20. gadsimtā misionāru darbs izplatījās visā pasaulē. Baznīcas vadītāji lūdza, lai saņemtu vadību jautājumā par priesterības priekšrakstu un tempļa priekšrakstu ierobežojumiem, kas bija noteikti afrikāņu izcelsmes Baznīcas locekļiem. Vispirms šo atklāsmi saņēma Baznīcas prezidents Spensers V. Kimbals, un tā tika apstiprināta viņa padomniekiem Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem Soltleikas templī 1978. gada 1. jūnijā. Par šo atklāsmi viņi paziņoja 1978. gada 8. jūnija vēstulē.
Tas Kungs atklāj, ka priesterības un tempļa svētības var saņemt katrs cienīgs Baznīcas loceklis
Iedomājies, ka tev ir kāds draugs, kurš ir Baznīcas loceklis, un viņam ir vairāki jautājumi par Baznīcas doktrīnām, politiku vai dzīvesveidu.
Atbildi uz jautājumu savā studiju dienasgrāmatā: „Ko tu ieteiktu savam draugam darīt?”
Tālāk sniegtajā prezidenta Dītera F. Uhtdorfa, Augstākā prezidija locekļa, izteikumā pasvītro daļas, kas tev šķiet īpaši nozīmīgas:
Attēls
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs
„Ko darīt ar šaubām un jautājumiem? Kā jūs uzzinājāt, ka evaņģēlijs ir patiess? Vai ir labi, ja ir jautājumi par Baznīcu vai tās mācību? Mani dārgie jaunie draugi, mēs esam cilvēki, kas uzdod jautājumus, jo zinām, ka jautāšana noved pie patiesības. Tādā veidā aizsākās Baznīca — ar jaunu cilvēku, kuram bija jautājumi. Patiesībā es nezinu, kā cilvēks var atklāt patiesību, neuzdodot jautājumus. Svētajos Rakstos jūs reti atradīsiet atklāsmi, kas nav radusies kā atbilde uz kādu jautājumu. Kad vien radās kāds jautājums un Džozefs Smits nezināja atbildi, viņš vērsās pie Tā Kunga, un rezultāts ir brīnišķīgas atklāsmes Mācībā un Derībās. Bieži vien tās zināšanas, kuras Džozefs saņēma, bija daudz plašākās par sākotnējo jautājumu. Tas ir tāpēc, ka Tas Kungs var atbildēt ne tikai uz tiem jautājumiem, kurus mēs uzdodam, bet, kas ir daudz svarīgāk, Viņš var atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus mums būtu jāuzdod. Uzklausīsim šīs atbildes.
Baznīcas misionāru darbs sakņojas sirsnīga klausītāja patiesos jautājumos. Jautājumu uzdošana ir liecības sākums. Iespējams, daži jūtas nokaunējušies vai necienīgi, jo viņi ir pētījuši jautājumus par evaņģēliju, bet viņiem nav tā jājūtas. Jautājumu uzdošana nav vājuma pazīme; tai seko izaugsme.
Dievs mums pavēl meklēt atbildes uz saviem jautājumiem (skat. Jēkaba v. 1:5–6) un tikai lūdz, lai mēs meklētu „sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristum” (Moronija 10:4). Kad mēs to darām, „ar Svētā Gara spēku” mums var tikt atklāta patiesība par visu (Moronija 10:5).
Nebaidieties; uzdodiet jautājumus. Esiet zinātkāri, bet nešaubieties! Vienmēr turieties pie ticības un tās gaismas, kuru esat jau saņēmuši. Ne viss pašlaik ir saprotams, jo, būdami mirstīgi, mēs neredzam pilnīgi.…
… Meklējot atbildes uz saviem jautājumiem, jūs nonāksiet tuvāk Dievam un stiprināsiet liecību, nevis to satricināsiet. Patiesi, „ticība nav pilnīgas zināšanas” (Almas 32:21), bet, pielietojot savu ticību un evaņģēlija principus katru dienu jebkuros apstākļos, jūs baudīsiet evaņģēlija saldos augļus, un pēc tiem jūs zināsiet, ka tas ir patiess (skat. Mateja 7:16–20; Jāņa ev. 7:17; Almas 32:41–43).” („The Reflection in the Water” [Baznīcas izglītības sistēmas svētbrīdis, 2009. g. 1. nov.], LDS.org.)
Tālāk sniegtajā stāstā tu uzzināsi, kā divi cilvēki — Helveko un Ruda Martini — centās pieņemt un izprast patiesību, uzdodot jautājumus:
Attēls
Elders Helveko Martins
Elders Helveko Martins
„Kādā skaidrā 1972. gada aprīļa naktī … Helveko Martins domāja par savas ģimenes patiesības meklējumiem. Viņš un viņa sieva, Ruda, bija pētījuši daudzas reliģijas, taču neviena no tām nespēja aizpildīt garīgo tukšumu, kas bija viņos. „Tonakt es sarunājos ar Dievu, prasot palīdzību,” viņš sacīja” („Elder Helvécio Martins of the Seventy”, Ensign, 1990. g. maijs, 106. lpp.).
Pēc pāris dienām pie viņiem uz mājām Riodežaneiro, Brazīlijā, atnāca misionāri. Elders Martins atminējās: „Tajā brīdī, kad šie abi jaunie vīrieši ienāca mūsu dzīvoklī, visa mana nomāktība un garīgais izsīkums tūlīt pat pagaisa un mani pārņēma miers un rāmums, — tagad es zinu, ka es tobrīd sajutu Svētā Gara ietekmi” (Mark Grover, The Autobiography of Elder Helvécio Martins [1994. g.], 43. lpp.).
Kad Helveko un Ruda, kuriem ir afrikāņu izcelsme, sarunājās ar misionāriem, Helveko jautāja, kāda loma Baznīcā ir melnādainiem cilvēkiem. Martini uzzināja, ka saskaņā ar tolaik Baznīcā esošajiem noteikumiem, melnādainie vīrieši ar afrikāņu izcelsmi nevarēja tikt ordinēti priesterībā. Tas viņus pamudināja uzdot misionāriem papildjautājumus.
Ja tu būtu Martinu ģimenes vietā, kādi tev varētu būt jautājumi, uzzinot par liegumu saņemt priesterību?
Tālāk sniegtais paziņojums ir Oficiālās deklarācijas — 2 ievads 2013. gada Svēto Rakstu izdevumā. Lasot šo izteikumu, pievērs uzmanību atbildēm uz jautājumiem, kas cilvēkiem varētu būt saistībā ar liegumu saņemt priesterību.
„Mormona Grāmatā tiek mācīts, ka „visi ir vienādi Dieva priekšā”, tai skaitā „melns un balts, vergs un brīvais, vīrs un sieva”. (2. Nefija 26:33.) Atskatoties Baznīcas vēsturē, cilvēki ir kristījušies un bijuši uzticīgi Baznīcas locekļi daudzās valstīs — neatkarīgi no rases un etniskās piederības. Džozefa Smita dzīves laikā daži melnādainie vīriešu kārtas Baznīcas locekļi tika ordinēti priesterībā. Baznīcas pirmsākumos tās vadītāji pārtrauca afrikāņu izcelsmes melnādainajiem vīriešiem piešķirt priesterību. Baznīcas pieraksti nesniedz skaidru ieskatu, kas tam ir bijis par iemeslu. Baznīcas vadītāji ticēja, ka ir nepieciešama atklāsme no Dieva, lai mainītu šo nostāju, un lūgšanu pilni lūdza vadību. Baznīcas prezidents Spensers V. Kimbals saņēma atklāsmi, un 1978. gada 1. jūnijā Soltleikas templī to apstiprināja citi Baznīcas vadītāji. Pateicoties šai atklāsmei, tika atcelti visi ierobežojumi attiecībā uz rasi, kas kādreiz tika piemēroti saistībā ar ordinēšanu priesterībā.”
Atbildi uz jautājumu savā studiju dienasgrāmatā: „Uz kuriem jautājumiem, kas saistīti ar priesterības liegumu, var rast atbildi šajā citātā?”
Pievērs uzmanību teikumam, kas izteikumā minēts iepriekš: „Baznīcas pierakstos nav skaidras informācijas, kāpēc šis aizliegums tika dots”. Lai gan daži cilvēki min iemeslus, kāpēc afrikāņu izcelsmes vīrieši uz laiku netika ordinēti priesterībā, šie iemesli visticamāk nebūs patiesi. Paziņojums Oficiālās deklarācijas — 2 ievadā ataino oficiālo Baznīcas viedokli.
Lasot tālāk sniegto rindkopu, uzzini, ko Martinu ģimene darīja, uzzinot par atjaunoto evaņģēliju:
Martinu ģimene tika kristīta 1972. gada 2. jūlijā un uzticīgi kalpoja Baznīcā. Viņu vecākais dēls, Markuss, saņēma savu patriarhālo svētību, kurā bija apsolīts, ka viņš sludinās evaņģēliju. Lai gan priesterības lieguma dēļ Markus tobrīd nevarēja kalpot pilnlaika misijā, viņa vecāki atvēra kontu, lai krātu naudu misijai. 1975. gadā Baznīca paziņoja, ka Sanpaulu, Brazīlijā, tiks celts templis. Lai palīdzētu līdzekļu vākšanā, māsa Martina pārdeva savas dārglietas. Brālis Martins uzticīgi kalpoja par tempļa publicitātes komitejas locekli. Martinu ģimene nesa šos upurus, lai gan viņi bija pārliecināti, ka viņiem nebūs iespēja templī saņemt priesterības priekšrakstus.
Atbildi uz jautājumu savā studiju dienasgrāmatā: „Kāpēc, tavuprāt, Martinu ģimene vēlējās kristīties un uzticīgi kalpot Baznīcā, neskatoties uz to, ka tolaik uz viņiem attiecās priesterības liegums?”
Salīdzini savu atbildi ar tālāk sniegto eldera Martina teikto: „Mēs bijām atraduši patiesību, un nekas mūs nespēja atturēt, lai mēs dzīvotu saskaņā ar to. … Kad Svētais Gars tev apstiprina, ka evaņģēlijs ir patiess, kā tu vari to noliegt?” (Skat. „Elder Helvécio Martins of the Seventy”, 106. lpp.).
Pateicoties tam, ka Martinu ģimene bija saņēmusi liecību caur Svēto Garu, viņi spēja virzīties uz priekšu, paļaujoties uz To Kungu, neskatoties uz to, ka viņi neizprata visas lietas.
Ne vien Martinu ģimene, bet arī tūkstošiem citu afrikāņu izcelsmes cilvēku dažādās tautās bija saņēmuši zināšanas par atjaunotā evaņģēlija patiesumu vairākus gadu desmitus pirms 1978. gadā saņemtās atklāsmes. Baznīcas vadītāji Soltleiksitijā saņēma neskaitāmas vēstules no Baznīcai pievērstiem, bet nekristītiem cilvēkiem Nigērijā un Ganā, kas pieprasīja, lai uz Āfriku tiktu nosūtīti misionāri. Daudzus gadus Baznīcas vadītāji lūgšanu pilni apdomāja šo jautājumu, taču juta, ka vēl nav pienācis laiks sūtīt misionārus uz Āfriku, kur vietējie Baznīcas locekļi nevarētu prezidēt un veikt priekšrakstus.
Attēls
Prezidents Spensers V. Kimbals
Prezidents Spensers V. Kimbals
Oficiālajā deklarācijā — 2 ir ietverts oficiāls paziņojums par atklāsmi, ko prezidents Spensers V. Kimbals saņēma 1978. gada 1. jūnijā. Izlasi pirmo rindkopu aiz vārdiem „Dārgie brāļi”, pievēršot uzmanību tam, par ko liecināja Baznīcas vadītāji.
Ko, iedvesmas vadīti, vēlējās darīt Baznīcas vadītāji, redzot, ka tiek veicināts Tā Kunga darbs?
Izlasi rindkopu, kas sākas ar vārdiem — „Zinot par solījumiem”. Pievērs uzmanību tam, kā rīkojās Baznīcas vadītāji, atsaucoties uz savām iedvesmas pilnajām vēlmēm.
Ko prezidents Spensers V. Kimbals un citi Baznīcas vadītāji darīja, savas iedvesmotās vēlēšanās vadīti?
Šī rindkopa mums palīdz saprast: lai pravieši varētu vadīt Baznīcu, viņi meklē Tā Kunga vadību. Tu vari pierakstīt šo principu savos Svētajos Rakstos.
Pievērs uzmanību, ka otrā rindkopa sākas ar frāzi — „Zinot par solījumiem, ko bija devuši pravieši”. No šīs frāzes mēs varam mācīties, ka Baznīcas vadītāji zināja, ka kādreiz visiem cienīgiem vīriešiem būs iespēja saņemt priesterību. Jau daudzus gadus pirms 1978. gada Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums runāja un lūdza par priesterības liegumu. Baznīcas vadītāji juta: lai mainītu liegumu, kas bija spēkā jau vairāk nekā gadsimtu, ir nepieciešama atklāsme. Šis jautājums ilgu laiku satrauca prezidentu Kimbalu, tāpēc viņš vienatnē bieži devās uz templi, lai par to lūgtu.
Izlasi rindkopu Oficiālajā deklarācijā — 2, kas sākas ar vārdiem — „Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas” un „Mēs svinīgi paziņojam”, pievēršot uzmanību Tā Kunga atbildei uz prezidenta Kimbala, viņa padomnieku Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļu lūgšanām. Tu vari pasvītrot to, ko atrodi.
Šīs rindkopas mums palīdz saprast, ka Tas Kungs vada Savu Baznīcu caur Saviem praviešiem dotajām atklāsmēm. Tu vari pierakstīt šo doktrīnu savos Svētajos Rakstos.
Šai atklāsmei bija liela ietekme uz cilvēkiem visā pasaulē. Izlasi, kāda bija Helveko Martina un viņa sievas, Rudas, reakcija, kad viņi uzzināja par šo atklāsmi: „Es nevarēja apvaldīt savas emocijas. Mēs ar Rudu devāmies uz guļamistabu, nometāmies ceļos un lūdzām. Mēs raudājām, izsakot pateicību mūsu Tēvam debesīs par notikumu, ko pat necerējām pieredzēt. Šī diena patiešām bija pienākusi, turklāt mūsu mirstīgajā dzīvē” (Autobiography, 69.–70. lpp.).
Martinu ģimene tika saistīta templī. Viņu dēls, Markuss, bija pirmais afrikāņu izcelsmes Baznīcas loceklis, kas kalpoja misijā pēc atklāsmes, kas atcēla priesterības liegumu, saņemšanas. Helveko Martins kļuva par vietējo priesterības vadītāju un galu galā tika aicināts kalpot par Otrā Septiņdesmito kvoruma locekli.
Drīz vien pēc tam, kad tika saņemta atklāsme, kas atcēla priesterības liegumu, uz Āfriku tika nosūtīti misionāri. Kopš tā laikā šajā kontinentā sāka celt tempļus un simtiem tūkstošu cilvēku tajos ir saņēmuši evaņģēlija priekšrakstus gan savā, gan savu mirušo senču labā.
Tev kādreiz kāds varētu vaicāt, kāpēc kādu laiku Baznīca afrikāņu izcelsmes vīriešiem nepiešķīra priesterību. Padomā, kā tu varētu atbildēt uz šo jautājumu. Lai iegūtu vairāk informācijas, apmeklē LDS.org, izvēlies Gospel Topics un meklētājā ieraksti race and the priesthood.
Tu varētu citiem paskaidrot, ka mēs nezinām, kāpēc pastāvēja šāds priesterības liegums. Turklāt tu vari dalīties un liecināt par patiesajām mācībām, ko mēs zinām, piemēram, par tām, kuras tu iemācījies šajā mācību stundā. Uzraksti savā studiju dienasgrāmatā, kā tu atbildētu uz jautājumu: „Kāpēc Baznīca kādu laiku afrikāņu izcelsmes vīriešiem nepiešķīra priesterību?” Rakstot atbildi, tu vari izmantot Martinu ģimenes piemēru, kā arī Oficiālās deklarācijas — 2 ievadu no 2013. gada Svēto Rakstu izdevuma.
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: