Svētums un pestīšanas iecere
    Footnotes

    Svētums un pestīšanas iecere

    Lielāka laime ir iegūstama caur lielāku personīgo svētumu.

    Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu lūdzis pēc spēka, lai palīdzētu jums jūsu personīgajos laimes meklējumos. Kaut arī daži varbūt jau tagad jūtas pietiekami laimīgi, esmu pārliecināts, ka neviens nenoraidītu vēl lielākas laimes piedāvājumu. Ikviens dedzīgi vēlētos iegūt nezūdošas laimes garantiju.

    Un tieši to Debesu Tēvs, Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, un Svētais Gars ir piedāvājuši ikvienam Debesu Tēva bērnam, kurš dzīvo, dzīvos vai jebkad ir dzīvojis šajā pasaulē. Šo piedāvājumu dažkārt dēvē par laimes ieceri. Šādi to dēvēja pravietis Alma, mācot savu dēlu, kurš bija iestidzis grēka izraisītajās ciešanās. Alma zināja, ka ļaundarība nekad nenesīs laimi — ne viņa dēlam, ne kādam citam no Debesu Tēva bērniem.1

    Viņš mācīja savam dēlam, ka vienīgais ceļš uz laimi ir pieaugšana svētumā. Viņš izskaidroja, ka mēs varam iemantot lielāku svētumu caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, kas mūs attīra un pilnveido.2 Vienīgi caur ticību Jēzum Kristum, nepārtrauktu grēku nožēlošanu un derību ievērošanu mēs varam pretendēt uz nezūdošu laimi, kuru mēs tik dedzīgi vēlamies iemantot un nezaudēt.

    Šodien es lūdzu par to, kaut es spētu palīdzēt jums saprast, ka lielāka laime ir iegūstama caur lielāku personīgo svētumu, lai jūs varētu rīkoties saskaņā ar šo pārliecību. Pēc tam es dalīšos savās personīgajās atziņās par to, ko mēs varam darīt, lai kļūtu arvien lielāka svētuma dāvanas cienīgi.

    Svētie Raksti māca, ka visa cita starpā mēs varam tikt iesvētīti jeb kļūt svētāki, īstenojot ticību Kristum,3 izrādot savu paklausību,4 nožēlojot grēkus,5 ziedojot Kristus labā,6 saņemot svētos priekšrakstus un ievērojot ar Viņu noslēgtās derības.7 Pretendēšana uz svētuma dāvanu prasa pazemību,8 lēnprātību9 un pacietību10.

    Vienu no tiem brīžiem, kad esmu vēlējies kļūt svētāks, es esmu pieredzējis Soltleiksitijas templī. Tolaik es ienācu templī pašu pirmo reizi, un man nekas daudz nebija paskaidrots par to, ko es varētu sagaidīt. Es biju redzējis uz šīs ēkas vārdus: „Svēts Tam Kungam” un „Tā Kunga nams”. Mani bija pārņēmušas jūsmīgas gaidas. Taču es prātoju, vai maz esmu gatavs tur ienākt.

    Ieejot templī, man pa priekšu gāja mana māte un tēvs. Mums tika lūgts parādīt savas rekomendācijas, kas apliecināja mūsu cienīgumu.

    Mani vecāki pazina vīru pie rekomendāciju galda. Tā nu viņi brīdi pakavējās, lai ar viņu aprunātos. Es viens pats devos iekšā plašajā telpā, kur viss bija mirdzoši balts. Es palūkojos griestos, kas slējās tik augstu, ka manam skatam šķita paveramies debesis. Tobrīd mani pārņēma skaidra izjūta, ka esmu te jau bijis.

    Taču tad es izdzirdēju kādu ļoti maigu balsi, kas nebija manējā. Tā maigi izrunāja šādus vārdus: „Tu nekad vēl neesi šeit bijis. Tu atceries laiku pirms savas piedzimšanas. Tu atradies svētā vietā, kas līdzinās šai. Tu juti, ka vietā, kur tu stāvi, tūliņ ieradīsies Glābējs. Un tu juties laimīgs, jo dedzīgi vēlējies Viņu satikt.”

    Šī pieredze, ko es guvu Soltleiksitijas templī, ilga tikai īsu brīdi. Taču atmiņas par to joprojām dāvā man mieru, prieku un klusas laimes izjūtu.

    Todien es apguvu daudzas mācības. Viena no tām — Svētais Gars runā klusā, rāmā balsī. Es varu To saklausīt tad, ja manā sirdī ir vieta garīgumam. Tas dāvā laimes izjūtu un pārliecību, ka es kļūstu svētāks. Un tas allaž dāvā man to laimi, ko es izjutu savos pirmajos mirkļos Dieva templī.

    Jūs jau paši esat pieredzējuši un citu cilvēku dzīvē novērojuši to laimes brīnumu, ko dāvā pieaugošs svētums, kļūstot līdzīgākiem Glābējam. Pēdējo nedēļu laikā es esmu pabijis pie tādu cilvēku gultas, kuri var lūkoties nāvē ar pilnīgu ticību Glābējam un priekpilnu sejas izteiksmi.

    Viens no tiem bija kāds vīrs, ap kuru bija pulcējušies viņa ģimenes locekļi. Kad mēs ar dēlu ieradāmies, viņš klusi sarunājās ar savu sievu. Es biju pazinis viņus jau daudzus gadus. Es biju redzējis, kā viņu dzīvē un viņu ģimenes locekļu dzīvē darbojas Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana.

    Viņi visi kopā bija izlēmuši pārtraukt terapiju, kas uzturēja viņu pie dzīvības. Runājot ar viņu, mūs pārņēma mierpilnas izjūtas. Viņš smaidot pauda savu pateicību par evaņģēliju un tā attīrošo iespaidu uz viņu un viņa mīļo ģimeni. Viņš runāja par priekpilnajiem gadiem, ko bija pavadījis, kalpojot templī. Pēc šī vīra lūguma, mans dēls iesvaidīja viņa galvu ar iesvētīto eļļu. Es apstiprināju šo iesvaidījumu. To darot, mani pārņēma skaidra atskārsme pateikt viņam, ka viņš drīzumā tiksies ar savu Glābēju — vaigu vaigā.

    Es apsolīju viņam, ka viņš jutīsies laimīgs, sajūtot Glābēja mīlestību un atzinību. Mums aizejot, viņš mums sirsnīgi uzsmaidīja. Pēdējie vārdi, ko viņš man teica, bija: „Pasaki Ketijai, ka es viņu mīlu.” Man sieva Ketlīna daudzu gadu garumā bija mudinājusi viņa ģimenes locekļus vairākās paaudzēs — atsaukties Glābēja aicinājumam un nākt pie Viņa, slēdzot un ievērojot svētās derības, lai pretendētu uz iegūstamo laimi, pateicoties lielākam svētumam.

    Pēc dažām stundām viņš nomira. Dažas nedēļas pēc viņa aiziešanas viņa atraitne atnesa mums ar sievu dāvanu. Sarunājoties ar mums, viņa smaidīja. Viņa sirsnīgi atklāja: „Es gaidīju, ka jutīšos noskumusi un vientuļa. Taču es jūtos tik laimīga. Kā jums šķiet, vai tas ir normāli?”

    Zinot, cik ļoti viņa mīlēja savu vīru un ka viņi abi bija iepazinuši un iemīlējuši To Kungu un kalpojuši Viņam, es pateicu, ka viņa jūtas laimīga tādēļ, ka ir iemantojusi apsolīto dāvanu, jo, pateicoties savai uzticīgajai kalpošanai, viņa ir padarīta svētāka. Viņas svētums bija padarījis viņu šīs laimes cienīgu.

    Daži, kas šodien manī klausās, iespējams, prāto: „Kādēļ gan es nejūtu to mieru un laimi, kas ir apsolīta tiem, kuri ir bijuši uzticīgi? Es esmu uzticīgi gājis cauri briesmīgām likstām, taču nejūtos laimīgs.”

    Ar šo pārbaudījumu saskārās pat pravietis Džozefs Smits. Viņš lūdza pēc atvieglojuma, kad bija ieslodzīts Libertī cietumā Misūri. Viņš bija bijis uzticīgs Tam Kungam. Viņš bija pieaudzis svētumā. Tomēr šķita, ka laime viņam tiek liegta.

    Tas Kungs mācīja viņam par pacietību, kas mums visiem kādubrīd un, iespējams, pat ilgu laiku būs nepieciešama mūsu laicīgajos pārbaudījumos. Te būs Tā Kunga vēstījums Savam uzticīgajam, ciešanu pārņemtajam pravietim:

    „Un ja tu tiksi iemests bedrē jeb slepkavu rokās, un tev tiks piespriests nāves spriedums; ja tu tiksi iemests dziļumos; ja bangojošā jūra darbosies pret tevi; ja negantie vēji kļūs par tavu ienaidnieku; ja debesis satumsīs un visi elementi apvienosies, lai nosprostotu ceļu, un visbeidzot, ja elle plaši atvērs savu muti pēc tevis, zini, Mans dēls, ka tas viss dos tev pieredzi un nāks tev par labu.

    Cilvēka Dēls pazemojās zem tā visa. Vai tu esi dižāks nekā Viņš?

    Tādēļ turies uz sava ceļa un priesterība paliks ar tevi; jo viņu robežas ir noteiktas un nevar tikt pārkāptas. Tavas dienas ir zināmas un tavu gadu nekļūs mazāk; tādēļ nebīsties no tā, ko cilvēks var izdarīt, jo Dievs būs ar tevi mūžīgi mūžos.”11

    Tā ir tā pati pamācība, ko Tas Kungs atklāja Ījabam, kurš samaksāja augstu cenu par to, lai ļautu Izpirkšanai padarīt sevi svētāku. Mēs zinām, ka Ījabs bija svēts, jo tiekam iepazīstināti ar viņu šādi: „Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna.”12

    Ījabs zaudēja savu bagātību, savu ģimeni un pat savu veselību. Varbūt jūs atceraties, ka Ījabs šaubījās par to, vai šis lielākais svētums, kas iegūts caur smagākām likstām, ir padarījis viņu lielākas laimes cienīgu. Ījabam šķita, ka šis svētums ir nesis vienīgi postu.

    Taču Tas Kungs atklāja Ījabam to pašu pamācošo vēstījumu, ko Džozefam Smitam. Viņš ļāva Ījabam paraudzīties uz savu sirdi plosošo situāciju ar gara acīm. Viņš teica:

    „Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, [jo] Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi!

    Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!

    Kas ir noteicis tās samērus — tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu?

    Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni,

    kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja?”13

    Kad Ījabs bija nožēlojis to, ka ir dēvējis Dievu par netaisnu, viņam tika ļauts palūkoties uz savām likstām ar garīgāku un svētāku skatījumu. Viņš bija nožēlojis grēkus.

    „Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:

    „Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms.

    Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams.

    Ak, klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt — Tu atbildi man un pamāci mani!

    Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!

    Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.””14

    Pēc tam, kad Ījabs bija nožēlojis grēkus un tādējādi kļuvis svētāks, Tas Kungs svētīja viņu, dāvājot viņam daudz vairāk, nekā viņš bija zaudējis. Taču, iespējams, pati lielākā no Ījaba svētībām bija tas, ka caur savām likstām un grēku nožēlošanu viņš bija pieaudzis svētumā. Viņš bija gatavs lielākai laimei tajās dienās, kas tam vēl bija atvēlētas.

    Lielāku svētumu nevar iemantot, vienkārši lūdzot pēc tā. To var iegūt, darot to, kas ir nepieciešams, lai Dievs varētu mūs mainīt.

    Prezidents Rasels M. Nelsons ir devis, man šķiet, labāko ieteikumu tam, kā virzīties uz priekšu pa derību ceļu pretī lielākam svētumam. Viņš norāda uz šo ceļu, mudinādams:

    „Izmantojiet šo ikdienas grēku nožēlošanas stiprinošo spēku, ar katru dienu rīkojoties nedaudz labāk un kļūstot labākiem.

    Izvēloties nožēlot grēkus, mēs izvēlamies mainīties! Mēs ļaujam, lai Glābējs pārveido mūs par tik labiem cilvēkiem, cik tas mums katram iespējams. Mēs izvēlamies garīgi augt un iemantot prieku — izpirkšanas prieku Viņā. Izvēloties nožēlot grēkus, mēs izvēlamies kļūt līdzīgāki Jēzum Kristum!”

    Prezidents Nelsons turpina, iedrošinādams mūs mūsu centienos kļūt svētākiem, sakot: „Tas Kungs negaida no mums pilnību jau šobrīd. … Taču Viņš sagaida, ka mēs kļūsim arvien šķīstāki. Ikdienas grēku nožēlošana ir ceļš uz šķīstību.”15

    Kādā senākā konferences uzrunā arī prezidents Dalins H. Oukss ir palīdzējis man daudz skaidrāk saskatīt to, kā mēs pieaugam svētumā, un to, kā mēs varam zināt, vai mēs tam tuvināmies. Viņš ir teicis: „Kā lai mēs iemantojam garīgumu? Kā lai mēs iemantojam to svētuma līmeni, kurā mēs varam baudīt pastāvīgu Svētā Gara sadraudzību? Kā mēs varam iemācīties saredzēt un izvērtēt pasaulīgās norises mūžības skatījumā?”16

    Prezidents Oukss atbild uz to, mudinādams izrādīt stiprāku ticību Jēzus Kristum — mūsu mīlošajam Glābējam. Tā vedina mūs ik dienu tiekties pēc piedošanas un ik dienu atcerēties par Viņu, ievērojot Viņa baušļus. Šo stiprāko ticību Jēzum Kristum var iegūt, ik dienu baudot Viņa vārdus.

    Garīgajā dziesmā „Kungs, māci ik dienu!” tiek ieteikts kāds veids, kā lūgt pēc palīdzības, lai pieaugtu svētumā. Tās autors gudri norāda, ka tas svētums, pēc kura mēs tiecamies, ir mīlošā Dieva dāvana, kas tiek dota ar laiku — tad, kad mēs paši esam izdarījuši visu, ko spējam. Jūs, iespējams, atceraties pēdējo pantu:

    „Kungs, šķīstam un tīram

    man palīdzi kļūt,

    Lai dvēsele ilgas

    pēc debesīm jūt!

    Lai mūžīgo dzīvi

    reiz iegūtu sev,

    Kļūt svētākam māci

    un līdzīgam Tev!”17

    Lai kādi būtu mūsu personīgie apstākļi, lai kur mēs atrastos mūsu derību ceļā uz mājām, — kaut mūsu lūgšanas pēc lielāka svētuma tiktu atbildētas! Es zinu, ka, mūsu lūgumam tiekot apmierinātam, mēs kļūsim laimīgāki. Iespējams, tas notiks palēnām, taču tas notiks. Šo pārliecību man ir devis mūsu mīlošais Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus.

    Es liecinu, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir mūsu mūsdienu pravietis. Dievs Tēvs dzīvo un mīl mūs. Viņš vēlas, lai mēs atgrieztos mājās pie Viņa ar savām ģimenēm. Mūsu mīlošais Glābējs aicina, lai šajā ceļā mēs sekotu Viņam. Viņi ir šo ceļu sagatavojuši. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.