Ievads Pāvila 1. vēst. korintiešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Agrīnās Baznīcas locekļi, kas dzīvoja Korintā, saskārās ar daudzām problēmām, kas pastāv mūsdienu pasaulē, kā piemēram, vienotības trūkums, maldu mācības un netikumība. 1. vēst. korintiešiem mēs uzzinām, ka apustulis Pāvils mācīja šiem svētajiem, kā veicināt Baznīcā vienotību, kā apgūt Dieva lietas, viņš mācīja par fiziskā ķermeņa lomu, ka tas ir templis Svētajam Garam, par garīgo dāvanu būtību, par to, cik svarīgi ir cienīgi pieņemt Vakarēdienu un par Augšāmcelšanās īstenumu. Studējot Pāvila mācības, kas pierakstītas 1. vēst. korintiešiem, tu vari apgūt mācības un principus, kas tev palīdzēs dzīvot taisnīgi — par spīti jebkādam ļaunumam, ar ko tu varētu saskarties.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
1. vēst. korintiešiem pirmais pants norāda uz to, ka šo vēstuli sūtīja apustulis Pāvils un māceklis, vārdā Sostens, kas, iespējams, bija Pāvila rakstvedis (skat. 1. korintiešiem 1:1). Lai gan sīkāk nav zināma, kāda bija Sostena loma, ir skaidrs, ka šīs vēstules satura autors ir Pāvils (skat. 1. korintiešiem 16:21–24).
Kad un kur šī grāmata tika sarakstīta?
Pāvils sarakstīja vēstuli, ko pazīstam kā 1. vēst. korintiešiem, savu trīs gadu ilgās viesošanās laikā Efezā (savas trešās misijas laikā), kas, visdrīzāk, beidzās ap 55. vai 56. gadu pēc Kr. (skat. Apustuļu darbi 19:10; 20:31; Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”).
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Šī vēstule tika sarakstīta Baznīcas locekļiem Korintas pilsētā. Pāvils gandrīz divus gadus sludināja evaņģēliju Korintā (skat. Apustuļu darbi 18:1–18) un izveidoja tur Baznīcas draudzi (skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”). Vēlāk, sludinot savas trešās misijas laikā Efezā, Pāvils saņēma ziņu no Baznīcas locekļiem Korintā. Viņš uzrakstīja šai draudzei atbildi (skat. 1. korintiešiem 5:9), taču diemžēl šī vēstule tika nozaudēta un tamdēļ nav atrodama mūsu Svētajos Rakstos. Vēlāk Pāvils saņēma vēl vienu ziņu no Baznīcas locekļiem Korintā par problēmām, kas bija radušās Baznīcā (skat. 1. korintiešiem 1:11), un, atbildot uz to, viņš uzrakstīja vēl vienu vēstuli, ko pazīstam kā 1. vēstuli korintiešiem. Tādējādi 1. vēst. korintiešiem patiesībā ir Pāvila otrā vēstule Baznīcas locekļiem Korintā.
Pāvila dienās Korinta bija galvaspilsēta Romas provincei Ahaja, kas aptvēra lielāko daļu senās Grieķijas un Maķedonijas dienvidu daļu. Tā kā Korinta bija turīgs tirdzniecības centrs, tā piesaistīja daudzus cilvēkus no visas Romas impērijas, tādējādi izveidojoties par pilsētu ar visdažādāko kultūru šajā apgabalā. Korintas reliģiskajā kultūrā dominēja elku pielūgšana, pilsētā atradās liels skaits tempļu un svētnīcu. Pāvila kalpošanas laikā korintiešiem piemita ļoti netikumīgu cilvēku reputācija. Piemēram, tika lēsts, ka Afrodītes tempļa rituālos tika piekopta prostitūcija.
Šajā vēstulē Pāvils skaidri pauda, ka Baznīcas locekļiem pietrūka vienotības un ka daži pagānu uzskati un paražas sāka ietekmēt to, kā viņi ievēroja evaņģēlija principus un priekšrakstus (skat. 1. korintiešiem 1:11; 6:1–8; 10:20–22; 11:18–22). Viņš rakstīja Baznīcas locekļiem Korintā, lai palīdzētu viņiem ar to jautājumiem un problēmām un lai stiprinātu pievērstos, kuri ar grūtībām centās neatgriezties pie savas iepriekšējās ticības un paražām.
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Salīdzinot ar citām Baznīcas draudzēm, Pāvils ir sniedzis visvairāk Jaunajā Derībā atrodamos padomus un mācības Baznīcas locekļiem Korintā. Patiesībā, Pāvila divas vēstules korintiešiem ir viena ceturtā daļa no visiem zināmajiem Pāvila pierakstiem.
Kā rakstīts 1. korintiešiem, Pāvils paskaidroja, ka Jēzus Kristus bija piepildījis Mozus likumu. Pāvils uzsvēra, cik svarīga ir „Dieva baušļu pildīšana” (1. korintiešiem 7:19) „Kristus bauslībā” (1. korintiešiem 9:21), lai caur evaņģēliju saņemtu glābšanas svētību.
Satura izklāsts
1. korintiešiem 1.–11. nodaļa. Pāvils brīdina par šķelšanos Baznīcā un uzsver, cik liela nozīme Baznīcas locekļu vidū ir vienotībai. Viņš sniedz Baznīcas locekļiem brīdinājumu attiecībā uz seksuālo šķīstību, māca, ka ķermenis ir templis, kur mājo Svētais Gars, un mudina ievērot pašdisciplīnu. Viņš runā par konkrētiem jautājumiem attiecībā uz laulībām un misionāru darbu, kā arī Vakarēdiena priekšrakstu un par to, vai ir pieļaujams ēst pagānu elkiem upurēto dzīvnieku gaļu.
1. korintiešiem 12.–14. nodaļa. Pāvils māca, ka mums ir jātiecas pēc Gara dāvanām. Viņš atgādina Korintas svētajiem, cik svarīgi ir apustuļi, pravieši un skolotāji, kā arī rūpes vienam par otru Baznīcā. Viņš uzsver, ka žēlsirdība ir vissvarīgākā, salīdzinot ar pārējām garīgajām dāvanām.
1. korintiešiem 15.–16. nodaļa. Pāvils liecina, ka viņš, līdz ar daudziem citiem, ir augšāmceltā Kristus liecinieks. Viņš māca, ka ikviens tiks augšāmcelts un ka kristīšanās mirušo labā apstiprina patieso mācību par nākotnes augšāmcelšanos. Viņš paskaidro, ka augšāmceltie ķermeņi atšķirsies pēc godības pakāpēm un ka Jēzus Kristus uzvara pār kapu atņems nāves dzeloni. Viņš sarīko līdzekļu vākšanu nabadzīgajiem svētajiem Jeruzālemē.