Svēto prieks
Prieks izriet no Kristus baušļu turēšanas, no bēdu un vājību pārvarēšanas caur Viņu un no tādas kalpošanas, kā kalpoja Viņš.
Mormona Grāmatas pravietis Ēnoss, Lehija mazdēls, rakstīja par kādu vienreizēju pieredzi viņa dzīvē. Medīdams viens mežā, Ēnoss sāka aizdomāties par sava tēva Jēkaba mācībām. Viņš stāstīja: „Vārdi, kurus es bieži biju dzirdējis savu tēvu runājam par mūžīgo dzīvi un svēto prieku, iegrima dziļi manā sirdī.”1 Ēnosa dvēsele bija garīgi izsalkusi, un viņš nometās ceļos lūgšanā, kas izvērtās par ļoti zīmīgu lūgšanu un ilga visu dienu, un turpinājās naktī; šī lūgšana sniedza viņam ļoti svarīgas atklāsmes, pārliecību un apsolījumus.
No Ēnosa pieredzes ir daudz ko mācīties, taču šodien manu uzmanību ir piesaistījušas Ēnosa atmiņas par savu tēvu, kas bieži runāja par „svēto prieku”.
Pirms trīs gadiem šajā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons runāja par prieku.2 Cita starpā viņš teica:
„Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.
Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam sajust prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē. Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam. … Pēdējo dienu svētajiem Jēzus Kristus ir prieks!”3
Svētie ir tie, kas ir stājušies evaņģēlija derībā caur kristīšanos un kā Kristus mācekļi cenšas sekot Viņam.4 Tādējādi „svēto prieks” nozīmē prieku, kas rodas, kad kļūstam līdzīgi Kristum.
Es vēlētos runāt par prieku, kas izriet no Viņa baušļu turēšanas, par prieku, kas rodams bēdu un vājību pārvarēšanā caur Viņu, un prieku, kas raksturīgs kalpošanai pēc Viņa parauga.
Prieks no Kristus baušļu ievērošanas
Mēs dzīvojam hēdonistiskā laikmetā, kad daudzi apšauba Tā Kunga baušļu nozīmīgumu vai vienkārši tos ignorē. Nereti tie, kas noniecina dievišķus norādījumus, tādus kā Šķīstības likums, godīguma standarts un sabata svētums, šķietami plaukst un bauda dzīves labās lietas, dažreiz pat vairāk nekā tie, kuri cenšas būt paklausīgi. Daži sāk šaubīties, vai pūliņi un upuri ir to vērti. Senā Israēla tauta reiz žēlojās:
„Ir velti, ja cilvēks kalpo Dievam, un kāds labums mums no tā, ka mēs turam Viņa baušļus un bēdu pilni panesam visdažādākās dzīves grūtības Tā Kunga Cebaota priekšā?
Un tagad mēs daudzinām lepnos laimīgus esam; jā, tie, kas dara bezdievības, plaukst; jā, tie, kas kārdina Dievu, ir patiesi atbrīvoti.”5
Pagaidiet, teica Tas Kungs, līdz „tai [dienai], ko Es izraudzīšu, [kad] viņiem būs būt Manam īpašumam. … Tad jūs … redzēsit, kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo.”6 Bezdievīgajiem „būs prieks par saviem darbiem uz laiku”, taču tas vienmēr būs īslaicīgs.7 Svēto prieks ir ilgstošs.
Dievs redz visu patiesā gaismā, un Viņš dalās Savā skatījumā ar mums caur Saviem baušļiem, efektīvi vadot mūs apkārt mirstīgās dzīves lamatām un bedrēm — pretī mūžīgajam priekam. Pravietis Džozefs Smits paskaidroja: „Viņa baušļi mūs māca no mūžības skatījuma; jo Dievs mūs uzlūko tā, it kā mēs būtu mūžībā. Dievs dzīvo mūžībā un neskatās uz apkārt notiekošo tā, kā to darām mēs.”8
Es neesmu saticis nevienu, kurš, iepazinis evaņģēliju mūža otrajā pusē, nebūtu vēlējies, kaut tas būtu noticis agrāk. „Ak, cik sliktu izvēļu un kļūdu es būtu varējis nepieļaut,” viņi parasti saka. Tā Kunga baušļi ir mūsu ceļvedis uz labākām izvēlēm un laimīgāku iznākumu. Kā gan mums vajadzētu priecāties un pateikties Viņam par to, ka Viņš mums ir parādījis šo pārāko ceļu!
Pusaudžu gados māsa Kalombo Rozeta Kamvanja no Kongo Demokrātiskās Republikas, kas tagad kalpo Kotdivuāras Abidžanas misijā, gavēja un lūdza trīs dienu garumā, lai uzzinātu Dieva gribu attiecībā uz savu dzīvi. Ievērojamā nakts vīzijā viņai tika parādītas divas ēkas, lūgšanu nams un otra ēka, ko viņa tagad atpazīst kā templi. Viņa sāka meklēt un drīz atrada to lūgšanu namu, ko bija redzējusi sapnī. Uzraksts vēstīja: „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca.” Māsa Kamvanja tika kristīta, un tad — viņas māte un seši brāļi. Māsa Kamvanja teica: „Kad es pieņēmu evaņģēliju, es jutos kā sagūstīts putns, kas palaists brīvībā. Mana sirds bija prieka pilna. … Man bija pārliecība, ka Dievs mani mīl.”9
Tā Kunga baušļu ievērošana ļauj mums pilnīgāk un vieglāk sajust Viņa mīlestību. Taisnā un šaurā baušļu taka vada tieši uz dzīvības koku, un koks un tā augļi, kas ir vissaldākie un „[paši kārojamākie] no visām lietām”,10 ir Dieva mīlestības attēlojums un piepilda dvēseli „ar ļoti lielu prieku”.11 Glābējs teica:
„Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.
To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.”12
Prieks, kas rodams pārvarēšanā caur Kristu
Pat tad, kad mēs uzticīgi ievērojam baušļus, ir likstas un traģēdijas, kas var traucēt mūsu prieku. Taču, kad mēs cenšamies pārvarēt šos izaicinājumus ar Glābēja palīdzību, tad mēs varam sajust prieku gan par pašreiz notiekošo, gan to, ko sagaidām. Kristus iedrošināja Savus mācekļus: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”13 Tad, kad pievēršamies Viņam, paklausām Viņam, piesaistām sevi Viņam, likstas un bēdas tiek pārvērstas priekā. Minēšu vienu piemēru.
1989. gadā Džeks Raštons kalpoja par Irvainas Kalifornijas staba prezidentu Amerikas Savienotajās Valstīs. Ģimenes atvaļinājuma laikā Kalifornijas piekrastē Džeks nodarbojās ar sērfingu, kad vilnis atsita viņu pret zemūdens akmeni, kā rezultātā viņam tika lauzta spranda un smagi ievainotas muguras smadzenes. Džeks vēlāk teica: „Tajā pat brīdī, kad atsitos, es zināju, ka esmu paralizēts.”14 Viņš vairs nevarēja parunāt vai pat patstāvīgi elpot.15
Ģimene, draugi un staba locekļi saliedējās ap brāli Raštonu un viņa sievu Džoannu, un cita starpā arī pārbūvēja daļu viņu mājas, lai tā būtu piemērota Džeka ratiņkrēslam. Džoanna kļuva par Džeka galveno aprūpētāju nākamos 23 gadus. Atsaucoties uz Mormona Grāmatas stāstiem par to, kā Tas Kungs apmeklēja Savu tautu viņu ciešanās un darīja viņu nastas vieglas,16 Džoanna teica: „Es bieži brīnos par sirds vieglumu, ko sajūtu, kad rūpējos par savu vīru.”17
Kad tika pārtaisīta Džeka elpošanas sistēma, viņš atkal spēja runāt, un gada laikā Džeks tika aicināts par Evaņģēlija doktrīnas klases skolotāju un staba patriarhu. Kad viņš deva patriarhālo svētību, cits priesterības nesējs uzlika brāļa Raštona roku uz svētības saņēmēja galvas un atbalstīja viņa roku svētības laikā. Džeks aizgāja mūžībā Ziemassvētku dienā 2012. gadā — pēc 22 gadu uzticīgas kalpošanas.
Reiz, kādā intervijā, Džeks piemetināja: „Problēmas nāks mūsu visu dzīvē; tā ir šīs zemes dzīves daļa. Un daži cilvēki uzskata, ka reliģija vai ticība Dievam pasargās viņus no sliktām lietām. Es nedomāju, ka tas ir galvenais. Galvenais ir tas, ka tad, ja mūsu ticība ir stipra, kad notiks sliktas lietas, mēs spēsim ar tām tikt galā. … Mana ticība nekad nesašķobījās, taču tas nenozīmē, ka man nebija nomākts garastāvoklis. Es domāju, ka pirmo reizi mūžā es nonācu līdz robežai, un burtiskā nozīmē nebija pie kā vērsties, un tā es vērsos pie Tā Kunga, un līdz šai dienai es sajūtu spontānu prieku.”18
Mūsdienās mēs varam saskarties ar nežēlīgiem uzbrukumiem sociālajos medijos un personiskiem uzbrukumiem, kas vērsti pret tiem, kas cenšas ievērot Tā Kunga standartu apģērbā, izklaidē un seksuālajā šķīstībā. Bieži vien svēto vidū tie ir jaunieši un jaunie pieaugušie, kā arī sievietes un mātes, kas nes šo izsmiekla un vajāšanu krustu. Nav viegli pacelties pāri šādai zākāšanai, taču atcerieties Pētera vārdus: „Ja jūs nievā Kristus Vārda dēļ, svētīgi jūs esat! Jo apskaidrošanas un Dieva Gars dus uz jums.”19
Ēdenes dārzā Ādams un Ieva bija „[nevainības stāvoklī], esot bez prieka, jo viņi [nepazina] bēdas”.20 Kā atbildīgas būtnes, mēs rodam prieku jebkāda veida bēdu pārvarēšanā, vai tas būtu grēks, pārbaudījumi, vājības vai jebkurš cits šķērslis uz laimi. Tas ir prieks, kad sajūtam progresu uz māceklības takas; prieks par to, ka esam „saņēmuši … grēku piedošanu un [esam] ar mierīgu sirdsapziņu”21; prieks par to, ka sajūtam, ka mūsu dvēsele paplašinās un aug caur Kristus labvēlību.22
Prieks par tādu kalpošanu, kā kalpoja Kristus
Glābējs rod prieku, īstenojot mūsu nemirstību un mūžīgo dzīvi.23 Runājot par Glābēja īstenoto Izpirkšanu, prezidents Rasels M. Nelsons teica:
„Tāpat kā visās lietās Jēzus Kristus ir mūsu vislabākais paraugs, „kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis” [Ebrejiem 12:2]. Padomājiet par to! Lai izturētu vismokošāko pieredzi, kāda vien uz Zemes pieredzēta, mūsu Glābējs koncentrējās uz prieku!
Un kas bija tas prieks, kas Viņu sagaidīja? Tas noteikti ietvēra prieku, ko sniedza mūsu attīrīšana, dziedināšana un stiprināšana; prieku — samaksāt par visu to grēkiem, kuri nožēlotu grēkus; prieku, kas pārņēma, padarot iespējamu jums un man atgriešanos mājās — tīriem un cienīgiem —, lai dzīvotu kopā ar mūsu Debesu vecākiem un ģimenēm.”24
Līdzīgi arī mūsu „[sagaidāmais prieks]” ir prieks, kas gūstams no palīdzēšanas Glābējam Viņa pestīšanas darbā. Būdami Ābrahāma pēcnācēji un bērni,25 mēs piedalāmies visu zemes ģimeņu svētīšanā „ar evaņģēlija svētībām, kas ir glābšanas, patiesi mūžīgās dzīves, svētības”.26
Prātā nāk Almas vārdi:
„Šī ir mana slava, lai varbūt es varētu būt darbarīks Dieva rokās, lai vestu dažas dvēseles pie grēku nožēlošanas; un šis ir mans prieks.
Un lūk, kad es redzu daudzus no saviem brāļiem patiesi nožēlas pilnus, un nākam pie Tā Kunga, viņu Dieva, tad mana dvēsele tiek piepildīta ar prieku. …
Bet es nepriecājos tikai par saviem paša panākumiem, bet mans prieks ir pilnīgs dēļ manu brāļu panākumiem, kuri bija Nefija zemē. …
Tad, kad es domāju par savu brāļu panākumiem, liekas, ka mana dvēsele tiek aiznesta prom, patiesi līdz pat tās atdalīšanai no miesas, tik milzīgs ir mans prieks!”27
Augļi, ko saņemam, kalpojot cits citam Baznīcā, ir daļa no prieka, kas mums „sagaidāms”. Pat mazdūšības vai stresa brīžos mēs varam pacietīgi kalpot, ja koncentrējamies uz prieku, kas gūstams no izpatikšanas Dievam un gaismas, atvieglojuma un laimes dāvāšanas Viņa bērniem, mūsu brāļiem un māsām.
Pagājušomēnes būdami Haiti, lai iesvētītu Portoprinsas templi, elders Deivids un māsa Sjūzena Bednāri satika kādu jaunu māsu, kuras vīrs pirms dažām dienām tika nogalināts traģiskā negadījumā. Viņi raudāja kopā ar viņu. Tomēr svētdienā šī mīļā sieviete bija savā vietā kā sagaidītāja iesvētīšanas sanāksmēs un ar savu maigo un patīkamo smaidu sagaidīja visus, kas ienāca templī.
Es ticu, ka vislielākais „svēto prieks” gūstams no zināšanām, ka Glābējs aizstāv viņu lietu,28 „un neviens nevar aptvert to prieku, kas [piepildīs] mūsu dvēseles, … kad mēs [dzirdēsim Jēzu] lūdzam Tēvu par mums”.29 Kopā ar prezidentu Raselu M. Nelsonu es liecinu, ka prieks ir dāvana uzticīgiem svētajiem, „kas ir izcietuši pasaules krustus”30 un kas „apzināti cenšas dzīvot taisnīgi, kā to mācīja Jēzus Kristus”.31 Kaut jūsu prieks būtu pilnīgs, es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.