30. daļa: 4. diena

Rokas ratiņu pionieri, 1856.–1860. gads

Ievads

Svētie, kuri 1847. gadā ieradās Soltleikas ielejā, uzsāka darbu, lai attīstītu lauksaimniecību un citas nozares to svēto labā, kuri vēl tikai plānoja tur ierasties. 1851. gada septembrī prezidents Brigams Jangs un viņa padomnieki Augstākajā prezidijā atkārtoti aicināja visus svētos, kuri dzīvoja Aiovā un citur pasaulē, pulcēties Soltleikas ielejā. Daudzi pēdējo dienu svētie, nesot lielus upurus, atsaucās prezidenta Janga aicinājumam. Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi tika sūtīti uzraudzīt ceļotājus, un 1852. gadā ceļā uz Soltleikas ieleju devās vairāk svēto nekā jebkurā citā gadā. Turklāt daudzi svētie no 1856. līdz 1860. gadam devās uz Soltleikas ieleju rokas ratiņu grupās.

Svētie paklausa padomam sapulcēties Soltleikas ielejā

Iedomājies, ka tu būtu aicināts ceļot 1300 jūdžu (apmēram 2090 km) kājām, velkot ratiņus, un ka tu nedrīkstētu ņemt līdzi vairāk kā 17 mārciņas (apmēram 7,7 kg) personīgo mantu. Vai tu labprātīgi vēlētos doties šādā ceļojumā?

Laikā no 1856. līdz 1860. gadam gandrīz 3000 svēto nolēma doties uz rietumiem pāri Amerikas Savienoto Valstu līdzenumiem uz Jūtu, velkot savas mantas rokas ratiņos. Lielākā daļa no rokas ratiņu grupām tos piepildīja ar pārtikas krājumiem un personīgajām mantām un devās no Aiovas pilsētas, Aiovas štatā, uz Soltleiksitiju, Jūtu. Pēdējās trīs grupas uzsāka savu ceļojumu Florencē, Nebraskā.

Ja iespējams, sakravā savās mājās dažas mantas, kuras tu vēlētos ņemt līdzi, ja tu būtu viens no rokas ratiņu pionieriem. Nosver šīs mantas uz svariem, lai saprastu, cik daudz tu varētu paņemt līdzi, ja svara ierobežojums būtu 17 mārciņas (apmēram 7,7 kg).

rokas ratiņu pionieri

Studējot šo mācību stundu, apdomā jautājumu: „Kāpēc, tavuprāt, svētie bija gatavi tik daudz upurēt, lai nonāktu Jūtā?”

Lielākā daļa Baznīcas locekļu, tai skaitā, tie, kuri dzīvoja ārpus ASV, vēlējās sapulcēties ar svētajiem Jūtā. Tomēr lielākajai daļai cilvēku nebija pietiekami daudz naudas vai pārtikas, lai tur nokļūtu. Šī iemesla dēļ prezidents Brigams Jangs 1849. gadā nodibināja Pastāvīgo emigrācijas fondu. No šī fonda emigranti varēja paņemt aizņēmumu, lai varētu samaksāt par ceļu un pārtiku. Daudzu finansiālu problēmu dēļ 1855. gadā fonds bija izsmelts un prezidents Jangs raizējās, ka ar to nepietiks, lai palīdzētu svētajiem, kuri vēlējās emigrēt 1856. gadā. Viņš ieteica, ka emigrantiem, kuriem ir nepieciešama fonda palīdzība, vajadzētu mērot ceļu, izmantojot rokas ratiņus lielo ratu vietā. Rokas ratiņi bija daudz lētāki, un tādējādi daudz vairāk svēto varētu doties ceļā.

karte, Amerikas Savienotās Valstis

Lai gan šādi ceļot bija grūti, 8 no 10 rokas ratiņu grupām laikā no 1856. līdz 1860. gadam veiksmīgi pabeidza savu ceļojumu ar mirstības rādītāju apmēram 3 procenti, kas līdzinājās to grupu rādītājam, kas devās ceļā ar ierastajiem, lielajiem ratiem. Taču 1856. gadā ceturtā un piektā rokas ratiņu grupa ceļojumu uzsāka vēlu rudenī un pieredzēja smagus pārbaudījumus. Tā bija Villija rokas ratiņu grupa, kuru vadīja Džeims Dž. Villijs, un Martina rokas ratiņu grupa, kuru vadīja Edvards Martins. Kad grupas bija nogājušas apmēram 1000 jūdzes (apmēram 1600 km) uz rietumiem no Aiovas, tām bija ļoti maz ēdiena un pārtikas krājumu. Abas grupas piemeklēja arī bargas ziemas vētras, kas palēnināja viņu ceļojuma gaitu. Šie svētie ļoti cieta lielā aukstuma un sniega dēļ.

1856. gada 19. oktobrī Martina rokas ratiņu grupai ziemas vētras laikā nācās šķērsot platu upi. Daudzi grupas locekļi, tai skaitā arī Ārons Džeksons, jau bija novārguši un slimi, un upes šķērsošana uz viņu veselību atstāja ļoti sliktu ietekmi. Elizabete Džeksone aprakstīja, kas ar viņas vīru notika pēc dažām dienām:

„Apmēram plkst. 9:00 vakarā es devos gulēt.… Es, manuprāt, nogulēju līdz pusnaktij. Man bija ļoti auksti. Laikapstākļi bija skarbi. Es klausījos, lai dzirdētu, vai mans vīrs elpo, — viņš gulēja ļoti mierīgi. Es nevarēju saklausīt viņa elpu. Es sāku uztraukties. Es uzliku savu roku uz viņa ķermeņa un, sev par šausmām, atklāju, ka manas ļaunākās bailes ir piepildījušās. Mans vīrs bija miris. … Es saucu palīgā pārējos cilvēkus, kuri bija teltī. Viņi man nekādi nevarēja palīdzēt. … Kad pienāca rītausma, daži grupas vīrieši sagatavoja ķermeni apglabāšanai. … Tie ietina viņu segā un nolika pie pārējiem trīspadsmit, kuri bija nomiruši, un tad apraka sniegā. Zeme bija tik sasalusi, ka viņi nevarēja izrakt kapu” (Leaves from the Life of Elizabeth Horrocks Jackson Kingsford [1908. g.], 6.–7. lpp.; skat. arī history.lds.org).

rokas ratiņu pionieri

1. Ja tev būtu iespēja uzrakstīt Elizabetei Džeksonei vēstuli šajā grūtajā laikā, ko tu viņai teiktu, lai iedrošinātu nepadoties? Uzraksti savā studiju dienasgrāmatā īsu vēstuli Elizabetei.

Pievērs uzmanību Elizabetes ticības pierādījumam viņas stāsta atlikušajā daļā:

„Viņš tur tika atstāts, lai gulētu mierā, līdz atskanēs Tā Kunga bazūne un līdz tie, kuri ticībā uz Kristu miruši, pamodīsies un augšāmcelsies pirmās augšāmcelšanās rītā. Tad mūsu sirdis atkal apvienosies un mēs mūžīgi dzīvosim kopā.

Es necentīšos aprakstīt savas sajūtas, aptverot, ka esmu kļuvusi par atraitni ar trīs bērniem šādos mokošos apstākļos. Es tās nevaru aprakstīt. Taču es ticu, ka eņģelis, kurš veic pierakstus debesu arhīvos, ir tās pierakstījis un ka manas ciešanas evaņģēlija dēļ tiks iesvētītas manam labumam” (Leaves, 7. lpp.; skat. arī history.lds.org).

2. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Ņemot vērā Elizabetes stāstu, kāds ir ciešanu un upuru mērķis evaņģēlija labā?

   2. Frāze „ tiks iesvētītas manam labumam” nozīmē, ka Elizabetes ciešanas tiks darītas svētas un, pateicoties tām, viņa saņems svētības. Lai gan tev, varbūt, nenāksies ciest tā kā viņai, ar kādām ciešanām tev varētu nākties saskarties evaņģēlija dēļ? Kā tu varētu tikt svētīts, pateicoties šīm pieredzēm?

Pēc Ārona Džeksona nāves nākamo dažu dienu laikā Martina grupa nogāja apmēram 10 jūdzes (apmēram 16 km). Daudzi cilvēki šajā laikā nomira. Kādā naktī, šī pārgājiena laikā, nevienam nebija pietiekami daudz spēka, lai uzslietu teltis. Elizabete Džeksone apsēdās uz akmens, vienu no saviem bērniem paņemot klēpī un pārējos divus piespiežot pie saviem sāniem. Šādā stāvoklī viņa palika līdz rītam. Elizabete bija zaudējusi drosmi. Tad, 27. oktobra naktī, viņa piedzīvoja ko tādu, kas viņai deva cerību izglābties:

„Būs viegli saprast, ka, ņemot vērā šos grūtos apstākļus, es zaudēju cerību. Es atrados sešu vai septiņu tūkstošu jūdžu attālumā no savas dzimtās zemes, mežonīgā, akmeņainā un kalnainā zemē, pilnīgā nabadzībā. Zemi klāja sniegs, bet ūdenstilpnes — ledus, un man bija trīs bez tēva palikuši bērni, bet gandrīz nekas, ar ko viņus pasargāt skarbajās vētrās. Kad es tonakt, 27. oktobrī, devos gulēt, es saņēmu brīnumainu atklāsmi. Es sapņoju, ka mans vīrs man stāv blakus un saka: „Galvu augšā, Elizabete, palīgi jau ir ceļā” (Leaves, 8. lpp.; skat. arī history.lds.org).

Elizabetes sapnis piepildījās. Pirmie glābēji no Soltleiksitijas Martina rokas ratiņu grupu atrada nākamajā dienā.

1856. gada 4. oktobrī, vairākas nedēļas pirms rokas ratiņu grupas sāka nomocīt ziemas vētras, ceļinieki paziņoja prezidentam Brigamam Jangam, ka pionieru grupas joprojām atrodas līdzenumos, simtiem jūdžu attālumā. Nākamajā dienā, svētdienas dievkalpojumā, Brigams Jangs runāja par rokas ratiņu pionieru glābšanu:

Prezidents Brigams Jangs

„Daudzi no mūsu brāļiem un māsām atrodas līdzenumos ar rokas ratiņiem un, iespējams, daudzi šobrīd ir 700 jūdžu (apmēram 1100 km) attālumā no šīs vietas. Viņi ir jāatved uz šejieni, mums viņiem ir jāsūta palīdzība. …

Tā ir mana pārliecība: to man saka Svētais Gars, kurš ir mani pārņēmis, ka mums ir jāglābj šie cilvēki. … Šī ir pestīšana, pēc kuras es šobrīd tiecos, — izglābt mūsu brāļus, kuri citādāk ies bojā vai smagi cietīs, ja mēs viņiem nesūtīsim palīdzību.

Es šodien aicinu bīskapus, jo es nevaru gaidīt līdz rītdienai vai parītdienai. Ir jāsagādā 60 labi mūļu pāri, 12 vai 15 rati, … [kā arī] 12 tonnas miltu un 40 labi kučieri, neskaitot tos, kuri vadīs šīs grupas. …

Es jums saku, ka jūsu ticība, reliģija un Baznīcas aicinājums neizglābs nevienu no jūsu dvēselēm celestiālajā Dieva valstībā, ja vien jūs nerīkosieties saskaņā ar principiem, kurus es jums šobrīd mācu. Ejiet un atvediet tos cilvēkus, kuri šobrīd atrodas līdzenumos” („Remarks”, Deseret News, 1856. g. 15. okt., 252. lpp.).

Kādu principu prezidents Brigams Jangs mācīja svētajiem?

Daudzi vīrieši un sievietes atsaucās uz pravieša aicinājumu palīdzēt ciešanu pārņemtajiem svētajiem. Divu dienu laikā pēc prezidenta Janga sprediķa, vīrieši, ar krājumu piekrautiem ratiem, devās ceļā, lai atrastu ceļiniekus.

3. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Kā pieliekot pūles, lai izglābtu pārējos, Soltleikas ielejas svētie upurējās?

   2. Kādus upurus mēs varam nest, lai palīdzētu tiem, kuriem ir laicīgas vajadzības?

   3. Kādus upurus mēs varam nest, lai palīdzētu tiem, kuriem ir garīgas vajadzības?

1856. gada 21. oktobrī Villija rokas ratiņu grupu sasniedza pirmā glābšanas ratu grupa. Dažas no ratu grupām palika tur, bet lielākā daļa no tām turpināja ceļu, lai palīdzētu Martina rokas ratiņu grupai. 23. oktobrī Villija grupa nogāja apmēram 15 jūdzes (24 km) sniega vētrā. Pirmās 3 jūdzes (5 km) bija jāmēro, kāpjot pa 600 pēdu (180 metru) augstu kalnu, ko sauc par Rokīridžu (Rocky Ridge).

Prezidents Džeimss E. Fausts, Augstākā prezidija loceklis, aprakstīja kāda jauna pionieru bērna drosmi, kurš bija Villija grupā:

Prezidents Džeimss E. Fausts

„Trīspadsmit Villija grupas locekļi, kuri gāja bojā no aukstuma, bezspēka un bada, ir apglabāti kopējā kapā — vietā, kuru sauc par Rokkrīkhallovu (Rock Creek Hollow). … Divi no tiem, kuri tika apbedīti Rokkrīkhallovā, bija varonīgi, gados jauni bērni: 11 gadus vecā Bodila [Mortensena] no Dānijas un 11 gadus vecais Džeimss Kirkvuds no Skotijas.

Šķērsojot Rokīridža kalnu, Bodilai, acīmredzot, bija uzticēts parūpēties par kādu mazu bērnu. Kad viņa ieradās nometnē, viņa tika aizsūtīta sagādāt malku. Viņu atrada nosalušu līdz nāvei — viņa bija atspiedusies pret savu rokas ratiņu riteni un rokās turēja vībotnes krūma zarus.

Ļaujiet man pastāstīt par Džeimsu Kirkvudu. Džeims bija no Glāzgovas, Skotijas. Džeimss ceļā uz rietumiem devās kopā ar savu māti, atraitni, un trīs brāļiem. Vienam no viņa brāļiem — Tomasam — bija deviņpadsmit gadi, un, tā kā viņš nevarēja paiet, viņam vajadzēja braukt rokas ratiņos. Džeimsa galvenais pienākums, dodoties ceļā, bija rūpēties par mazo, četrus gadus veco brālīti Džozefu, kamēr viņa mamma un vecākais brālis Roberts vilka ratus. Kāpjot augšup Rokīridža kalnā, sniga sniegs un pūta ļoti auksts vējš. Visai grupai nācās iet divdesmit stundas, lai mērotu piecpadsmit jūdzes (24 km). Kad mazais Džozefs nogura un nespēja turpināt ceļu, Džeimsam, vecākajam brālim, neatlika nekas cits, kā viņu nest. Ejot nopakaļ galvenajai grupai, Džeimss un Džozefs lēnām devās uz nometni. Kad abi beidzot atnāca līdz ugunskuram, Džeimss, „kurš tik uzticīgi pildīja savu uzdevumu, saļima un nomira no aukstuma un pārmērīgas slodzes”” („A Priceless Heritage”, Ensign, 1992. g. nov., 84.–85. lpp.).

Prezidents Tomass S. Monsons paskaidroja, kā mēs varam dzīvot saskaņā ar šo principu, palīdzot trūcīgajiem mūsdienās. Lasot to, ko viņš mācīja, padomā, ko vēl mēs varētu darīt, lai mūsdienās palīdzētu citiem.

Prezidents Tomass S. Monsons

„Vairākus gadus kalpojot par Augstāko pilnvaroto, es esmu uzsvēris, ka mums ir nepieciešams „glābt” mūsu brāļus un māsas no daudzām un dažādām situācijām, kas viņiem var liegt visas svētības, ko sniedz evaņģēlijs. Kopš es kļuvu par Baznīcas prezidentu, es esmu sapratis, ka mums arvien steidzamāk ir jāiesaistās šajā glābšanā. Uzticīgiem Baznīcas locekļiem vēršoties pie citiem ar mīlestību un sapratni, daudzi atkal ir kļuvuši aktīvi Baznīcā un bauda vēl vairāk svētību savā dzīvē. Šajā ziņā ir vēl daudz, ko darīt, un es mudinu visus turpināt vērsties pie citiem un viņus glābt. Jēzus teica: „Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus” (Lūkas 22:32)” („Reach Out to Rescue”; LDS.org).

4. Uzraksti savā studiju dienasgrāmatā, kad tu esi pieredzējis kādu palīdzam otram — garīgi vai laicīgi. Kā šis cilvēks palīdzēja? Kā šī kalpošana svēta gan to, kurš kalpo, gan to, kam tiek kalpots?

Brīdi padomā, kuriem no apkārt esošajiem varētu būt vajadzīga garīga vai laicīga palīdzība. Kā tu viņiem vari palīdzēt?

Tālāk sniegtais stāsts tev palīdzēs saprast, kādas svētības svētie saņēma, jo uzticīgi izturēja savas ciešanas:

pionieri un eņģeļi sniegā

1856. gadā Frensisam un Betsijai Vebsteriem bija pietiekami daudz naudas, lai ar ratiem dotos uz Jūtu, taču viņi savu naudu ziedoja Pastāvīgajam emigrācijas fondam. Viņu ziedojums deva iespēju vēl deviņiem cilvēkiem doties ceļā ar rokas ratiņiem. Brālis un māsa Vebsteri, kuri gaidīja bērniņu, devās uz Soltleiksitiju ar Martina rokas ratiņu grupu un cieta kopā ar pārējo grupu.

Pēc vairākiem gadiem, kad brālis Vebsters piedalījās Svētdienas skolas stundā, viņš dzirdēja, kā daži Baznīcas locekļi kritizē Baznīcas vadītājus par rokas ratiņu traģēdiju. Nespējot savaldīties, viņš piecēlās un liecināja par gūtajām svētībām, ceļojot ar Martina rokas ratiņu grupu:

„Es jūs lūdzu, pārtrauciet šo kritiku, jo jūs runājat par lietām, par kurām jūs neko nezināt. Bezpersoniski vēsturiski fakti neko nenozīmē, jo tie par šiem jautājumiem nesniedz pienācīgu skaidrojumu. Vai tā bija kļūda rokas ratiņu grupu sūtīt ceļā tik vēlu rudenī? Jā. Bet es biju tajā grupā, un arī mana sieva tajā bija. … Mēs cietām vairāk, nekā jūs varat iedomāties, un daudzi nomira no aukstuma un bada. Taču, vai jūs kādreiz esat dzirdējuši, ka kāds no šajā grupā izdzīvojušajiem sūdzētos? … Ikviens no mums ieguva pilnīgas zināšanas, ka Dievs dzīvo, jo mēs Viņu iepazinām mūsu akūtajās vajadzībās.

Es vilku savus rokas ratiņus, kad es biju tik vājš, slimības novārdzis un izbadējies, ka tik tikko spēju paiet. Es skatījos tālumā, ieraudzīju kādu smilšu grēdu vai pakalnu un sev teicu, ka man jānoiet tikai tik tālu un tad es varēšu padoties, jo es nespēšu pavilkt savas mantas, ejot tam pāri. Es devos smilšu grēdas virzienā, un, kad es to sasniedzu, ratiņi mani sāka stumt. Es vairākas reizes atskatījos atpakaļ, lai redzētu, kurš stumj manus ratiņus, bet es nevienu neredzēju. Tad es sapratu, ka tie bija Dieva eņģeļi.

Vai es nožēloju, ka izlēmu doties ar rokas ratiņiem? Nē. Ne tobrīd, ne arī vēlāk. Tā bija privilēģija maksāt šo cenu, lai iepazītu Dievu, un es esmu pateicīgs, ka man bija tas gods doties uz Ciānu kopā ar Martina rokas ratiņu grupu” (skat. William R. Palmer, „Pioneers of Southern Utah”, The Instructor, 1944. g. maijs, 217.–218. lpp.).

Viens no principiem, ko varam mācīties no Frensisa liecības, ir šāds: ja mēs uzticīgi izturam ciešanas, mēs varam iepazīt Dievu.

5. Savā studiju dienasgrāmatā atbildi uz šiem jautājumiem:

   1. Kādu attieksmi un rīcību tu esi novērojis cilvēkos, kuri ir uzticīgi izturējuši ciešanas?

   2. Kā tu esi iepazinis Dievu, pateicoties pārbaudījumiem, ar kuriem esi saskāries?

6. Savā studiju dienasgrāmatā, zem šīs dienas uzdevumiem, ieraksti:

   Es studēju mācību stundu „Rokas ratiņu pionieri, 1856.–1860. gads” un to pabeidzu (datums).

   Jautājumi, domas un atziņas, kurās es vēlētos dalīties ar savu skolotāju: