1833. gada 20. jūlijā Misūri 400–500 cilvēku liela grupa pieprasīja, lai Džeksonas apgabalā vairs neierastos neviens svētais un tur jau dzīvojošie svētie to pamestu. Pirms Misūri štatā dzīvojošie svētie paspēja atbildēt, laupītāji sāka postīt viņu īpašumus un draudēt viņu dzīvībām. 1833. gada 6. augustā pravietis Džozefs Smits saņēma atklāsmi, kas ir pierakstīta Mācības un Derību 98. nodaļā, kurā Tas Kungs pamācīja svētos, kā atbildēt uz vajāšanām. Kaut arī daži jaunumi par problēmām Misūri, iespējams, bija sasnieguši pravieti ap 1450 km attālajā Kērtlandē, Ohaio štatā, situācijas nopietnību viņš varēja uzzināt tikai caur atklāsmi. Šajā atklāsmē Tas Kungs atzina svēto bēdas, aicināja viņus ievērot zemes konstitucionālos likumus un norādīja, ka viņiem ir jātur noslēgtās derības.
Izlasi Mācības un Derību 98:13–15 un sameklē, ko Tas Kungs svētajiem sacīja par viņu ciešanām un pārbaudījumiem. No šiem pantiem mēs mācāmies, ka mēs pierādām sevi Tam Kungam, kad turam noslēgtās derības pat tad, kad tas ir grūti izdarāms.
Padomā, kāpēc 1833. gadā Misūri dzīvojošajiem svētajiem bija nozīmīgi atcerēties, cik svarīgi ir turēt noslēgtās derības pat tad, kad tas ir grūti izdarāms. Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi atcerēties to, cik nozīmīgi ir grūtos laikos turēt mūsu noslēgtās derības?
Tas Kungs atklāj, kā svētajiem ir jāatbild uz vajāšanām
Savā studiju dienasgrāmatā uzzīmē trīs ailes. Pirmajai ailei pievieno virsrakstu Tā Kunga likums attiecībā uz atriebību ( Mācības un Derību 98:23–32), otrajai ailei — Tā Kunga likums attiecībā uz karu ( Mācības un Derību 98:33–38), bet trešajai ailei — Tā Kunga likums attiecībā uz piedošanu ( Mācības un Derību 98:39–48). Katrā ailē atvēli vietu, kur pierakstīt principus un mācības, kuras tu atrodi, studējot šo nodarbību. Studējot šo nodarbību, tu pamanīsi norādes uz to, ko ierakstīt šajās ailēs.
Kā tu justos, ja kāds nodarītu pāri tev vai tavai ģimenei? Kāpēc, tavuprāt, cilvēki varētu vēlēties atmaksāt (atriebties) personai, kas viņiem ir nodarījusi pāri?
Tu varētu atzīmēt šajos pantos frāzes „nezaimosit” un „panesīsit pacietīgi”.
Balstoties uz to, ko Tas Kungs mācīja svētajiem Misūri, mēs mācāmies, ka tad, ja mēs panesam sliktu izturēšanos ar pacietību un nemeklējot atmaksu, Tas Kungs mūs atalgos. Ieraksti šo principu savā studiju dienasgrāmatā — zem virsraksta „Tā Kunga likums attiecībā uz atriebību”.
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:
Kā, tavuprāt, atmaksa vai vēlēšanās atriebties var būt kaitīga?
Padomā par kādu, ko tu pazīsti (vai par ko esi lasījis), kas ir izrādījis pacietību un nav vēlējies atriebties, kad kāds pret viņi ir izturējies slikti. Ko šis cilvēks darīja, lai izrādītu pacietību brīžos, kad pret viņu ir izturējušies slikti?
Kad 1833. gada 20. jūlijā, sestdienā, Džeksonas apgabalā, Misūri štatā, naidīgs pūlis ne tikai iznīcināja īpašumus, bet centās arī izrēķināties ar Baznīcas vadītājiem. Tālāk sniegtais stāsts atklāj, kā bīskaps Edvards Partridžs un Čārlzs Alens, 27 gadus vecs jaunpievērstais no Pensilvānijas, atbildēja uz bandas vajāšanām Misūri.
Attēls
banda Misūri
Banda uzbrūk Baznīcas vadītājiem Džeksonas apgabalā, Misūri štatā.
„Banda notvēra bīskapu Edvardu Partridžu un Čarlzu Alenu un vilka viņus caur saniknoto pūli, kas stāvēja ielas malā, kas veda uz pilsētas laukumu, kur par viņiem smējās un fiziski izrēķinājās. Tur viņiem tika piedāvātas divas iespējas: vai nu atteikties no savas ticības Mormona Grāmatai, vai arī pamest pilsētu. Viņi nedz noliedza Mormona Grāmatu, nedz arī piekrita pamest pilsētu. Bīskaps Partridžs, kad viņam tika atļauts runāt, teica, ka svētajiem bija jāpiedzīvo vajāšanas visās pasaules malās un ka viņš bija gatavs ciest Kristus dēļ, kā to darīja svētie senajos laikos; ka viņš nav darījis neko tādu, kas būtu kādu aizskāris, un, ja viņi viņam darītu pāri, viņi paceltu roku pret nevainīgu cilvēku. Šajā brīdī viņa balsi apslāpēja pūļa troksnis, kur daudzi kliedza: „Sauc pēc sava Dieva, lai tevi atpestī … !” Abi brāļi, Partridžs un Alens, tika izģērbti un aplieti ar darvu, sajauktu ar citronu sulu, kaļķiem vai pelniem, vai kādu citu kodīgu vielu, un apbērti ar lielu daudzumu spalvu. Viņi pacieta šo nežēlīgo pārestību un vardarbību ar tādu samierināšanos un lēnprātību, ka pūlis apklusa un stāvēja pārsteigts redzētā dēļ. Brāļiem tikai ļauts klusumā aiziet” (B. H. Roberts, A Comprehensive History of the Church, 1:333; skat. arī Church History in the Fulness of Times Student Manual, 2. izd. [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata], 2003. g., 133).
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:
Kas tevi pārsteidz bīskapa Partridža un Čārlza Alena rīcībā pret piedzīvotajām vajāšanām?
Ko tu vari darīt, lai veiksmīgāk sekotu Tā Kunga pamācībai attiecībā uz šādām situācijām?
Mācības un Derību 98:28–32 Tas Kungs pamācīja svētos, ka tad, ja ienaidnieks viņiem ir trīs reizes nodarījis pāri un nav ticis Dieva atriebts, viņiem ir jābrīdina ienaidnieks Tā Kunga vārdā, lai tas vairs viņus neaiztiktu. Tālāk Tas Kungs paskaidro, ka tad, ja ienaidnieks pēc šī brīdinājuma turpina darīt pāri, tad svētie ir attaisnoti „atmaksāt viņam atbilstoši viņa darbiem” (Mācības un Derību 98:31). Tomēr svētajiem tika arī teikts: ja viņi saudzēs savus ienaidniekus, neskatoties uz to, ka viņi ir attaisnoti atmaksāt viņiem, viņi tiks atalgoti par savu taisnīgumu.
Pamatojoties uz izlasīto 33. pantā, pabeidz frāzi, aizpildot tukšos laukus: Viņiem iet kaujā ne pret vienu tautu, cilti, valodu vai tautību, Tas Kungs viņiem. Tu varētu ierakstīt šo principu savā studiju dienasgrāmatā — zem virsraksta „Tā Kunga likums attiecībā uz karu”. (Atceries, ka Tas Kungs deva šo likumu konkrētiem cilvēkiem, kuri dzīvoja citā laikā un citā kultūrā. Kaut arī likuma princips ir patiess, šodien mēs esam pakļauti arī to zemju likumiem, kurās mēs dzīvojam [skat. Ticības apliecinājumi 1:12].)
Saskaņā ar Mācības un Derību 98:34, kas seno laiku mācekļiem bija jādara, ja kāds viņiem pieteica karu? (Uzraksti atbildi uz šo jautājumu savā studiju dienasgrāmatā — zem virsraksta „Tā Kunga likums attiecībā uz karu”.)
Izlasi Mācības un Derību 98:35–38 un sameklē, ko Tas Kungs Saviem sekotājiem senatnē teica, kā viņiem jārīkojas, ja viņu miera piedāvājums netiek pieņemts.
No šiem pantiem mēs varam mācīties, ka karš var tikt attaisnots tajās situācijās, kurās to ir noteicis Tas Kungs. Ieraksti šo principu savā studiju dienasgrāmatā — zem virsraksta „Tā Kunga likums attiecībā uz karu”.
Kad Otrā pasaules kara laikā daudzas valstis tika iesaistītas cīņās, prezidents Deivids O. Makeijs paskaidroja, kādos apstākļos Tā Kunga sekotāji tika attaisnoti doties karot:
Attēls
Prezidents Deivids O. Makeijs
„Karš ir nesavienojams ar Kristus mācībām. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir miera evaņģēlijs. Karš ir tā pretstats un rada naidu. …
Tomēr pastāv divi apstākļi, kuros patiess kristietis var doties karot, — es uzsveru doties, nevis uzsākt — karu: (1) [pretējās puses] mēģinājums pakļaut un atņemt viņa brīvību un (2) uzticība savai valstij. Iespējams, ir vēl trešais — vājākas tautas aizstāvība, kuru netaisnīgi apspiež kāda stiprāka un nežēlīgāka tauta” (Conference Report, 1942. g. apr., 71–72).
Tas Kungs māca svētajiem, kā viņiem ir jāatbild ienaidniekiem
Tā Kunga likums attiecībā uz karu ir saistīts ar Tā Kunga likumu attiecībā uz piedošanu, kas ir atrodams Mācības un Derību 98:39–48. Tālāk sniegtais stāsts par notikumu, kas risinājās pēc Otrā pasaules kara, atklāj Tā Kunga likumu attiecībā uz piedošanu:
„Otrā pasaules kara laikā Holandē Kaspera Tenbūma ģimene izmantoja savu māju par slēptuvi tiem, kurus vajāja nacisti. Šis bija veids, kā viņi dzīvoja savu kristīgo dzīvi. Četri ģimenes locekļi zaudēja savas dzīvības par to, ka bija snieguši šo patvērumu. Korija Tenbūma un viņas māsa, Betsija, pavadīja šausminošus mēnešus zemiskajā Ravensbrukas koncentrācijas nometnē. Betsija tur nomira, Korija izdzīvoja.
Ravensbrukā Korija un Betsija saprata, ka Dievs mums palīdz piedot. Pēc kara Korija bija apņēmusies dalīties šajā vēstījumā. Vienreiz viņa runāja ar cilvēku grupu Vācijā, kas cieta no kara atstātajiem postījumiem. Viņa teica: „Dievs piedod.” Tas bija toreiz, kad Korijas Tenbūmas ticīgums izrādījās par svētību.
Pie viņas pienāca vīrietis. Viņa atpazina, ka tas bija viens no cietsirdīgākajiem nometnes sargiem. „Savā runā jūs pieminējāt Ravensbruku,” viņš teica. „Es tur biju sargs. … Taču kopš tā laika … es esmu kļuvis par kristieti.” Viņš paskaidroja, ka viņš bija tiecies pēc Dieva piedošanas par visu to ļaunumu, ko viņš bija izdarījis. Viņš pastiepa savu roku un jautāja: „Vai jūs man piedosit?”
Korija Tenbūma stāstīja:
„Nevarēja būt pagājušas vairāk, kā tikai dažas sekundes, kamēr viņš tur stāvēja — roku pastiepis —, taču man šķita, ka tās ir stundas, kamēr es cīnījos ar pašu grūtāko, ar ko man jebkad nācies saskarties.
… Vēstījumam par to, ka Dievs piedod, ir … nosacījums: ja mēs piedodam tiem, kas mūs ir sāpinājuši. …
Es klusībā lūdzu: … „Palīdzi man! Es varu pastiept savu roku. Es varu izdarīt tik daudz. Bet Tev ir jāsniedz man piedošanas sajūtas.”
… Nedzīvi, bezjūtīgi es ieliku savu roku tajā, kas bija pastiepta pret mani. Kad es to izdarīju, notika kas neiedomājams. Manu plecu pārņēma strāvojums, kas traucās lejup pa manu roku un ieplūda mūsu sadotajās plaukstās. Un tad šis dziedējošais siltums, šķita, apņēma mani visu, likdams asarām sariesties manās acīs.
„Es jums piedodu, brāli,” es raudādama teicu, „no visas savas sirds.”
Ilgu brīdi mēs — bijušais sargs un bijusī ieslodzītā — turējām viens otra rokas satvertas. Es nekad nebiju jutusi Dieva mīlestību tik spēcīgi kā toreiz” [Corrie ten Boom, Tramp for the Lord (1974), 54–55.]” (Skat. Kīts B. Makmulins, „Mūsu pienākuma taka”, Ensign vai Liahona, 2010. g. maijs, 13).
Saskaņā ar šiem pantiem, kas mums ir jādara, kad kāds mums lūdz piedošanu?
Frāze „līdz septiņdesmit septiņām reizēm” 40. pantā nozīmē to, ka mums ir jāpiedod tik reižu, cik tie nožēlo un lūdz piedošanu pēc tam, kad ir mūs apvainojuši vai sāpinājuši. (Kaut arī mums ir pavēlēts piedot, tas nenozīmē, ka mums ir jāļauj citiem turpināt mūs sāpināt.)
Izlasi Mācības un Derību 98:41–43 un sameklē citus patiesus principus, ko Tas Kungs mācīja svētajiem par viņu ienaidniekiem, kas pret viņiem rīkojas netaisnīgi un to nenožēlo.
Savā studiju dienasgrāmatā, zem virsraksta „Tā Kunga likums par piedošanu”, uzraksti kopsavilkumu Tā Kunga likumam par piedošanu.
Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:
Kāpēc, tavuprāt, mums ir pavēlēts piedot citiem pat tad, ja tie to nelūdz?
Kāpēc mums ir pavēlēts piedot mūsu ienaidniekiem?
Padomā, ko tu savā dzīvē vari darīt, lai ievērotu Tā Kunga likumu par piedošanu?
Mācības un Derību 98:44–48 Tas Kungs apsolīja, ka tad, ja svēto ienaidnieki nožēlos savus grēkus, viņi izbēgs no Viņa atriebības.
Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti: