darīt to, ko romieši aizliedza. 2. Ja Viņš nebūtu piekritis Mozum un teiktu, ka viņai ir jāsaņem mazāks sods par nomētāšanu ar akmeņiem, Viņš tiktu apsūdzēts par likuma sagrozīšanu un necieņas izrādīšanu pret svēto, pagātnē piekopto tradīciju” (Doctrinal New Testament Commentary, 3 sēj. [1965–1973], 1:450–451).
Tā vietā, lai viņiem atbildētu, Glābējs, „pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs” (Jāņa 8:6).
Attēls
Kristus raksta smiltīs
Izlasi Jāņa 8:7–8, pievēršot uzmanību tam, ko Glābējs atbildēja rakstu mācītājiem un farizejiem.
Ko, tavuprāt, rakstu mācītāji un farizeji varēja domāt vai just, dzirdot Jēzus atbildi?
Kad tie, kuri bija apsūdzējuši sievieti, dzirdēja Glābēja teikto, viņi sajutās vainīgi un aizgāja, viņu nesodot (skat. Jāņa 8:9).
Ko, tavuprāt, juta šī sieviete, kuras grēks tika atklāts Jēzus un liela ļaužu pūļa priekšā? Izlasi Jāņa 8:10–11, pievēršot uzmanību tam, ko Glābējs teica sievietei, kad visi bija aizgājuši.
Džozefa Smita veiktajā Jāņa 8:11 tulkojumā papildus ir rakstīts: „Un no tā brīža sieviete slavēja Dievu un ticēja Viņa vārdam” (Džozefa Smita tulkojums, Jāņa 8:11).
Glābējs neattaisnoja šīs sievietes grēku, bet lika viņai „iet un negrēkot vairs” (Jāņa 8:11). No 11. pantā rakstītā mēs varam mācīties šādu principu: Glābējs mums izrāda žēlastību, sniedzot iespējas — nožēlot grēkus. Apdomā, kā šis stāsts var palielināt tavu pārliecību, ka Jēzus Kristus ir žēlastības pilns un laipns un vēlas piedot tiem, kuri patiesi nožēlo grēkus.
Iztēlojies kādu krāšņu lietu. Pēc tam aizver acis un neskatoties mēģini uz papīra lapas uzzīmēt vienkāršu šīs lietas attēlojumu.
Kāds ir tavs zīmējums — salīdzinājumā ar iedomāto lietu?
Ko vēl, papildus zīmēšanai, tu vari izdarīt labāk, ja tu redzi, ko tu dari?
Būdiņu svētku laikā četri lieli, zeltīti kandelabri (ko sauc arī par menorām jeb svečturiem) apgaismoja tempļa laukumu, kamēr tajā no vēla vakara līdz agram rītam notika dejas un citi pasākumi. Šie zelta svečturi ne vien sniedza gaismu svinību laikā, bet arī simbolizēja, ka Israēls ir gaisma tiem, kuri staigā tumsībā.
Izlasi Jāņa 8:12, pievēršot uzmanību tam, ko Jēzus par Sevi paziņoja, mācot templī — netālu no vietas, kur stāvēja svečturi. Pasvītro izlasīto.
No šī panta mēs varam mācīties, ka Jēzus Kristus ir pasaules Gaisma.
Attēls
menora
Lielas menoras apgaismoja tempļa laukumu Būdiņu svētku laikā.
Pabeidz tālāk sniegto principu, pamatojoties uz to, ko mēs varam mācīties no Glābēja teiktā, kas pierakstīts Jāņa 8:12: Ja mēs sekosim Glābējam, tad mēs
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumu: Kā tu izjūti to, ka Glābējs tev palīdz izvairīties no staigāšanas garīgā tumsībā?
Vairāki Vecās Derības pravietojumi norāda uz to, ka Mesija būs gaisma visām tautām (skat. Jesajas 49:6; 60:1–3). Tādējādi, pasludinot Sevi par pasaules Gaismu, Jēzus paziņoja, ka Viņš ir Mesija.
Farizeji nosodīja Jēzu par to, ka Viņš liecina par Sevi (skat. Jāņa 8:13). Jēzus paziņoja, ka gan Viņš, gan Viņa Tēvs liecina, ka Glābējs ir Dieva Dēls (skat. Jāņa 8:14–18).
Izlasi Jāņa 8:19, pievēršot uzmanību tam, ko Jēzus teica attiecībā uz farizeju zināšanām par Debesu Tēvu.
Pamatojoties uz 19. pantā rakstīto, mēs varam mācīties šādu principu: Iepazīstot Jēzu Kristu, mēs iepazīstam Debesu Tēvu.
Elders Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja, kā mēs varam iepazīt Debesu Tēvu, iepazīstot Viņa Dēlu, Jēzu Kristu:
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Visā, ko Jēzus sacīja un darīja, tai skaitā un jo īpaši ciešot un upurējoties, lai izpirktu mūsu grēkus, Viņš parādīja, kas un kāds ir Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, un to, cik ļoti Viņš rūpējas par Saviem bērniem katrā laikmetā un tautā. Gan vārdos, gan darbos Jēzus centās atklāt un likt daudz personīgāk sajust Viņa Tēva — mūsu Debesu Tēva — patieso dabu. …
Pabarojot izsalkušos, dziedinot slimos, aizrādot liekuļiem un aicinot Viņam ticēt, Kristus mums atklāja, kāds ir Tēvs, — „žēlsirdīgs, līdzcietīgs, lēnprātīgs, iecietīgs un labvēlības pilns” [Lectures on Faith (1985. g.), 42. lpp.]” („The Grandeur of God”, Ensign vai Liahona, 2003. g. nov., 70., 72. lpp.).
Jāņa 8:21–30 mēs varam lasīt, ka Glābējs brīdināja farizejus, ka viņi nomirs savos grēkos, ja Viņam neticēs. Viņš arī mācīja, ka Viņš neko nedara no Sevis, bet dara to, ko Tēvs Viņam ir mācījis.
Vai tev jebkad ir bijuši kādi kustību ierobežojumi, piemēram, vai esi bijis sasiets vai nespējis tikt ārā no mazas telpas? Kā tu juties? Studējot šo mācību stundas daļu, pievērs uzmanību lietām, kas garīgi ierobežo, un lietām, kas sniedz garīgu brīvību.
Izlasi Jāņa 8:31–32, pievēršot uzmanību tam, kas, saskaņā ar Glābēja teikto, mums ir jādara, lai mēs būtu brīvi. Pēc tam, pamatojoties uz to, ko mācījies, aizpildi tukšās vietas tālāk sniegtajā attēlā:
Elders Brūss R. Makonkijs pastāstīja, kāda veida brīvību mēs varam baudīt, ja turpinām ievērot Kristus vārdus, kļūstam par Viņa mācekļiem un uzzinām patiesību: „Mēs varam būt brīvi no velna varas jeb viltus mācības, brīvi no tieksmēm un iekāres, brīvi no grēka važām, brīvi no ļaunas un amorālas ietekmes, kā arī no jebkuriem ierobežojumiem un ieslodzījuma varas, un mēs varam būt brīvi, lai turpinātu dzīvot neierobežotā brīvībā, ko pilnā apmērā var baudīt tikai paaugstinātas būtnes” (Doctrinal New Testament Commentary, 1:456–457).
Izlasi Jāņa 8:33, pievēršot uzmanību tam, kas, pēc jūdu domām, viņus darīja brīvus.
Jūdi maldīgi ticēja, ka tikai tas vien, ka viņi ir Ābrahāma pēcteči un viņa derības līdzmantinieki, padara viņus garīgi brīvus. Izlasi Jāņa 8:34–36, pievēršot uzmanību tam, no kā, saskaņā ar Jēzus teikto, cilvēkiem vajadzētu būt brīviem.
No šiem pantiem mēs varam mācīties, ka, grēkojot un nenožēlojot grēkus, mēs kļūsim par grēka vergiem. Ko, tavuprāt, nozīmē būt par „grēka vergu” (Jāņa 8:34)? Izpēti
tālāk sniegto shēmu:
Attēls
shēma, izvēle un sekas
Mūsdienās daudzi cilvēki maldās, ticot, ka, sekojot Kristus vārdam, viņi tiek ierobežoti, bet, dzīvojot pasaulīgu dzīvesveidu, viņi var justies brīvi. Elders D. Tods Kristofersons, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, mācīja, ka patiess ir tieši pretējais uzskats:
Attēls
Elders D. Tods Kristofersons
„Pakļaušanās [Sātana] kārdinājumiem noved pie arvien šaurākām izvēles iespējām, līdz nepaliek neviena no tām, kā arī noved pie atkarībām, kurām mēs nespējam pretoties. …
… Pasaulē … [valda uzskats], ka paklausība Dieva likumiem un priekšrakstiem ir „jūgs” (Almas 30:24, 27). Tad kā gan paklausība un patiesība mūs padara brīvus? Mēs viegli varam iedomāties dažus praktiskus veidus, kā patiesība dod mums iespēju darīt to, ko mēs citādi nevarētu darīt, vai izvairīties no nelaimēm, kas mums citādāk būtu jāpārcieš. …
… Vai kāds apšauba, ka, pateicoties tam, ka Dievam pieder visa gaisma un patiesība, Viņam pieder arī pilnīga brīvība, lai Viņš varētu būt tas, kas Viņš ir, un varētu darīt visas lietas?
Līdzīgi ir ar mums — kad mūsu izpratne par evaņģēlija mācību un principiem kļūst dziļāka, tāda kļūst arī mūsu rīcības brīvība. Pirmkārt, mums ir vairāk izvēles iespēju un mēs varam sasniegt vairāk un saņemt lielākas svētības, patiecoties tam, ka mums ir vairāk likumu, kuriem paklausīt. Iedomājieties kāpnes — katrs jauns likums vai bauslis, ko mēs apgūstam, ir kā vēl viens pakāpiens, kas mums dod iespēju pakāpties augstāk. Otrkārt, ja mums ir lielāka izpratne, mēs varam veikt prātīgākas izvēles, jo mēs daudz skaidrāk spējam saredzēt ne tikai alternatīvas, bet arī iespējamos iznākumus” („Moral Agency”, Ensign, 2009. g. jūn., 49.–51. lpp.).
Brošūrā Jaunatnes morāles stiprināšanai sameklē piemērus tam, kā paklausība baušļiem un standartiem dara mūs brīvus un kā nepaklausība noved jūgā. Izvēlies vienu standarta piemēru no brošūras un savā studiju dienasgrāmatā pārzīmē un aizpildi tālāk sniegto tabulu:
Standarta piemērs no brošūras Jaunatnes morāles stiprināšanai:
Kā dzīvošana saskaņā ar šo standarta piemēru padara mūs brīvus?
Kā dzīvošana pretēji šim standartam noved mūs jūgā?
Kāda veida brīvību, kas ir minēta brošūrā Jaunatnes morāles stiprināšanai, personīgi tu esi pieredzējis, pateicoties tam, ka esi paklausījis baušļiem un standartiem? Savā studiju dienasgrāmatā uzraksti vismaz vienu konkrētu veidu, kā tu centīsies būt brīvs, dzīvojot saskaņā ar Glābēja mācībām.
Iedomājies kādu cilvēku, kurš, tavuprāt, ļoti līdzinās savam tēvam. Iedomājies kādu cilvēku, kurš, tavuprāt, ļoti atšķiras no sava tēva.
Jāņa 8:37–50 ir aprakstīts, ka Jēzus Kristus neticīgajiem jūdiem sacīja, ka tāpat, kā Viņš runā Sava Tēva vārdus, arī viņi dara sava tēva darbus. Aizstāvoties jūdi apgalvoja, ka viņu tēvs ir Ābrahāms. Tad Glābējs mācīja, ka tie, kuri ir Ābrahāma bērni, darītu „Ābrahāma darbus” (Jāņa 8:39) un nekad necenstos nogalināt kādu, kurš māca patiesību. Jēzus šiem jūdiem (farizejiem) norādīja, ka viņu tēvs ir velns. Viņš paskaidroja, ka tie, kuri pieņem Dieva vārdu, ir no Dieva. Dusmu pilni, neticīgie jūdi apgalvoja, ka Jēzus ir samarietis (kurus jūdi uzskatīja par zemākās kārtas cilvēkiem) un ka Viņu ir apsēdis velns.
Izlasi Jāņa 8:51–53, pievēršot uzmanību tam, ko jūdi jautāja Glābējam pēc tam.
Izlasi Jāņa 8:56–58, pievēršot uzmanību Jēzus atbildei uz farizeju jautājumu. Pievērs uzmanību, ka vārdi „Es Esmu” Jāņa 8:58 ir tie paši, ko Dievs izmantoja Vecās Derības laikos — „Es Esmu” (skat. 2. Mozus 3:14). (Piezīme: „Es Esmu” nozīmē Jehova.)
Vārdi „Es Esmu” ir svarīgi, jo tie norāda uz Jehovu un jūdi Vecās Derības laikā pēc šī vārda atpazina Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. Nosaucot sevi par „Es Esmu”, Jēzus paziņoja, ka Viņš ir Vecās Derības Dievs. Tu vari pierakstīt šo mācību savu Svēto Rakstu lappuses malā, līdzās Jāņa 8:58. Jēzus Kristus ir Jehova, Vecās Derības Dievs.
Kāpēc, tavuprāt, mums ir svarīgi zināt, ka Jēzus Kristus ir Jehova, Vecās Derības Dievs?
Izlasi Jāņa 8:59, pievēršot uzmanību tam, ko jūdi darīja, kad Glābējs paziņoja, ka Viņš ir Jehova.
Jūdi paņēma akmeņus un vēlējās nogalināt Jēzu, ticot, ka Viņš, pasludinot Sevi par Jehovu, ir zaimojis Dievu.
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: