Apustulis Jēkabs iedrošināja svētos sniegties pretī apspiestajiem un nomāktajiem un mācīja, ka patiesiem Jēzus Kristus sekotājiem nevajag bagātos vērtēt augstāk kā nabagos. Viņš arī mācīja par saistību starp ticību un darbiem, un viņš mācīja svētajiem, cik svarīgi ir kontrolēt savu valodu. Pēc tam viņš pasaules gudrību pretnostatīja tai gudrībai, kas nāk no Dieva.
Jēkabs māca Kristus sekotājiem neizrādīt īpašu labvēlību bagātniekiem
Padomā par kādu reizi, kad tu pret kādu esi izturējies labāk nekā pret citiem, jo šis cilvēks bija populārs, valkāja modernas drēbes, bija no turīgas vai ietekmīgas ģimenes vai kāda cita pieņemta iemesla dēļ.
Savā studiju dienasgrāmatā īsi uzraksti par savu pieredzi un savām sajūtām, apdomājot to. Atbildi uz šādu jautājumu: „Kāpēc cilvēki dažreiz kādam izrāda īpašu labvēlību?”
Izlasi Džozefa Smita veikto Jēkaba v. 2:1 tulkojumu (Svēto Rakstu ceļvedī), meklējot, ko Jēkabs rakstīja par cilvēku „šķirošanu”. Cilvēku „šķirošana” nozīmē — parādīt lielāku labvēlību kādam cilvēkam vai cilvēku grupai vai izturēties pret viņiem atšķirīgi viņu apstākļu vai īpatnību dēļ.
Izlasi Jēkaba v. 2:2–4, meklējot, kādu piemēru Jēkabs sniedza par situāciju, kurā svētajiem nevajadzētu izrādīt lielāku labvēlību kādam cilvēkam vairāk nekā citam.
Padomā par situācijām mūsdienās, kurās cilvēki slikti izturas pret citiem viņu apstākļu vai īpatnību dēļ.
Saskaņā ar Jēkaba v. 2:5–7, Jēkabs norāja svētos, kas nicināja nabagos. Viņš tiem atgādināja, ka Dievs ir izredzējis nabagos, kuri ir bagāti ticībā, un ka bagātie ir apspieduši nabagos un zaimojuši To Kungu.
Izlasi Jēkaba v. 2:8, pievēršot uzmanību tam, ko Jēkabs atgādināja svētajiem darīt, lai palīdzētu viņiem novērst nevienlīdzīgu izturēšanos.
Kāpēc, tavuprāt, šis bauslis tiek nosaukts par „ķēnišķīgo likumu” (Jēkaba v. 2:8)?
Prezidents Merions G. Romnijs, Augstākā prezidija loceklis, mācīja par šo Jēkaba mācību un attiecināja to uz gavēņa ziedojumiem:
Attēls
Prezidents Merions G. Romnijs
„Mums ir jāmīl savi tuvākie kā sevi pašu. Glābējs minēja šo likumu kā otro — uzreiz pēc mīlestības pret Dievu [skat. Mateja 22:37, 39]. …
Kad mēs maksājam savus gavēņa ziedojumus, mums tas jādara, paturot prātā ķēnišķīgo likumu. …
Rūpes par nabagiem un invalīdiem, un tiem, kam ir nepieciešama mūsu palīdzība, ir galvenais nolūks un bezierunu prasība, lai izpildītu ķēnišķīgo likumu — mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu” („The Royal Law of Love”, Ensign, 1978. g. maijs, 95. lpp.).
Pamatojoties uz to, ko Jēkabs māca šajos pantos, pabeidz šo principu: Uzticīgie Jēzus Kristus mācekļi .
Pieraksti šo principu savā studiju dienasgrāmatā. Pēc tam atbildi uz šādiem jautājumiem:
Kā Glābējs bija paraugs tam, kā mīlēt citus, neskatoties uz viņu apstākļiem?
Vai pazīsti kādu cilvēku, kurš cenšas mīlēt visus cilvēkus — neatkarīgi no apstākļiem? Ko šis cilvēks dara, lai parādītu, ka viņš vai viņa mīl visus cilvēkus — neatkarīgi no viņu apstākļiem?
Apdomā, kā tu izturies pret citiem. Meklē iespējas sekot Glābēja piemēram, mīlot citus cilvēkus — neatkarīgi no viņu apstākļiem.
Iedomājies, ka pēc tam, kad esi dzirdējis Jēkaba mācības par to, ka ir jāmīl visi cilvēki, tu dzirdi kādu sakām, ka tas nav nekas būtisks, ja mēs izrādām kādam lielāku labvēlību, tajā pašā laikā darot pāri citiem. Šis cilvēks arī saka, ka ir daudz sliktākas lietas, ko mēs varētu pastrādāt.
Izlasi Jēkaba v. 2:9–10, pievēršot uzmanību tam, kāpēc tā ir nopietna lieta — nemīlēt visus cilvēkus neatkarīgi no viņu apstākļiem.
Baušļu ir daudz, un jebkura baušļa pārkāpšana nozīmē, ka mēs esam pārkāpuši Dieva likumu, kļuvuši netīri un nevaram dzīvot kopā ar Dievu. Tas ir tā, it kā mēs būtu „[noziegušies] pret visiem” baušļiem (Jēkaba v. 2:10), jo sekas ir tādas pašas: nošķirtība no Dieva (skat. 1. Nefija 10:21).
No šiem pantiem mēs varam mācīties šādu doktrīnu: Pat ja mēs pārkāpjam tikai vienu bausli, mēs kļūstam vainīgi Dieva priekšā.
Tomēr, kaut arī mūsu nepaklausība padara mūs netīrus, mums aizvien var būt cerība. Prezidents Dīters F. Uhtdorfs, Augstākā prezidija loceklis, mācīja par to, kā mēs atkal varam kļūt tīri:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Dieva labvēlība ir mūsu dižā un mūžīgā cerība.
Caur Jēzus Kristus upuri žēlastības iecere apmierina taisnības prasības [skat. Almas 42:15] „un dod cilvēkiem iespēju, lai tiem varētu būt ticība grēku nožēlošanai” [Almas 34:15].
Mūsu grēki, lai arī tie būtu kā purpurs, var atkal kļūt balti kā sniegs [skat. Jesajas 1:18]. Pateicoties tam, ka mūsu mīļotais Glābējs „Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem” [1. Timotejam 2:6], mums ir nodrošināta ieeja Viņa mūžīgajā valstībā [skat. 2. Pētera 1:11].
Vārti ir atslēgti!” („Labvēlības dāvana” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2015. g. maijs, 108. lpp.)
Kas mums ir jādara, lai mēs kļūtu tīri caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un varētu ieiet Tā Kunga valstībā?
Savu vājību pārvarēšana un kļūšana tīriem caur Glābēja īstenoto Izpirkšanu ir process, kurā mēs cenšamies kļūt labāki ar katru dienu. Kļūšanai līdzīgiem Glābējam vajadzētu būt mūsu meklējumiem visa mūža garumā.
Jēkaba v. 2:11 ietverts piemērs Jēkaba mācībai 10. pantā, uzsverot, ka jebkura Dieva baušļa pārkāpšana padara mūs par grēciniekiem. Jēkaba v. 2:12–13 viņš mudināja ticīgos izrādīt žēlastību attiecībās ar cilvēkiem: ja viņi izturas pret citiem bez žēlastības, tad arī viņi tiks tiesāti bez žēlastības.
Jēkabs māca par to, kādu lomu spēlē ticība un darbi mūsu pestīšanā
Cilvēkiem var būt dažāda izpratne par vārdu ticība. Dažiem tas varētu nozīmēt pārliecību par kaut ko, kamēr citi to lieto, lai raksturotu rīcību. Jēkaba v. 2:14–26 mēs uzzinām, kā Jēkabs izlaboja nepatiesus pieņēmumus par ticību.
Izlasi Jēkaba v. 2:14, pievēršot uzmanību tam, ko Jēkabs vaicāja svētajiem par ticību.
Šajā kontekstā Jēkabs lietoja vārdu darbi atšķirīgi no tā, kā to lietoja Pāvils. Kad Pāvils lietoja vārdu darbi, viņš runāja par Mozus likuma darbiem. Kad Jēkabs lietoja vārdu darbi, viņš runāja par ziedošanos un taisnīgiem darbiem.
Izlasi Jēkaba v. 2:17–18, meklējot, ko Jēkabs mācīja par ticību. (Jēkaba v. 2:17–18 ir prasmīgi pārzināmā rakstvieta. Tu vari to atzīmēt īpašā veidā, lai turpmāk viegli varētu atrast.)
Ko, tavuprāt, nozīmē frāze: „Ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva” (17. pants)?
No šiem pantiem mēs mācāmies: patiesa ticība Jēzum Kristum izpaužas mūsu taisnīgajos darbos.
Pārdomā savu rīcību iepriekšējās nedēļas laikā. Vai daudzi no šiem darbiem parādīja, ka tev ir patiesa ticība Jēzum Kristum? Vai kādam cilvēkam būtu viegli atpazīt, ka tev ir patiesa ticība Jēzum Kristum?
Izlasi Jēkaba v. 2:17 dažas reizes un tad pamēģini to noskaitīt no galvas. To pašu dari ar Jēkaba v. 2:18. Pārbaudi sevi, ierakstot šos abus pantus pēc atmiņas savā studiju dienasgrāmatā.
Jēkabs māca svētajiem, cik svarīgi ir kontrolēt savu valodu
Attēls
zobupastas tūbiņa
Iztēlojies, ka tiek izspiesta visa zobupasta no tūbiņas. Tagad iztēlojies, ka centies ielikt visu zobupastu atpakaļ tubiņā.
Kā šo zobupastu var salīdzināt ar vārdiem, ko mēs runājam?
Vai tu kādreiz esi pateicis ko tādu, ko vēlāk esi nožēlojis? Studējot Jēkaba v. 3:1–12, meklē patiesas mācības, kas tev palīdzēs gūt vadību vārdu, kurus tu saki, izvēlē.
Izlasi Jēkaba v. 3:2–4 un pirmo teikumu no Jēkaba v. 3:5, meklējot, kā Jēkabs raksturoja tos, kas neaizvaino citus ar savu valodu.
Ievēro 2. pantā, kā Jēkabs mācīja, ka „[neklupt] vārdā” jeb tajā, ko mēs sakām, norāda uz pašsavaldīšanās līmeni. Frāze „mēs visi daudzējādi klūpam” 2. pantā nozīmē to, ka mēs visi kļūdāmies, un vārds mēle5. pantā attiecas uz vārdiem, ko mēs sakām.
Attēls
zīmējums, zirgs ar iemauktiem
Attēls
zīmējums, neliela laiva ar buru
Iemaukti (laužņi) (Jēkaba v. 3:3) ir neliels metāla gabals, ko liek zirga mutē. Laužņi ir savienoti ar grožiem, kas jātniekam ļauj vadīt zirgu. Stūre (Jēkaba v. 3:4) attiecas uz laivas vai kuģa stūri, kas cilvēkam palīdz to vadīt vai pagriezt.
Saskaņā ar Jēkaba teikto, kas zirga iemauktiem un laivas stūrei ir kopīgs?
Kā tas, ka Jēkabs salīdzina šos priekšmetus ar mēli jeb vārdiem, ko mēs runājam, palīdz mums izprast mūsu vārdu spēku?
Viens no patiesajiem principiem, ko varam mācīties no šiem pantiem, ir šāds: ja mēs iemācāmies kontrolēt to, ko sakām, tam var būt liela ietekme uz mūsu dzīvi.
Kā kaut kas tik šķietami maznozīmīgs, kā mācīšanās kontrolēt to, ko mēs sakām, var ievērojami ietekmēt mūsu dzīvi?
Izlasi pēdējo teikumu Jēkaba v. 3:5 un arī Jēkaba v. 3:6, meklējot, ar ko vēl Jēkabs salīdzināja mūsu vārdus. Vārds iededzina5. pantā nozīmē — aizdedzina.
Padomā, kā mūsu dzīves var tikt „aizdedzinātas” (Jēkaba v. 3:6) jeb pakļautas riskam, ja neapdomīgi runājam. Kā nelielu izmaiņu veikšana tajā, ko mēs sakām, var pozitīvi ietekmēt mūsu dzīvi? Kā šādas izmaiņas var ietekmēt citu cilvēku dzīvi?
Kā rakstīts Jēkaba v. 3:8, Jēkabs brīdināja, ka nesavaldīta mēle jeb runa ir kā nāvējoša inde. Ņem vērā, ka šajā digitālās saziņas un sociālo mediju laikmetā „indīgi” vai nelaipni vārdi var ātri izplatīties, izpostot cilvēku dzīvi, un tie var pastāvīgi palikt digitālās pasaules „atmiņā”.
Izlasi Jēkaba v. 3:7–12, meklējot, ar ko vēl Jēkabs salīdzināja mūsu vārdus.
No Jēkaba v. 3:9–10 mēs mācāmies: Dieva sekotāji cenšas pielietot savu valodu taisnīgos nolūkos, nevis lai izplatītu ļaunu.
Pēc Jēkaba v. 3:2–10 citēšanas elders Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, runāja par to, kādiem vajadzētu un kādiem nevajadzētu būt mūsu vārdiem:
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
„Acīmredzami, ka Jēkabs nedomāja, ka mūsu mēle vienmēr ir tik grēcīga, nedz arī, ka viss, ko sakām, ir „pilns nāvējošas indes”. Taču viņš skaidri norāda, ka vismaz dažas lietas, ko mēs sakām, var būt postošas, pat nāvējoši indīgas, — un tā ir stindzinoša apsūdzība pēdējo dienu svētajam! Balss, kas izteic sirsnīgu liecību, izdveš dedzīgu lūgšanu un dzied Ciānas dziesmas, var būt tā pati balss, kas rāj un kritizē, samulsina un pazemo, rada sāpes un grauj gan paša, gan citu cilvēku garu. …
Tā, mani brāļi un māsas, šajos ilgajos, mūžīgajos meklējumos — kļūt līdzīgākiem mūsu Glābējam — pašlaik mēs varam censties būt pilnīgi vīrieši un sievietes [skat. Jēkaba v. 3:2] vismaz šajā vienā veidā — neaizvainot ar vārdiem jeb, izsakoties pozitīvāk, runāt jaunā mēlē, eņģeļu mēlē. Mūsu vārdiem, līdzīgi kā mūsu rīcībai, ir jābūt piepildītai ar ticību, cerību un mīlestību — trim lieliem kristiešu pamatprincipiem, kas šodienas pasaulē ir izmisīgi nepieciešami. Ar šādiem vārdiem, kas runāti saskaņā ar Gara iedvesmu, asaras var tikt nožāvētas, sirdis var tikt dziedinātas, dzīves var tikt pacilātas, cerība var atgriezties, uzticība var gūt virsroku” (skat. „Eņģeļu mēles” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2007. g. maijs, 16., 18. lpp.).
Padomā par to, ko tu vari darīt, lai kļūtu kaut nedaudz „pilnīgāks” (Jēkaba v. 3:2), izvēloties to, ko tu saki.
„Tam, kā jūs sazināties, jāatspoguļo tas, kas jūs esat kā Dieva dēls vai meita. Tīra un prātīga valoda liecina par spožu un veselīgu prātu. Runājot labā valodā, kas iedvesmo, rosina un uzslavē citus, jūs aicināt Garu atrasties savā tuvumā” (Jaunatnes morāles stiprināšanai [brošūra, 2012. g.], 20. lpp.).
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumiem:
Kad tu esi juties pacilāts vai iedvesmots, pateicoties kāda cita cilvēka teiktajam?
Kad tu esi ticis svētīts, cenšoties ar saviem vārdiem pacilāt vai iedvesmot citus cilvēkus?
Uz atsevišķas papīra lapas uzraksti mērķi attiecībā par to, ko tu darīsi, lai labāk kontrolētu to, ko tu saki, un lietotu savus vārdus taisnīgos nolūkos. Noteikti rīkojies saskaņā ar uzrakstīto.
Kā rakstīts Jēkaba v. 3:13–18, Jēkabs pasaulīgo gudrību pretstatīja tai gudrībai, kas „nāk no augšienes” (17. pants), jeb gudrībai, kas nāk no Dieva. Pasaulīgā gudrība vada uz skaudību (16. pants), ķildām (14. pants) jeb strīdiem un jucekli (16. pants), turpretī gudrība, kas nāk no Dieva, ir „šķīsta” un „pilna žēlastības” (17. pants).
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: