Apustulis Pāvils rakstīja par strīdiem, kas radās Korintas svēto vidū attiecībā uz reliģiskajām paražām. Viņš uzsvēra, ka vīriešiem un sievietēm ir mūžīgas un dievišķas lomas, un viņi ir nepieciešami viens otram Tā Kunga iecerē. Viņš arī mācīja Baznīcas locekļiem, kā pienācīgi sagatavoties Svētajam Vakarēdienam.
Pāvils vērš uzmanību uz strīdiem attiecībā uz reliģiskajām paražām
Attēls
Pāris dodas uz Kvirmauntinas Jūtas templi
Izlasi šos izteikumus, kas attēlo dažu cilvēku domas par laulībām:
„Panākumi karjerā man ir ļoti nozīmīgi. Es nevēlos dalīt uzmanību starp saviem karjeras mērķiem un laulību.”
„Es nevēlos uzņemties ilgtermiņa attiecības. Es uztraucos par to, ka pieņemšu lēmumu, ko vēlāk nožēlošu.”
„Laulība mani pārāk ierobežotu. Es nevarētu darīt visu to, ko vēlos.”
„Es zinu, ka stāšanās laulībā ir svarīgākais lēmums, ko jebkad pieņemšu, un es ar nepacietību to gaidu.”
Savā studiju dienasgrāmatā pieraksti, ko tu domā par laulībām.
1. korintiešiem 11. nodaļā mēs lasām turpinājumu Pāvila atbildei attiecībā uz Korintas Baznīcas locekļu bažām. Izlasi 1. korintiešiem 11:3, meklējot, ko Pāvils mācīja par vīra pienākumiem.
Frāze „sievas galva ir vīrs” nozīmē to, ka vīram ir svēts pienākums — prezidēt savās mājās. Prezidēt nozīmē — taisnīgi vadīt citus garīgajās un laicīgajās jomās.
Pievērs uzmanību 3. pantā, kas prezidē pār vīru un vada viņu, kamēr viņš prezidē savā ģimenē. Kādēļ vīram un tēvam ir svarīgi uzlūkot Kristu kā savu vadītāju un virzītāju?
Saprotot, kā mūsu Debesu Tēvs prezidē Savā valstībā, mēs varam redzēt, ka Viņš ir kārtības, nevis apjukuma Dievs (skat. M&D 132:8).
Kā rakstīts 1. korintiešiem 11:4–16, Pāvils atbildēja uz Korintas svēto jautājumiem par vīriešu un sieviešu paražām, kad viņi lūdza un pravietoja savu dievkalpojumu laikā. Šīs paražas ietvēra arī galvas pārsegus, ko valkāja sievietes.
Jaunās Derības lasītāji dažreiz pārprot Pāvila mācības, domājot, ka vīrieša loma ir svarīgāka par sievietes lomu. Elders M. Rasels Balards, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, kliedēja šo nepareizo priekšstatu:
Attēls
Elders M. Rasels Balards
„Dieva acīs un baznīcas skatījumā vīrieši un sievietes ir vienlīdz nozīmīgi, taču vienlīdzīgs nenozīmē vienāds. Vīriešu un sieviešu pienākumi un dievišķās dāvanas atšķiras pēc to būtības, nevis pēc to nozīmes vai ietekmes. Saskaņā ar mūsu baznīcas doktrīnu, sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi, taču tajā pašā laikā atšķirīgi. Dievs neuzlūko vienu dzimumu par labāku vai nozīmīgāku nekā otru. …
Vīriešiem un sievietēm ir dažādas dāvanas, atšķirīgs spēks, kā arī dažādi uzskati un noslieces. Tas ir viens no pamatiemesliem, kāpēc mēs viens otram esam nepieciešami” („Men and Women in the Work of the Lord”, New Era, 2014. g. apr., 4. lpp.).
Izlasi 1. korintiešiem 11:11, meklējot, ko Pāvils mācīja par attiecībām starp vīru un sievu. Frāze „mūsu Kungā” ir attiecināma uz Tā Kunga ieceri — palīdzēt mums kļūt tādiem kā Viņš un iegūt mūžīgo dzīvi.
No 1. korintiešiem 11:11 mēs apgūstam šādu patieso principu: Saskaņā ar Tā Kunga ieceri, vīrieši un sievietes nevar iegūt mūžīgo dzīvi cits bez cita (skat. arī M&D 131:1–4).
Laulība starp vīrieti un sievieti ir daļa no Dieva ieceres. Pārdomā šādus jautājumus: Kā kļūšana par taisnīgu tēvu vai māti sekmē Dieva ieceri? Kādā veidā tas sagatavo mūs turpmāk kļūt līdzīgiem mūsu Debesu Tēvam?
Attēls
šķēres
Attēls
viens šķēru asmens
Padomā par to, kā darbojas šķēres. Cik labi darbotos šķēres, ja to asmeņus atdalītu un tu censtos sagriezt papīru vai audumu tikai ar vienu asmeni? Kādā ziņā mēs varam pielīdzināt šķēres vīram un sievai, kas cenšas iegūt mūžīgo dzīvi?
Attēls
Elders Deivids A. Bednārs
Izlasi tālāk doto eldera Deivida A. Bednāra, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, izteikumu, pievēršot vērību tam, kā vīrs un sieva ir radīti, lai strādātu kopā un iegūtu mūžīgo dzīvi: „Atbilstoši dievišķajai iecerei, vīrietim un sievietei ir kopā jāpilnveidojas, lai sasniegtu godības pilnību. Savu atšķirīgo raksturu un spēju dēļ vīrieši un sievietes laulības attiecībās katrs ienes unikālas perspektīvas un pieredzes. Vīrieši un sievietes sniedz atšķirīgu, taču līdzvērtīgu ieguldījumu, veicinot saskaņu un vienotību, kas nav sasniedzama nekādā citādākā veidā. Vīrietis papildina un pilnveido sievieti, un sieviete papildina un pilnveido vīrieti, kopā mācoties, savstarpēji stiprinot un svētot viens otru” („Marriage Is Essential to His Eternal Plan”, Ensign, 2006. g. jūn., 83.–84. lpp.).
Savā studiju dienasgrāmatā uzskaiti dažas atšķirīgas sieviešu un vīriešu iezīmes un pienākumus, kas atbalsta un stiprina viens otru ģimenē.
Izklāstā „Ģimene — vēstījums pasaulei” Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums ir paziņojis: „Saskaņā ar dievišķo ieceri, tēvam ir jāvada ģimene mīlestībā un taisnīgumā, gādājot par ģimenes laicīgo vajadzību nodrošināšanu, kā arī tās drošību. Mātes galvenokārt ir atbildīgas par savu bērnu audzināšanu. Pildot šos svētos pienākumus, tēviem un mātēm kā līdzvērtīgiem partneriem ir jāpalīdz viens otram. Nespēja, nāve vai citi apstākļi var radīt nepieciešamību pielāgoties [ģimenes] pienākumu veikšanā” (Ensign, 2010. g. nov., 129. lpp.).
Padomā par dažādiem uzskatiem attiecībā uz laulībām, kas atspoguļojas izteikumos, ko izlasīji stundas sākumā. Pēc tam savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šo jautājumu: Kad esi studējis 1. korintiešiem 11:1–16, ko tu atbildētu cilvēkam, kurš nesaprot laulības nozīmi Dieva iecerē?
Pāvils māca Korintas svētajiem neveidot paviršu attieksmi pret Svēto Vakarēdienu
Kas tev nāk prātā, kad tu izlasi šādus izteicienus?
„Patiesi garīga pieredze.”
„Dvēseles atjaunošanās.”
„Manas Sabata dienas galvenais notikums.”
Pārdomā savu pēdējo Vakarēdiena pieņemšanas pieredzi un apsver, vai šie izteikumi to raksturo.
Studējot 1. korintiešiem 11:17–34, meklē patiesus principus, kas var palīdzēt tev padarīt Vakarēdiena pieņemšanu par garīgāku un nozīmīgāku pieredzi.
Laikā, kad dzīvoja Pāvils, Baznīcas locekļi ievēroja priekšrakstu, kas līdzinājās Pēdējām vakariņām. Laiku pa laikam viņi sapulcējās, lai kopā ēstu un tad pieņemtu Svēto Vakarēdienu. Apustulis Pāvils nosodīja šīs sanākšanas, jo svētie bija tās pārvērtuši par ierastām ēdienreizēm, nesaglabājot svētumu, kam ir jābūt Vakarēdiena pieņemšanas laikā. Džozefa Smita tulkojums padara skaidrāku Pāvila izteikumu par viņu kopīgo sanākšanu nozīmi: „Kad jūs sanākat kopā vienā vietā, vai tas nav tamdēļ, lai ieturētu Tā Kunga mielastu? (Džozefa Smita tulkojums, 1. korintiešiem 11:20.)
Lai gan pulcēšanās nolūks bija veicināt sadraudzību un vienotību, tās bieži pārvērtās par vietu strīdiem. Kā rakstīts 1. korintiešiem 11:17–22, Pāvils nosodīja strīdus, kas pastāvēja Korintas svēto vidū šo mielastu laikā.
Izlasi 1. korintiešiem 11:23–26, meklējot, ko Pāvils mudināja Baznīcas locekļus atcerēties attiecībā uz Vakarēdienu.
Attēls
Pēdējās vakariņas
Izlasi 1. korintiešiem 11:27–30, meklējot, kādu brīdinājumu Pāvils izteica Korintas svētajiem attiecībā uz Vakarēdienu.
No šiem pantiem mēs mācāmies, ka tie, kas necienīgi pieņem Svēto Vakarēdienu, pieņem to sev par nosodījumu un sodu.
Apstiprinājums šai patiesajai mācībai ir atrodams Mormona Grāmatā, kur Jēzus Kristus brīdināja: tie, kas pieņem Vakarēdienu necienīgi, ēd un dzer par sodu savai dvēselei (skat. 3. Nefija 18:29). Glābējs arī teica priesterības vadītājiem, ka viņiem nav jāļauj pieņemt Vakarēdiens tiem, kas nav cienīgi (skat. 3. Nefija 18:29). Ja tev ir jautājums par savu cienīgumu, lai pieņemtu Svēto Vakarēdienu, tev ir jārunā ar savu bīskapu vai draudzes prezidentu.
1. korintiešiem 11:29 frāze, kas no grieķu valodas iztulkota kā „par sodu”, var tikt aizstāta ar frāzi „par nosodījumu”.Nosodīšana nozīmē — „tikt tiesātam un atrastam par vainīgu Dieva priekšā” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Nosodīt, nosodīšana”, scriptures.lds.org). Sodība ir „stāvoklis, kad kāda persona ir apturēta savā attīstībā un tai ir liegta pieeja Dieva klātbūtnei un Viņa godībai. Sodība pastāv dažādās pakāpēs. Visi, kas neiegūst celestiālās paaugstināšanas pilnību, kaut kādā mērā būs ierobežoti savā attīstībā un priekšrocībās, un tādā mērā viņi būs sodīti” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Sodība”, scriptures.lds.org).
Atceries, „lai pieņemtu Svēto Vakarēdienu, jums nav nepieciešams būt pilnīgiem, taču jūsu sirdī jābūt pazemīguma un grēku nožēlas garam” (Uzticīgi ticībai: evaņģēlija norādes (2005. g.), 164. lpp.). Ja mēs pieņemam Vakarēdienu, sirdī nenožēlojot grēkus un bez vēlēšanās atcerēties Glābēju un Viņam sekot, mēs pieņemam Vakarēdienu necienīgi.
Padomā par to, kāpēc necienīga Vakarēdiena pieņemšana var atnest mūsu dvēselei sodību.
Izlasi vēlreiz 1. korintiešiem 11:28, meklējot, ko Pāvils ieteica Baznīcas locekļiem darīt, pieņemot Vakarēdienu. Tu varētu atzīmēt to, ko atrodi.
No šī panta mēs uzzinām, ka mums vajadzētu izvērtēt savu dzīvi, kad mēs pieņemam Vakarēdienu.
Kādā ziņā, tavuprāt, mums ir jāizvērtē sava dzīve?
Mēs izvērtējam savu dzīvi ne tikai, lai apsvērtu, vai esam cienīgi pieņemt Vakarēdienu, bet arī lai apdomātu, cik labi mēs cenšamies turēt savas derības ar Dievu un kā mēs varētu censties nožēlot grēkus un pilnveidoties.
Izlasi tālāk sniegtos izteikumus un padomā, kā tu vari izvērtēt savu dzīvi, pieņemot Vakarēdienu.
Attēls
Prezidents Hovards V. Hanters
Prezidents Hovards V. Hanters raksturoja savu Vakarēdiena pieredzi šādi: „Es vaicāju sev: „Vai es lieku Dievu augstāk par visu citu un ievēroju visus Viņa baušļus?” Tad sekoja pārdomas un apņemšanās. Slēdzot derību ar To Kungu — vienmēr ievērot Viņa baušļus —, mēs uzņemamies nopietnas saistības, un arī šo derību atjaunošana, pieņemot Svēto Vakarēdienu, ir tikpat saistoša. Svētsvinīgiem pārdomu brīžiem Vakarēdiena pienešanas laikā ir liela nozīme. Tie ir pašizziņas, pašanalīzes un sevis izvērtēšanas brīži, kad varam gremdēties pārdomās un pieņemt lēmumus” („Thoughts On the Sacrament”, Ensign, 1977. g. maijs, 25. lpp.).
Attēls
Teds R. Kalisters
Teds R. Kalisters, Svētdienas skolas vispārējais prezidents, laikā, kad bija Septiņdesmito kvoruma loceklis, mācīja, ka Vakarēdiens ir pārdomu un sevis izvērtēšanas laiks: „Svētais Vakarēdiens ir … pašanalīzes un pašizziņas laiks. … Vakarēdiens ir ne tikai laiks, kad mēs atceramies Glābēju, bet arī laiks, kad salīdzinām savu dzīvi ar Dižāko Paraugu [Jēzu Kristu]. Tas ir laiks, kad pārstāt sevi mānīt; tas ir absolūtās, cēlās patiesības laiks. Visi aizbildinājumi, visa veida izlikšanās ir jāatliek malā, ļaujot mūsu garam, kāds tas patiesībā ir, sazināties ar mūsu Tēvu caur Svēto Garu. Šajā brīdī mēs kļūstam paši sev par tiesnešiem, pārdomājot, kāda patiesi ir mūsu dzīve un kādai tai īstenībā ir jābūt” (The Infinite Atonement (2000. g.), 291. lpp.).
Viens veids, kā pielietot šo principu — izvērtēt savu dzīvi, pieņemot Vakarēdienu —, ir apsvērt, kādus jautājumus tu varētu apdomāt, sagatavojoties pieņemt Vakarēdienu. Piemēram, tu varētu jautāt: „Kā es varētu būt labāks Jēzus Kristus māceklis?” „Kā mana dzīve līdzinās Glābēja dzīves paraugam? Kādā ziņā tā nelīdzinās?” „Ar kādām vājībām es cīnos, kas neļauj man garīgi augt?” „Ko es šonedēļ varu izdarīt tādu, lai kļūtu nedaudz labāks?”
Savā studiju dienasgrāmatā pieraksti vēl dažus jautājumus, ko tu varētu sev uzdot pirms Vakarēdiena un tā pieņemšanas laikā.
Savā studiju dienasgrāmatā uzraksti, kā tu labāk sagatavosies savai nākamajai iespējai pieņemt Svēto Vakarēdienu.
Izvērtējot savu dzīvi pirms Vakarēdiena un tā pieņemšanas laikā, Tas Kungs var palīdzēt tev uzzināt, kā tu varētu labāk pildīt savas derības un būt to svētību cienīgs, ko Viņš vēlas tev dāvāt. Apņemies sekot jebkādiem pamudinājumiem, kurus tu saņem.
1. korintiešiem 11:33–34 mēs lasām papildus norādījumus Korintas svētajiem attiecībā uz mielastu, ko viņi ēda, kad pulcējās kopā, lai pieņemtu Vakarēdienu. Viņš teica svētajiem, lai viņi domā cits par citu un izvairās no strīdiem.
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: