1831. gada 4. decembrī pravietis Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas pierakstīta Mācības un Derību 72. nodaļā, kurā Tas Kungs aicināja jaunu bīskapu Ohaio un atklāja dažus no viņa pienākumiem. Mācības un Derību 73. nodaļā, kas tika dota 1832. gada janvārī, Tas Kungs lika Džozefam Smitam un Sidnijam Rigdonam atsākt Bībeles tulkošanas darbu. Viņu tulkošanas darba rezultātā Tas Kungs deva atklāsmi, kas pierakstīta Mācības un Derību 74. nodaļā, kurā tiek izskaidrots 1. vēstules korintiešiem 7:14.
Tas Kungs aicina Nevelu K. Vitneju par bīskapu Ohaio
Vai tu kādreiz Baznīcā esi saņēmis aicinājumu vai lūgumu izdarīt kaut ko grūtu un biji izmisis vai juti, ka nespēj to paveikt? Izlasi Mācības un Derību 72:1–2 un sameklē, kādam aicinājumam vajadzēja tikt dotam Ohaio („šajā Tā Kunga vīna dārza daļā”).
1831. gada vasarā bīskaps Edvards Partridžs, pirmais Baznīcā aicinātais bīskaps, pārcēlās apmēram 900 jūdzes (1450 km) uz rietumiem no Kērtlandes, Ohaio, uz Independenci, Misūri, lai kalpotu par bīskapu Ciānā. Tādēļ Tas Kungs paziņoja, ka Ohaio ir vajadzīgs jauns bīskaps. Izlasi Mācības un Derību 72:3–6 un pievērs uzmanību frāzēm, kas paskaidro, kāpēc svētajiem Ohaio — pārvaldniekiem, kuri dzīvoja saskaņā ar ziedošanās likumu, — bija nepieciešams bīskaps. (Tu iepazinies ar ziedošanās likumu šīs studiju rokasgrāmatas „10. daļa: 3. diena” mācību stundas materiālā Mācības un Derību 42:30–42.)
Apdomā, kā tavs bīskaps vai draudzes prezidents tev palīdz būt atbildīgam par saviem pašreizējiem Baznīcas locekļa pienākumiem.
Izlasi Mācības un Derību 72:7–8 un pievērs uzmanību, kuru Tas Kungs aicināja par jauno bīskapu Ohaio.
Attēls
Džozefs Smits un Nevels K. Vitnejs
Kad Nevels K. Vitnejs tika aicināts kļūt par bīskapu Ohaio, viņš nejutās piemērots kalpošanai šādā amatā. Viņa mazdēla, eldera Orsona F. Vitneja, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, sniegtā informācija mums palīdz saprast, kā Nevels K. Vitnejs jutās un kā viņš uzzināja, kurš dod šo aicinājumu:
Attēls
Orsons F. Vitnejs
„Doma par šī svarīgā pienākuma (bīskapa amata) uzņemšanos viņam bija tikpat kā nepanesama. Lai gan personīgo talantu ziņā tikai daži vīri bija piemērotāki šim amatam, viņš tomēr neuzticējās savām spējām un [juta], ka nav spējīgs pildīt augsto un svēto pienākumu. Savā apjukumā viņš vērsās pie pravieša:
„Es sevī nesaskatu bīskapu, brāli Džozef; bet, ja tu saki, ka tā ir Tā Kunga griba, tad es mēģināšu.”
„Tev nav jāņem vērā tikai tas, ko saku es,” laipni atbildēja pravietis. „Ej un pavaicā Tēvam pats.”
Nevels … nolēma darīt tā, kā ieteica pravietis. Uz viņa pazemīgo un sirsnīgo lūgšanu tika atbildēts. Nakts klusumā un esot vienam savā istabā, viņš dzirdēja balsi no debesīm: „Tavs spēks ir Manī.” Tie bija daži un vienkārši vārdi, bet izteica ļoti daudz. Viņa šaubas tika kliedētas gluži kā rasa pirms rītausmas. Viņš taisnā ceļā devās pie pravieša, pateica, ka ir ieguvis pārliecību un vēlas pieņemt amatu, kuram viņš ir ticis aicināts” (skat. B. H. Roberts, A Comprehensive History of the Church, 1:271).
Atbildi savā studiju dienasgrāmatā uz šādu situāciju: „Iedomājies, ka kāds draugs vai ģimenes loceklis saņem aicinājumu kalpot Baznīcā un jūtas izmisis, un domā, ka nav spējīgs paveikt šo aicinājumu.” Pamatojoties uz to, ko iemācījies Mācības un Derību 72. nodaļā, kā arī uz Nevela K. Vitneja pieredzētoattiecībā uz viņa aicinājumu, uzraksti pāris teikumu, sniedzot padomu vai liecību, kas dotu šim cilvēkam pārliecību pieņemt un pildīt doto aicinājumu.
Prezidents Henrijs B. Airings, Augstākā prezidija loceklis, mācīja par to, no kurienes tiek saņemti aicinājumi kalpot Baznīcā:
Attēls
Prezidents Henrijs B. Airings
„Visiem — vīriešiem vai sievietēm, meitenēm vai zēniem, kuri ir tikuši aicināti vai vēl tikai tiks aicināti, — es dodu savu padomu. Ir dažas lietas, kuras jums ir jāzina, ka tās ir patiesas. …
Pirmkārt, jūs esat Dieva aicināti. Tas Kungs jūs pazīst. Viņš zina, kurš būtu piemērotāks, lai Viņam kalpotu katrā no Baznīcas amatiem. Viņš jūs izvēlējās. … Cilvēks, kurš tika iedvesmots jūs ieteikt kādam aicinājumam, to nedarīja tāpēc, ka jūs viņam patikāt, vai tāpēc, ka viņam vajadzēja kādu, kurš pildīs noteiktu uzdevumu. Viņš lūdza un saņēma atbildi, ka tieši tu esi tas, kuram ir jātiek aicinātam.
Cilvēks, kurš jūs aicināja, nedeva šo aicinājumu vienkārši tāpēc, ka intervējot uzzināja, ka esat cienīgi un vēlaties kalpot. Viņš lūdza, lai zinātu Tā Kunga gribu attiecībā uz jums. Savu aicinājumu jūs saņēmāt, pateicoties Tā Kunga pilnvaroto lūgšanai un atklāsmei” („Rise to Your Call”, Ensign, 2002. g. nov., 75.–76. lpp.).
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz jautājumu: Kā izpratne par to, ka aicinājums kalpot Tā Kunga Baznīcā nāk no Dieva, var tev palīdzēt pieņemt un uzcītīgi censties pildīt tavus aicinājumus?
Savā studiju dienasgrāmatā uzkaiti visus bīskapa un draudzes prezidenta uzdevumus un pienākumus, ko tu vari iedomāties.
Mācības un Derību 72:9–26 Tas Kungs atklāja dažus bīskapa Nevela K. Vitneja pienākumus. Pienākumi, kurus deva Tas Kungs, pirmkārt, attiecās uz bīskapa Vitneja lomu attiecībā uz ziedošanās likumu. Tomēr daži bīskapu un draudzes prezidentu pienākumi Baznīcā mūsdienās ir saistīti ar tiem pienākumiem, kuri bija pirmajiem Baznīcas bīskapiem.
Izlasi Mācības un Derību 72:10–12 un sameklē, kādus pienākumus Tas Kungs deva bīskapam Vitnejam. Apvelc savā studiju dienasgrāmatā tos uzskaitītos pienākumus, kas ir līdzīgi šajos pantos aprakstītajiem.
Daži no pienākumiem, ko Tas Kungs pavēlēja pildīt bīskapam Vitnejam, ir tādi paši, kādi tiek prasīti no bīskapiem mūsdienās. Izlasi Mācības un Derību 72:16–18 un sameklē, kas bīskapam Vitnejam bija jādod Baznīcas locekļiem, kuri pārcēlās uz Misūri.
Svētajiem, kuri pārcēlās uz Misūri, bija jāaizved bīskapam Partridžam, Ciānas bīskapam, sertifikāts, kas apliecina, ka viņi ir cienīgi Ciānas mantinieki. Mūsdienās tempļa rekomendācijas kalpo kā sava veida „sertifikāts”, ko bīskapi un draudžu prezidenti dod Baznīcas locekļiem, lai apliecinātu viņu cienīgumu un ļautu viņiem ieiet svētajos tempļos.
No šīs atklāsmes, attiecībā uz bīskapa Vitneja pienākumiem, mēs varam mācīties, ka bīskapi un draudžu prezidenti kārto laicīgās un garīgās Baznīcas lietas savās bīskapijās un draudzēs. (Vārds laicīgs attiecas uz fizisko dzīvi, kā, piemēram, apģērbu, ēdienu, īpašumiem un naudu.)
Apdomā, kā tava dzīve ir svētīta tādēļ, ka Tas Kungs ir aicinājis tavu bīskapu vai draudzes prezidentu, lai viņš kalpotu tev un tavai ģimenei.
Tas Kungs pavēl Džozefam Smitam un Sidnijam Rigdonam turpināt Bībeles tulkošanu
Attēls
Džozefs Smits tulko Bībeli
Izlasi Mācības un Derību 73. nodaļas ievadu un sameklē, ko pravietis Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons bija darījuši kopš 1831. gada decembra sākuma.
Džozefs Smits un Sidnijs Rigdons bija sludinājuši, lai palīdzētu apkarot maldus par Baznīcu, kas sekoja pēc Ezras Būta vēstuļu publikācijām. Mācības un Derību 73:1–2 Tas Kungs atklāja, ka elderiem, kuri arī bija sludinājuši, bija jāturpina to darīt līdz nākamajai konferencei. Šai konferencei bija jānotiek pēc divām nedēļām.
Izlasi Mācības un Derību 73:3–4 un sameklē, uz kādu darbu Tas Kungs pavēlēja koncentrēties Džozefam un Sidnijam šajā laikā. Šis „tulkošanas darbs”, uz ko atkal vajadzēja koncentrēties Džozefam un Sidnijam, bija iedvesmotas izmaiņas Bībeles tulkojumā. Daudzi no pravieša Džozefa Smita iedvesmotajiem, pārstrādātajiem tulkojumiem ir atrodami atsaucēs (DžST) visā Bībelē un Bībeles nodaļu pielikumos (Džozefa Smita tulkojums). Dārgajā Pērlē atrodamā Mozus grāmata un Džozefs Smits — Mateja evaņģēlijs arī ir iedvesmotais tulkojums.
Iztēlojies, ka tu kalpo Baznīcas pilnlaika misijā. Runājot ar precētu pāri, kuri interesējas par Baznīcu, tu uzzini, ka viņiem bija dēls, kurš nomira tikai dažu mēnešu vecumā. Pāra reliģiskais vadītājs viņiem bija pateicis, ka bērns nenonāks debesīs, jo viņš pirms nāves netika nokristīts. Vecāki izjūt lielas sāpes bērna zaudējuma dēļ un tic, ka viņu bērniņš netiks izglābts.
Ko tu teiktu šiem vecākiem? (Tev būs iespēja uzrakstīt savu atbildi vēlāk — šīs mācību stundas ietvaros.)
Izlasi Mācības un Derību 74:2–6 un sameklē, kādas problēmas radās apustuļa Pāvila dienās, kad viens no laulātajiem pievērsās Jēzus Kristus evaņģēlijam, bet otrs joprojām piekopa Mozus likumu.
Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana piepildīja Mozus likumu, un apgraizīšana vairs nebija nepieciešama. Tomēr tie jūdi, kuri ievēroja Mozus likumu, ticēja, ka vīriešu dzimuma bērns ir nešķīsts, ja vien netiek apgraizīts. Tas parasti tika izdarīts, kad bērns sasniedza astoņu dienu vecumu. Mācības un Derību 74:2–6 Tas Kungs paskaidroja, kā šie maldīgie uzskati attiecībā uz bērnu garīgo stāvokli un apgraizīšanu radīja problēmas ģimenēs, kurās viens vecāks ticēja Jēzus Kristus evaņģēlijam, bet otrs — Mozus likumam. Līdzīgi strīdi par reliģiskajiem uzskatiem un praksēm var rasties arī mūsdienu ģimenēs, kur viens laulātais ir Baznīcas loceklis, bet otrs nav.
Izlasi Mācības un Derību 74:7 un, ja vēlies, pasvītro mācību, ko Tas Kungs mācīja par maziem bērniem. Tad izlasi Moronija 8:8–12. Apdomā, kā šie panti attiecas uz misionāra situāciju, kas tika aprakstīta iepriekš. Tu vari uzrakstīt Moronija 8:8–12 kā salīdzināmo norādi līdzās Mācības un Derību 74:7.
Savā studiju dienasgrāmatā uzraksti, ko tu mācītu precētajam pārim, kurš tic, ka viņu mirušais bērniņš nenonāks debesīs. Kā tu palīdzētu viņiem saprast šajos pantos pausto mācību, ka mazi bērni ir svēti, būdami svētīti caur Jēzus Kristus Izpirkšanu?
Elders Šeins M. Bovens, Septiņdesmito kvoruma loceklis, dalījās jaunībā gūtajā pieredzē, kalpojot pilnlaika misijā Čīlē. Pievērs uzmanību, kādu ietekmi patiesā mācība par to, ka mazi bērni ir svētīti caur Jēzus Kristus Izpirkšanu, atstāja uz sievieti, kuru mācīja elders Bovens un viņa pārinieks.
Attēls
Elders Šeins M. Bovens
„Māsa Ramireza evaņģēlija mācības uzņēma ļoti raiti. Viņa vēlējās apgūt visas doktrīnas, kuras mēs mācījām. Kādu vakaru, kad mēs runājām par zīdaiņu kristīšanu, mēs mācījām, ka mazi bērni ir nevainīgi un viņiem kristības nav nepieciešamas. Mēs aicinājām viņu lasīt no Moronija grāmatas [Moronija 8:10–12]. …
Pēc šo pantu izlasīšanas māsa Ramireza sāka raudāt. Mēs ar pārinieku bijām neizpratnē. Es jautāju: „Māsa Ramireza, vai mēs esam pateikuši vai izdarījuši ko tādu, kas Jūs aizvainoja?”
Viņa atbildēja: „Ak, nē, elder, jūs neesat neko sliktu izdarījuši. Pirms sešiem gadiem man piedzima bērniņš — zēns. Viņš nomira, pirms mēs paspējām viņu kristīt. Mūsu priesteris teica, ka tāpēc, ka viņš nebija kristīts, viņš būs ellē uz visiem laikiem. Sešus gadus es esmu dzīvojusi ar šīm sāpēm un vainas apziņu. Izlasot šos pantus, es zinu, caur Svētā Gara spēku, ka šī vēsts ir patiesa. Es izjutu, ka no manis tiek noņemts liels smagums un šīs ir prieka asaras.” …
Sešus gadus izciešot gandrīz neizturamas bēdas un sāpes, patiesā mācība, ko ir atklājis mīlošais Debesu Tēvs caur dzīvo pravieti, sniedza dziļu mieru šai nomocītajai sievietei. Lieki piebilst, ka Māsa Ramireza un viņas bērni, kuriem bija astoņi gadi un vairāk, tika kristīti” („Es dzīvoju, un jums būs dzīvot”, Ensign vai Liahona, 2012. g. nov., 15–16).
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: