Apustulis Pāvils rakstīja par daudzām Gara dāvanām. Viņš pielīdzināja Baznīcu fiziskam ķermenim un paskaidroja: gluži tāpat kā ķermenim ir nepieciešama katra ķermeņa daļa, lai pienācīgi funkcionētu, tāpat katrs Baznīcas loceklis var pielietot Gara dāvanas, sniedzot savu ieguldījumu un stiprinot Baznīcu. Pāvils ieteica svētajiem tiekties pēc žēlsirdības un garīgās pravietošanas dāvanas.
Izlasi tālāk sniegtos izteikumus un apvelc to, kurš, tavuprāt, ir visprecīzākais.
Liecība tiek nopelnīta.
Liecība ir dāvana.
Paskaidro savu atbildi:
Studējot 1. korintiešiem 12. nodaļu, meklē principu, kas var tev palīdzēt uzzināt, kā iegūt stipru personīgo liecību par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju.
1. korintiešiem 12:1–2 mēs lasām, ka apustulis Pāvils vēlējās mācīt Baznīcas locekļiem Korintā par garīgajām dāvanām.
Izlasi 1. korintiešiem 12:3, meklējot, kā mēs paši varam uzzināt, ka Jēzus ir Tas Kungs un Glābējs. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka vārds teikt1. korintiešiem 12:3 ir jāsaprot kā zināt (skat. History of the Church, 4:602–603).
Balstoties uz to, ko apguvi 1. korintiešiem 12:3, papildini šo patieso mācību: Tikai caur mēs varam saņemt personīgo liecību par to, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs.
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs no Augstākā prezidija mācīja par to, ka mums ir nepieciešams iegūt personīgo liecību:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Liecība ir pats vērtīgākais, kas mums var piederēt, jo to nevar iegūt tikai ar loģiku vai saprātu, to nevar iegādāties ar pasaulīgo mantu, to nevar pasniegt kā dāvanu vai mantot no saviem senčiem. Mēs nevaram paļauties uz citu cilvēku liecībām. Mums pašiem ir jāzina. Prezidents Gordons B. Hinklijs teica: „Katram pēdējo dienu svētajam ir pienākums zināt pašam ar neapšaubāmu pārliecību, ka Jēzus ir augšāmcēlies dzīvā Dieva dzīvais Dēls” („Fear Not to Do Good”, Ensign, 1983. g. maijs, 80. lpp.). …
Mēs saņemam šo liecību, kad Svētais Gars uzrunā mūsos mītošo garu. Šīs liecības pamatā vienmēr būs ticība Jēzum Kristum un zināšanas par Viņa dievišķo misiju” („Personīgās liecības spēks” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2006. g. nov., 38. lpp.).
Savā Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatā atbildi uz šādiem jautājumiem:
Kāpēc ir svarīgi saprast, ka liecība par Jēzu Kristu gūstama no Svētā Gara?
Kā mēs varam ieaicināt Svēto Garu savā dzīvē un saņemt šo liecību?
Kā rakstīts 1. korintiešiem 12:4–31, Pāvils mācīja svētajiem Korintā, ka pastāv daudzas garīgās dāvanās, kas dotas, lai sniegtu labumu visiem Debesu Tēva bērniem un palīdzētu Baznīcas locekļiem savstarpēji kalpot. Gara dāvanas ir svētības vai spējas, kas ir dotas ar Svēto Garu, un katram Baznīcas loceklim Dievs dāvā vismaz vienu dāvanu (skat. M&D 46:11). Pāvils salīdzināja Baznīcu ar fizisku ķermeni. Gluži tāpat kā ķermenim ir nepieciešama katra ķermeņa daļa, lai pienācīgi funkcionētu, tāpat katrs Baznīcas loceklis var pielietot savas garīgās dāvanas, sniedzot savu ieguldījumu un stiprinot Baznīcu. Ar šādu nolūku Pāvils ieteica svētajiem „[dzīties] pēc vislielākajām dāvanām” jeb patiesi censties tās iegūt (1. korintiešiem 12:31).
Pāvils māca to, ka ir svarīgi, lai mums būtu žēlsirdība
Izlasi dotās situācijas un padomā, kādu kaitīgu ietekmi var radīt šāda attieksme un uzvedība.
Tevi bieži sakaitina un sanikno brāļa vai māsas uzvedība.
Kāds klasesbiedrs pret tevi rupji izturas, tāpēc tev šķiet tikai taisnīgi, ka tu pret viņu izturies tāpat.
Tu apskaud kāda drauga talantus un sasniegumus.
Dažreiz tu tenko vai slikti izsakies par citiem jauniešiem savā priesterības kvorumā vai Jauno sieviešu biedrībā.
Studējot 1. korintiešiem 13. nod., meklē patiesās mācības, kuras var palīdzēt tev izvairīties no attieksmes un uzvedības, kas var sagraut personīgo laimi un pozitīvās attiecības ar citiem.
Izlasi 1. korintiešiem 13:1–3, meklējot, kādu rakstura iezīmi un Gara dāvanu Pāvils augstu slavēja.
Žēlsirdība ir „augstākais, cēlākais, spēcīgākais mīlestības veids, nevis vienkārši pieķeršanās” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Žēlsirdība”).
Pievērs šajos pantos uzmanību tam, kā Pāvils raksturo tos, kuriem ir citas garīgās dāvanas, bet nepiemīt žēlsirdība (skat. arī M&D 88:125).
Frāzes „skanošs varš” un „šķindošs zvārgulis” 1. pantā ir attiecināmas uz instrumentiem, kas rada skaļas skaņas. Pēc konteksta 1. korintiešiem 13:1 šīs frāzes varētu raksturot izteiktos vārdus, kas kļūst tukši un nenozīmīgi, ja runātājs nav tos paudis ar žēlsirdību.
Pāvils raksturoja žēlsirdību un sniedza tās iezīmes, lai palīdzētu Korintas svētajiem labāk izprast šo dāvanu. Izlasi 1. korintiešiem 13:4–8, meklējot, kā Pāvils raksturoja žēlsirdību. Tu varētu atzīmēt to, ko atrodi.
Apdomā šo frāžu, ko varētu būt grūti saprast, skaidrojumus: Žēlsirdības apzīmējums „lēnprātīga” (4. pantā) raksturo cilvēku, kurš pacietīgi iztur pārbaudījumus. „Neskauž” (4. pantā) nozīmē, ka cilvēks neapskauž citus. „Nelielās” (4. pantā) nozīmē, ka cilvēks nav lielīgs. „Nav uzpūtīga” (4. pantā) nozīmē, ka cilvēks ir pazemīgs. „Neizturas piedauzīgi” (5. pantā) nozīmē, ka cilvēks nav rupjš vai nevērīgs pret citiem. „Nemeklē savu labumu” (5. pantā) raksturo cilvēku, kurš pirmajā vietā liek Dievu un citus cilvēkus. „Neskaišas” (5. pantā) raksturo cilvēku, kuru nav viegli sadusmot. „Tic visu” (7. pantā) raksturo cilvēku, kas pieņem patiesības pilnību.
Kura dzīve kalpo par piemēru visām šīm žēlsirdības iezīmēm, ko raksturoja Pāvils?
Moronija 7:47 mēs lasām pravieša Mormona mācību, ka „žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība”. Tu vari pierakstīt šo definīciju un atsauci līdzās 1. korintiešiem 13:4–8.
Izvēlies divus vai trīs žēlsirdības apzīmējumus no 1. korintiešiem 13:4–8. Paskaidro savā studiju dienasgrāmatā, kā tie raksturo Jēzu Kristu, un sniedz katram apzīmējumam, ko esi izvēlējies, piemēru no Viņa dzīves.
Viena patiesā mācība, ko mēs varam apgūt no 1. korintiešiem 13:4–8, ir šāda: ja mēs tieksimies iegūt žēlsirdības garīgo dāvanu, mēs aizvien vairāk līdzināsimies mūsu Glābējam, Jēzum Kristum.
Ko, tavuprāt, 8. pantā nozīmē izteiciens „[žēlsirdība] nekad nebeidzas”?
Attēls
Elders Džefrijs R. Holands
Elders Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, raksturo vienu veidu, kā žēlsirdība nekad nebeidzas: „Dzīvē ir sava daļa baiļu un neveiksmju. Gadās, ka mēs piedzīvojam vilšanos. Dažkārt mūs pieviļ līdzcilvēki, citkārt ekonomika, uzņēmējdarbība vai valdība. Taču ir viena lieta, kas nepievils mūs ne tagad, ne mūžībā, — tā ir tīrā Kristus mīlestība” (Christ and the New Covenant (1997. g.), 337. lpp.).
1. korintiešiem 13:9–12 mēs lasām Pāvila mācību par to, kāpēc atziņas un pravietošanas dāvana beigās izzudīs. Pāvils pauda savu novērojumu, ka zināšanas, kas mums ir pieejamas šajā dzīvē, ir nepilnīgas, un to, ka mēs iegūsim pilnīgas zināšanas mūžībā.
Izlasi 1. korintiešiem 13:13, meklējot, kuras trīs Gara dāvanas, saskaņā ar to, ko mācīja Pāvils, paliks jeb nemainīsies.
Balstoties uz 1. korintiešiem 13:13, papildini šo patieso mācību: ____________________ ir lielākā Gara dāvana.
Kāpēc, tavuprāt, žēlsirdība ir lielākā Gara dāvana?
Kā rakstīts 1. korintiešiem 14:1, Pāvils sniedza svētajiem padomu — dzīties pēc žēlsirdības. Izlasi Moronija 7:48, meklējot, ko Mormons mācīja saviem ļaudīm darīt, lai iegūtu žēlsirdības dāvanu.
Kā mēs varam iegūt šo un citas garīgās dāvanas? Saskaņā ar Mormona vārdiem, kam Debesu Tēvs dāvā žēlsirdības dāvanu?
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumiem:
Kā žēlsirdība, kas mums piemīt, uzlabo mūsu attiecības ģimenē, ar draugiem un vienaudžiem?
Kad esi novērojis žēlsirdību kāda cilvēka attieksmē pret sevi vai citiem cilvēkiem?
Kuras žēlsirdības iezīmes, kas uzskaitītas 1. korintiešiem 13:4–7, tev šķiet visgrūtāk izpildāmas? Kāpēc? Uzraksti mērķi attiecībā uz to, kā tu centīsies iemantot žēlsirdības dāvanu.
Pāvils māca, ka pravietošanas dāvana ir lielāka par dāvanu runāt mēlēs
1. korintiešiem 14:1–3 Pāvils sniedza svētajiem padomu — tiekties pēc pravietošanas dāvanas. Viņš teica, ka pravietošanas dāvana vairāk iedvesmo un sniedz citiem lielāku vadību nekā dāvana — runāt mēlēs.
„Pravietojums sastāv no dievišķīgi iedvesmotiem vārdiem jeb rakstiem, ko cilvēks saņem caur atklāsmi no Svētā Gara. Liecība par Jēzu ir pravietojuma gars (Jāņa atkl. 19:10). … Kad kāds cilvēks pravieto, tas runā vai raksta to, ko Dievs grib, lai viņš zinātu, savam paša labumam vai citu labumam” (Svēto Rakstu ceļvedis, „Pravietojums, pravietot”, scriptures.lds.org).
No 1. korintiešiem 4:1–3 mēs uzzinām, ka, mācot un liecinot saskaņā ar iedvesmu, mēs varam pacilāt un iedvesmot citus. Viens veids, kā mēs varam pamudināt citus (skat. 3. pantā), ir viņus iedrošinot.
Padomā, kad kāda cilvēka mācīšana vai liecība ir tev sniegusi vadību, tevi iedrošinājusi vai mierinājusi.
1. korintiešiem 14:4–40 Pāvils brīdināja Korintas svētos par dāvanu — runāt mēlēs. Viņa brīdinājums bija šāds: ja šo dāvanu pielieto neatbilstoši, tad tā nespēs celt Baznīcu un novērsīs Baznīcas locekļu uzmanību no tiekšanās pēc labākām garīgajām dāvanām. Pāvils arī mācīja, ka „Dievs nav nekārtības … Dievs” (1. korintiešiem 14:33) un to, ka Baznīcā visam ir jānotiek noteiktā kārtībā.
Savā Svēto Rakstu studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: