Ievads Marka evaņģēlijā
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Marka evaņģēlijs atklāj Jēzus Kristus kalpošanu, nāvi un Augšāmcelšanos spraigā stāstā, bieži liekot uzsvaru uz Glābēja varenajiem darbiem. Galvenais no tiem ir Izpirkšana, ko Marks uzsvēra kā centrālo notikumu Jēzus, sen apsolītā Mesijas, misijā. Studējot Marka pierakstu un liecību par to, kā Glābējs paveica Savu izpirkšanas misiju, tu vari vairāk pievērsties evaņģēlijam un rast drosmi sekot Glābējam.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Marks (saukts arī par Jāni Marku) ir šīs grāmatas autors. Kaut arī Marks nebija starp Jēzus Kristus pirmajiem mācekļiem, viņš vēlāk pievērsās ticībai un kļuva par apustuļa Pētera palīgu, un varēja sarakstīt šo evaņģēliju, pamatojoties uz to, ko bija uzzinājis no Pētera (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Marks”).
Marks un viņa māte Marija dzīvoja Jeruzālemē; viņu mājas bija pulcēšanās vieta dažiem no pirmajiem kristiešiem (skat. Apustuļu darbu 12:12). Marks pameta Jeruzālemi, lai palīdzētu Barnabam un Saulam (Pāvilam) viņu pirmajā misionāru ceļojumā (skat. Apustuļu darbu 12:25; 13:4–6, 42–48). Pāvils vēlāk rakstīja, ka Marks bija ar viņu Romā (skat. Kolosiešiem 4:10; Filemonam 1:24; šajos pantos viņš ir minēts kā Marks), un uzslavēja Marku kā pavadoni, kurš bija „[viņam] ļoti noderīgs kalpošanai” (2. Timotejam 4:11). Pēteris par viņu sacīja — „mans dēls Marks” (1. Pētera vēst. 5:13), parādot viņu ciešās attiecības.
Kad un kur šī grāmata tika sarakstīta?
Mēs precīzi nezinām, kad tika sarakstīts Marka evaņģēlijs. Visticamāk, Marks savu evaņģēliju sarakstīja Romā laika posmā no m. ē. 64. līdz m. ē. 70. gadam, iespējams, neilgi pēc apustuļa Pētera mocekļa nāves — apmēram m. ē. 64. gadā.
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Marka evaņģēlijā ir tāda informācija kā tulkoti aramiešu citāti, latīņu izteicieni un jūdu paražu skaidrojumi, kas, šķiet, ir paredzēti galvenokārt romiešu un citu citticībnieku tautu auditorijai, kā arī tiem, kas pievērsušies kristietībai, visticamāk, Romā un visā Romas impērijā. Daudzi uzskata, ka Marks varēja būt kopā ar Pēteri Romā, kad bija smagu ticības pārbaudījumu laiks daudziem Baznīcas locekļiem daudzviet Romas impērijā.
Vienā trešdaļā Marka evaņģēlija ir pārstāstītas Glābēja dzīves pēdējās nedēļas mācības un pieredzes. Marks sniedza liecību, ka Dieva Dēls ciešanās galu galā guva uzvaru pār ļaunumu, grēku un nāvi. Šī liecība nozīmēja, ka Glābēja sekotājiem vairs nevajadzēja baidīties; kad tie saskārās ar vajāšanām, pārbaudījumiem vai pat nāvi, viņi sekoja savam Kungam. Viņi varēja izturēt ar pārliecību, zinot, ka Tas Kungs palīdzēs tiem un ka visi Viņa solījumi galu galā tiks piepildīti.
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Marka evaņģēlijs sākas pēkšņi un dramatiski un saglabā spraigu tempu, pārstāstot ātri cits citam sekojošus notikumus. Marks bieži lietoja vārdus tūdaļ un tūliņ, radot spraiga tempa un aktīvas darbības iespaidu.
Kaut arī vairāk nekā 90 procentu Marka evaņģēlijā rakstītā var atrast Mateja un Lūkas evaņģēlijā, Marka pieraksts bieži vien sniedz papildus detaļas, kas mums palīdz pilnīgāk novērtēt Glābēja līdzjūtību un cilvēku, kas bija ap Viņu, atbildes (salīdziniet Marka 9:14–27 ar Mateja 17:14–18). Piemēram, Marks atstāstīja plaši izplatīto un entuziasma pilno uzņemšanu, ar ko Glābējs saskārās Galilejā un citur Savas kalpošanas sākumā (skat. Marka 1:32–33, 45; 2:2; 3:7–9; 4:1). Marks arī rūpīgi atstāstīja negatīvo reakciju, ko pauda rakstu mācītāji un farizeji, kuru opozīcija no skeptiskām domām (skat. Marka 2:6–7) drīz vien pārauga plānos — iznīcināt Jēzu (skat. Marka 3:6).
Starp svarīgām tēmām Marka evaņģēlijā ir jautājumi par to, kas bija Jēzus un kurš izprata Viņa identitāti, kā arī par to, ka mācekļa loma ir „ņem[t] savu krustu un … staigā[t] [Jēzum] pakaļ” (Marka 8:34). Turklāt Marka evaņģēlijs ir vienīgais pieraksts, kurā ir stāstīta līdzība par sēklu, kas aug pati (skat. Marka 4:26–27), nedzirdīgā dziedināšanu Dekapoles apgabalā (skat. Marka 7:31–37) un aklā pakāpenisku dziedināšanu Betsaidā (skat. Marka 8:22–26).
Satura izklāsts
Marka 1.–4. nodaļa. Jānis Kristītājs krista Jēzu, un Jēzus sāk sludināt, aicināt mācekļus un darīt brīnumus. Kad pretestība pret Viņu palielinās, Viņš māca līdzībās.
Marka 5.–7. nodaļa. Glābējs turpina darīt daudz brīnumu, parādot Savu līdzjūtību pret citiem. Pēc tam, kad tiek nogalināts Jānis Kristītājs, Jēzus pabaro vairāk nekā 5000 cilvēku un staigā pa ūdens virsu. Viņš māca pret nepareizām tradīcijām.
Marka 8.–10. nodaļa. Jēzus Kristus turpina darīt brīnumus. Pēteris liecina, ka Jēzus ir Kristus. Glābējs trīs reizes pravieto par Savām ciešanām, nāvi un Augšāmcelšanos, taču Viņa mācekļi vēl pilnībā nesaprot Viņa teikto. Viņš māca tiem par pazemību un kalpošanu, kas tiek prasīta no Viņa mācekļiem.
Marka 11.–16. nodaļa. Savas dzīves pēdējā nedēļā Glābējs ierodas Jeruzālemē, māca Savus mācekļus, cieš Ģetzemanē un tiek sists krustā. Jēzus Kristus ir augšāmcēlies.