Godājot Viņa Vārdu
    Footnotes

    Godājot Viņa Vārdu

    Ar derības identitāti un piederības sajūtu mēs tiekam saukti Jēzus Kristus Vārdā.

    Kamēr vecāki ar sajūsmu gaida bērna piedzimšanu, viņu pienākums ir izvēlēties vārdu savam jaundzimušajam. Varbūt, kad jūs piedzimāt, jūs saņēmāt vārdu, kas tika jūsu ģimenei nodots no paaudzes paaudzē. Vai arī jums piešķirtais vārds bija populārs tajā gadā vai tajā reģionā, kurā jūs piedzimāt.

    Pravietis Helamans un viņa sieva saviem jaundzimušajiem dēliem Nefijam un Lehijam deva nozīmīgus ģimenes vārdus. Helamans vēlāk teica saviem dēliem:

    „Es esmu devis jums mūsu pirmo vecāku vārdus … lai, kad jūs atcerēsities savus vārdus, jūs varētu atcerēties viņus; un, kad jūs atcerēsities viņus, jūs varētu atcerēties viņu darbus; … kā tas ir sacīts un arī rakstīts, ka tie bija labi.

    Tādēļ, mani dēli, es gribu, lai jūs darītu to, kas ir labs.”1

    Nefija un Lehija vārdi palīdzēja viņiem atcerēties savu senču labos darbus un pamudināja arī viņus darīt labu.

    Māsas, nav svarīgi, kur mēs dzīvojam, kādā valodā mēs runājam, vai mums ir 8 gadi, vai 108, mūs visas vieno īpašs vārds, kuram ir tāds pats mērķis.

    „Jo [mēs] visi, kas esa[m] kristīti Kristus Vārdā, esa[m] tērpušies Kristū … jo [mēs] visi esa[m] viens Kristū Jēzū”.2

    Būdamas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekles, „pirmkārt, mēs apsolām ar mūsu labprātību uzņemties uz sevis Kristus Vārdu … ar kristību priekšrakstu”.3 Caur šo derību mēs apsolām vienmēr Viņu atcerēties, turēt Viņa baušļus un kalpot apkārtējiem. Mūsu vēlme ievērot šo derību tiek atjaunota katru sabata dienu, kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu un vēlreiz priecājamies par svētību „dzīvot atjaunotā dzīvē”.4

    Vārds, kurš mums tika dots pēc dzimšanas, atspoguļo mūsu individuālo personību un dod mums piederības sajūtu mūsu Zemes ģimenei. Tomēr pēc tam, kad „piedzimām no jauna” kristību brīdī, mūsu izpratne par to, kas mēs esam, palielinājās. „Un tagad, tās derības dēļ, ko jūs noslēdzāt, jūs tiksit saukti par Kristus bērniem, … jo lūk, … Viņš garīgi ir dzemdinājis jūs; jo jūs sakāt, ka jūsu sirdis ir izmainījušās caur ticību Viņa Vārdam; tādēļ jūs esat dzimuši no Viņa”.5

    Tādējādi ar derības identitāti un piederības sajūtu mēs tiekam saukti Jēzus Kristus Vārdā. Un „netiks dots neviens cits vārds, ne cits ceļš, ne veids, kā glābšana varētu nākt pie cilvēku bērniem, kā vien iekš un caur Kristus, Tā Visuvarenā Kunga, Vārdu”.6

    Jēzus vārds bija zināms ilgi pirms Viņa dzimšanas. Ķēniņam Benjamīnam eņģelis pravietoja: „Un Viņš tiks saukts Jēzus Kristus, Dieva Dēls, … un Viņa māte tiks saukta Marija.”7 Viņa „pestījošās mīlestības” darbs8 arī tika darīts zināms Dieva bērniem, kad vien evaņģēlijs ir bijis uz Zemes, no Ādama un Ievas dienām līdz mūsdienām, lai viņi varētu zināt, „pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”.9

    Pirms gada prezidents Rasels M. Nelsons māsām izteica pravietisku lūgumu „ietekmēt nākotni, palīdzot sapulcināt izklīdināto Israēlu”. Viņš aicināja lasīt Mormona Grāmatu un „atzīmēt visus pantus, kas attiecas vai māca par Glābēju”. Viņš lūdza, lai mēs „pēc tam apzināti runātu par Kristu, priecātos par Kristu un sludinātu par Kristu saviem ģimenes locekļiem un draugiem”. Varbūt jūs sākat jau pamanīt viņa apsolījuma augļus, ka „gan jūs, gan viņi tuv[ojaties] Glābējam. … Un sāks notikt izmaiņas, pat brīnumi”.10

    Mūsu apsolījums — vienmēr atcerēties Glābēju — dāvā mums spēku pastāvēt par patiesību un taisnīgumu, vai mēs būtu lielā pūlī, vai savā vientuļajā vietā, kur neviens, izņemot Dievu, nezina par mūsu darbiem. Kad mēs atceramies Viņu un nesam Viņa Vārdu, mūsos nav vietas sevis degradējošiem salīdzinājumiem vai valdonīgiem spriedumiem. Caur Glābēja acīm mēs redzam sevi tādus, kādi mēs patiesībā esam, — dārgi Dieva bērni.

    Mūsu derības atcerēšanās apklusina pasaulīgās rūpes, pārvērš nedrošību drosmē un dāvā cerību pārbaudījumu brīžos.

    Un, kad mēs paklūpam un nokrītam, virzoties uz priekšu pa derību taku, mums atliek tikai atcerēties Viņa Vārdu un Viņa mīlošo laipnību pret mums. „Jo Viņam ir visa vara, visa gudrība un visa sapratne, Viņš izprot visas lietas, un Viņš ir žēlastības pilna Būtne … [tiem], kas nožēlos grēkus un ticēs Viņa Vārdam”.11 Patiesi, nav saldākas skaņas kā Jēzus Vārds visiem tiem, kuriem ir salauzta sirds un nožēlas pilns gars, kas cenšas „rīkoties labāk un būt labāki”.12

    Prezidents Nelsons mācīja: „Ir pagājusi tā diena, kad jūs varējāt būt par klusu un omulīgu kristieti. Jūsu reliģija nenozīmē tikai parādīšanos svētdienā baznīcā. Tā ir būšana par patiesu mācekli no svētdienas rīta līdz sestdienas vakaram. … Nav tāda Tā Kunga, Jēzus Kristus, nepilna laika mācekļa.”13

    Mūsu vēlme uzņemties Kristus Vārdu ir vairāk nekā formāla vārdu apmaiņa. Tas nav pasīvs solījums vai kulturāls izgudrojums. Tas nav pārejas rituāls vai identitātes kartīte, kuru mēs nēsājam. Tas nav teiciens, kuru mēs vienkārši noliekam uz plaukta vai pakarinām pie sienas. Viņa Vārdā „tērpjamies”14, tas ir ierakstīts mūsu sirdīs un „iegravēts [mūsu] sejas izteiksmē”.15

    Glābēja īstenotā Izpirkšana vienmēr jāatceras mūsu domās, rīcībā un attiecībās ar apkārtējiem. Viņš ne tikai atceras mūsu vārdus, bet Viņš vienmēr atceras mūs. Glābējs paziņoja:

    „Jo vai var sieviete aizmirst savu zīdaini, ka viņa neapžēlotos par sava klēpja dēlu? Jā, viņa var aizmirst, tomēr Es neaizmirsīšu tevi, ak, Israēla nams.

    Redzi, Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām.”16

    Prezidents Džordžs Alberts Smits mācīja: „Cieniet tos vārdus, kurus jūs sevī nesat, jo kādu dienu jums būs tā privilēģija un pienākums ziņot … savam Debesu Tēvam … par to, ko jūs darījāt ar [šiem vārdiem].”17

    Vai arī par mums, līdzīgi kā par Nefija un Lehija rūpīgi izvēlētajiem vārdiem, varētu teikt un rakstīt, ka mēs esam Tā Kunga, Jēzus Kristus, patiesie mācekļi? Vai mēs godājam Jēzus Kristus Vārdu, kuru mēs labprātīgi uzņēmāmies uz sevis? Vai mēs gan „kalpojam ,[gan] liecinām”18 par Viņa mīlošo laipnību un Viņa pestīšanas spēku?

    Pirms neilga laika es klausījos Mormona Grāmatu. Klausoties 2. Nefija grāmatas pēdējo nodaļu, es sadzirdēju Nefiju sakām ko tādu, ko nekad iepriekš nebiju saskatījusilasītajā tekstā. Savā pierakstā viņš māca un liecina par „Izpircēju”, „Israēla Svēto”, „Dieva Jēru” un „Mesiju”. Bet, kad viņš beidza savu pierakstu, es dzirdēju viņu sakām šos vārdus: „Es gavilēju skaidrībā, es gavilēju patiesībā, es gavilēju savā Jēzū, jo Viņš ir atpestījis manu dvēseli.”19 Kad es izdzirdēju šos vārdus, mana sirds priecājās un es klausījos to atkal un atkal. Es atpazinu un atsaucos uz šo pantu — gluži tāpat, kā es atpazīstu un atsaucos uz savu pašas vārdu.

    Tas Kungs ir teicis: „Jā, svētīti ir šie ļaudis, kas vēlas nest Manu Vārdu; jo Manā Vārdā viņi tiks saukti, un viņi ir Mani.”20

    Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, kaut mēs „labprātīgi [uzņemtos uz sevis] Kristus Vārdu”21, godinot Viņa Vārdu ar mīlestību, uzticību un labiem darbiem. Es liecinu, ka Viņš ir „Dieva Jēr[s], jā, patiesi, Mūžīgā Tēva Dēl[s]!”22 Viņa svētā bērna, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.