Bibliotēka
Ievads 1. vēstulē tesaloniķiešiem


Ievads 1. vēstulē tesaloniķiešiem

Kādēļ studēt šo vēstuli?

Tiek uzskatīts, ka pirmā vēstule tesaloniķiešiem ir senākā no apustuļa Pāvila vēstulēm, kas saglabājušās līdz mūsdienām, un, iespējams, arī senākā Jaunās Derības grāmata. Šajā vēstulē Pāvils galvenokārt pievēršas mācībai par Jēzus Kristus Otro atnākšanu, tai skaitā tām grūtībām, ar kurām pirms Viņa atgriešanās nāksies sastapties Jēzus Kristus sekotājiem (skat. 1. tesaloniķiešiem 3:3). Vēl viņš pievēršas kristiešu augšāmcelšanai Otrās atnākšanas laikā (skat. 1. tesaloniķiešiem 4:13–14) un Kristus ierašanās brīdim (skat. 1. tesaloniķiešiem 5:1–2). Studējot šo vēstuli, tu uzzināsi par Otro atnākšanu un gūsi pamudinājumu — saglabāt uzticību Tam Kungam.

Kas sarakstīja šo vēstuli?

1. vēstuli tesaloniķiešiem sarakstīja Pāvils (skat. 1. tesaloniķiešiem 1:1; skat. arī 1. tesaloniķiešiem 2:18).

Kad un kur šī vēstule tika uzrakstīta?

„Pāvils rakstīja [šo vēstuli] tesaloniķiešiem no Korintas sava otrā misijas ceļojuma laikā”, aptuveni 50.–51. g. pēc Kr. (Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”, scriptures.lds.org).

Kam un kādēļ šī vēstule tika rakstīta?

1. vēstuli tesaloniķiešiem Pāvils rakstīja Baznīcas locekļiem Tesalonīkē. Tesalonīke bija visapdzīvotākā un plaukstošākā pilsēta sengrieķu Maķedonijas karaļvalstī, pateicoties diviem iemesliem: pilsēta bija uzcelta pie Egejas jūras labākās dabiskās ostas un atradās pie svarīgākā lielceļa, kas savienoja Romu un Āziju.

Pāvila otrā misijas ceļojumā laikā Gars norādīja, ka Pāvilam un viņa līdzgaitniekiem (Sīlam, Timotejam un Lūkam) ir jāceļo pāri Egejas jūrai uz Maķedoniju (skat. Ap. d. 16:6–12). Tā uzsākās evaņģēlija sludināšana Eiropā. Pēc sludināšanas Filipā (skat. Ap. d. 16:12–40) Pāvils un Sīla devās uz Tesalonīki.

Pāvils ar Sīlu turpināja savu darbu Tesalonīkē līdz brīdim, kad ebreju vadītāji padzina tos no pilsētas (skat. Ap. d. 17:1–9). Vēlāk Timotejs paziņoja Pāvilam, ka, par spīti vajāšanām, Tesalonīkes svētie ir palikuši uzticīgi un ka viņu taisnīgā ietekme plešas plašumā (skat. Ap. d. 18:5; 1. tesaloniķiešiem 1:7–8; 3:6–8).

Tesalonīkes jaunpievērstie bija vieni no pirmajiem eiropiešiem, kuri pieņēma evaņģēliju un tādēļ piedzīvoja vajāšanas. Viņiem bija daudz jautājumu par Otro atnākšanu. Tādēļ savā vēstulē tesaloniķiešiem Pāvils centās tos uzmundrināt un stiprināt, kā arī atbildēja uz viņu jautājumiem par Jēzus Kristus Otro atnākšanu.

Kādas ir šīs vēstules raksturiezīmes?

Viena no galvenajām tēmām Pāvila pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem ir Otrā atnākšana. Viņš pievēršas tam, kāda būs taisnīgo dalība Otrās atnākšanas notikumos, īpaši runājot par tiem svētajiem, kuri ir miruši (skat. 1. tesaloniķiešiem 2:19; 3:13; 4:13–17; 5:1–10). Atšķirībā no daudzām citām Pāvila vēstulēm, pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem nav ietverti nekādi īpaši rājieni. Tā vietā Pāvils pauž atzinību Tesalonīkes svētajiem un uzteic tos.

Satura izklāsts

1. tesaloniķiešiem 1.–3. nodaļa. Pāvils pauž dziļu atzinību Tesalonīkes svētajiem. Viņš atgādina lasītājiem par viņa laipno kalpošanu starp tiem un pauž prieku par viņu uzticību. Viņš mudina svētos pieaugt mīlestībā citam pret citu un visiem cilvēkiem.

1. tesaloniķiešiem 4.–5. nodaļa. Pāvils aicina cilvēkus būt svētiem un iesvētīt sevi. Viņš paskaidro, ka tad, kad Tas Kungs atgriezīsies, tad svētie (gan tie, kuri ir miruši, gan tie, kuri vēl ir dzīvi), kas bijuši uzticīgi savai liecībai par Kristu, uzcelsies un tiksies ar To Kungu. Apustulis atgādina Baznīcas locekļiem — gatavoties un raudzīties pēc Kristus atnākšanas dienas.