Ievads 2. vēst. korintiešiem
Kādēļ studēt šo grāmatu?
Šī apustuļa Pāvila vēstule Baznīcas locekļiem Korintā ir plaši pazīstama, pateicoties tās tēmām — kā gūt mierinājumu ciešanu laikā, spēku vājuma brīžos (ko ar savu piemēru parādīja pats Pāvils) un kā atšķirt patiesos skolotājus no viltus. Pāvila paraugs un mācības, kas pierakstītas 2. korintiešiem, var tevi iedvesmot palikt patiesam un uzticīgam mūžīgajām derībām, ko tu esi noslēdzis ar Dievu, Mūžīgo Tēvu, par spīti jebkādiem apstākļiem un sekām.
Kas sarakstīja šo grāmatu?
Pāvils sarakstīja šo vēstuli Korintas svētajiem (skat. 2. korintiešiem 1:1).
Kad un kur šī grāmata tika sarakstīta?
Neilgi pēc tam, kad Pāvils bija sarakstījis 1. vēstuli korintiešiem, nemiernieki Efezā sacēlās pret viņa mācībām (skat. Apustuļu darbi 19:23–41), un viņš devās prom uz Maķedoniju (skat. Apustuļu darbi 20:1; 2. korintiešiem 2:13; 7:5). 2. vēst. korintiešiem viņš, visdrīzāk, sarakstīja, atrodoties Maķedonijā, visticamāk, ap 55.–57. g. pēc. Kr. (Skat. Svēto Rakstu ceļvedis, „Pāvila vēstules”; scriptures.lds.org).
Kam un kādēļ šī grāmata tika sarakstīta?
Vēstule, ko mēs pazīstam kā 2. korintiešiem, tika sarakstīta Baznīcas locekļiem Korintā. Kad Pāvils atradās savā trešajā misionāru ceļojumā Maķedonijā, Tits viņam atnesa ziņas no Korintas par iepriekšējo Pāvila vēstuli, ko tās zemes svētie bija atsaucīgi uzņēmuši (skat. 2. korintiešiem 7:6–13). Baznīcas draudze Korintā piedzīvoja izaugsmi, taču Pāvils arī uzzināja, ka viltus skolotāji tur sagroza skaidrās Kristus mācības. Kādu laiku pēc Pāvila pirmā un, iespējams, otrā Korintas apmeklējuma (skat. 2. korintiešiem 1:15–16), kurā viņš pamācīja dažus svētos (skat. 2. korintiešiem 2:1; 12:21), bija ieradušies priesteri no Jeruzālemes un sāka svētajiem mācīt, kā pārņemt jūdu paražas, kas bija pretēji tam, ko mācīja Pāvils. Lielākā daļa 2. vēst. korintiešiem ir vērsta uz problēmām, ko radīja šie viltus skolotāji.
Pāvils savā vēstulē uzrunāja abas cilvēku grupas — gan tos, kuri vēlējās uzzināt vairāk (skat. 2. korintiešiem 1.–9. nod.), gan tos, kuri nevēlējās pieņemt viņa mācības (skat. 2. korintiešiem 10.–13. nod.). Kopumā vēstules teksts atklāj vairākus mērķus, kādēļ tā tika rakstīta:
-
Lai paustu pateicību un stiprinātu tos svētos, kuri uzņēma viņa iepriekšējo vēstuli ar labvēlību.
-
Lai brīdinātu par viltus skolotājiem, kas sagrozīja skaidrās Kristus mācības.
-
Lai aizstāvētu savu personību un savas, Jēzus Kristus apustuļa, pilnvaras (skat. 2. korintiešiem 10.–13. nod.).
-
Lai mudinātu Korintas svētos sniegt dāsnus finansiālus ziedojumus nabadzībā nonākušajiem svētajiem Jeruzālemē (skat. 2. korintiešiem 8.–9. nod.)
Kādas ir šīs grāmatas raksturiezīmes?
Lai gan lielākā daļa Pāvila vēstuļu koncentrējas uz doktrīnu, šīs vēstules lielākoties uzsver Pāvila attiecības ar Korintas svētajiem un viņa mīlestību un rūpes par tiem. Kaut gan Pāvils stingri pauda pretestību kritiķiem, viscaur 2. vēst. korintiešiem mēs redzam viņu kā iejūtīgu priesterības vadītāju, kam rūp svēto laime un labklājība. Viņš arī nedaudz dalījās savas dzīves autobiogrāfijā un rakstīja par savu „dzeloni miesā” (2. korintiešiem 12:7).
Svētajā pieredzē, kas pierakstīta 2. korintiešiem 12:2–4, Pāvils raksturoja sevi kā „cilvēku iekš Kristus”, kurš ticis „aizrauts trešajās debesīs” un redzēja, un dzirdēja neizsakāmas lietas. Šo vīziju — līdz ar viņa iepriekšējo mācību par augšāmcelto ķermeņu atšķirību pēc savas godības — (skat. 1. korintiešiem 15:35–44) var uzskatīt par līdzību no Bībeles tai vīzijai, kas pierakstīta Mācības un Derību 76. nodaļā.
Satura izklāsts
2. korintiešiem 1.–5. nodaļa. Pāvils liecina par to, ka Dievs mierina Savus bērnus visās to nelaimēs. Viņš skubina svētos mīlēt un piedot cits citam. Evaņģēlijs un Tā Kunga Gara darbi ir daudz brīnišķīgāki par Mozus bauslības vēstuli. Pāvils iedrošina savus lasītājus viņu nelaimju brīžos un atgādina par Dieva mīlestības un godības mūžīgo dabu. Viņš palīdz lasītājiem saprast, kāpēc viņiem ir nepieciešams tapt samierinātiem ar Dievu caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu.
2. korintiešiem 6.–13. nodaļa. Saskaroties ar viltus skolotāju kritiku un pretestību, Pāvils aizstāv savu, patiesā Tā Kunga kalpa, lomu un aicina savus lasītājus būt atšķirtiem no pasaules. Viņš māca par „dievišķām skumjām” (skat. 2. korintiešiem 7:10). Pāvils izsaka pateicību Korintas svētajiem par ziedojumiem nabadzīgajiem Jeruzālemē un mudina viņus turpināt dāsni dāvāt. Viņš velta stingrus vārdus attiecībā uz „viltus apustuļiem” (2. korintiešiem 11:13). Viņš gavilē Tai Kungā un dalās biogrāfiskā ieskatā par savām ciešanām un ticību Jēzum Kristum. Viņš raksta par to, ka vīzijā redzēja trešās debesis, un viņš aicina svētos izvērtēt sevi un pierādīt savu uzticību.