Patiesi Glābēja mācekļi
    Footnotes

    Patiesi Glābēja mācekļi

    Mēs varam sajust paliekošu prieku, ja Glābējs un Viņa evaņģēlijs ir karkass, uz kā mēs veidojam savas dzīves.

    Vecajā Derībā, Hagaja grāmatā, ir ietverts ne visai bieži aplūkots apraksts par ļaužu grupu, kuriem noderētu eldera Holanda padoms. Viņi rīkojās nepareizi, neliekot Kristu savas dzīves, ticības un kalpošanas centrā. Hagajs ieskicē dažus pārdomas veicinošus redzes tēlus, norājot šos ļaudis par to, ka viņi paliek savās ērtajās mājvietās, nevis ceļ Tā Kunga templi:

    „Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam?

    Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!

    Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.

    Tā saka Tas Kungs Cebaots: palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!”1

    Šis ir ļoti labs apraksts par to, cik veltīgi ir piešķirt vērtību lietām, kam nav mūžīgas vērtības, nevis likt Dieva lietas pirmajā vietā.

    Vienā no pēdējiem Svētā Vakarēdiena dievkalpojumiem, ko es apmeklēju, kāds tikko atgriezies misionārs citēja tēvu, kurš lieliski apkopoja šo ideju, sakot saviem bērniem: „Mums vajag mazāk interneta un vairāk Nefija!”

    Piecus gadus dzīvojot Rietumāfrikā, es redzēju ļoti daudzus piemērus tam, kā cilvēki pavisam dabiski un nekaunoties pirmajā vietā liek evaņģēliju. Viens no šādiem piemēriem ir riepu remonta un riteņu balansēšanas uzņēmuma nosaukums Ganā. Īpašnieks savu uzņēmumu ir nosaucis „Balansā ar Tavu prātu”.

    Mēs varam sajust paliekošu prieku2, ja Glābējs un Viņa evaņģēlijs ir karkass, uz kā mēs veidojam savas dzīves. Tomēr pavisam vienkārši šis karkass var pārvērsties par pasaulīgām lietām, kur evaņģēlijs ir vien kāds papildus variants vai vienkārši divu stundu baznīcas apmeklējums svētdienās. Ja tas ir tā, tad tas ir tāpat kā likt mūsu algu „caurā makā”.

    Hagajs mums saka, lai mēs esam apņēmības pilni — lai esam, kā mēs Austrālijā sakām, „fair dinkum”, dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju. Cilvēki ir „fair dinkum”, kad viņi ir tādi, kādi ir patiesībā.

    Es nedaudz mācījos, ko nozīmē būt „fair dinkum” un būt apņēmības pilnam, spēlējot regbiju. Es sapratu, ka tad, kad es spēlēju no visas sirds un atdevu sevi visu, es spēli izbaudīju visvairāk.

    Elders Vinsons ar savu regbija komandu

    Mans vismīļākais regbija gads bija gads pēc vidusskolas. Komandā, kurā es spēlēju, bija talantīgi un apņēmības pilni dalībnieki. Mēs togad bijām uzvarētāju komanda. Taču kādu dienu mums bija jāspēlē ar zemāka ranga komandu un pēc spēles jāved savas meitenes uz lielu koledžas balli, kas notika ik gadu. Man likās, ka, tā kā šī būs viegla spēle, man ir jācenšas sevi pasargāt no ievainojumiem, lai es pilnībā varētu izbaudīt dejas. Tajā spēlē mēs nebijām īpaši nodevušies savstarpējai saspēlei un zaudējām. Visu vēl vairāk pasliktināja tas, ka man pēc spēles bija sasista un ļoti pietūkusi lūpa, kas neuzlaboja manu izskatu, dodoties uz svarīgo randiņu. Iespējams, man no tā vajadzēja kaut ko mācīties.

    Pavisam citādāku pieredzi es ieguvu kādā vēlākā spēlē, kurai es biju pilnībā nodevies. Vienā brīdī es skrienot sadūros ar citu spēlētāju un uzreiz sejā sajutu sāpes. Mans tēvs man mācīja, ka es nekad nedrīkstu parādīt pretiniekam, ka esmu ievainots, tāpēc es turpināju spēlēt. Tovakar cenšoties paēst, es sapratu, ka es neko nevaru nokost. Nākamajā rītā es devos uz slimnīcu un rentgens apstiprināja, ka man ir lauzts žoklis. Nākamās sešas nedēļas mani žokļi tika sastiprināti ar stieplēm.

    Es guvu mācību no līdzības par sasisto lūpu un lauzto žokli. Neskatoties uz atmiņām par neapmierināmo tieksmi pēc cietas barības sešu nedēļu garumā, spējot uzņemt tikai šķidrumus, es nejūtu nožēlu par salauzto žokli, jo tas notika tad, kad es spēlēju no visas sirds. Taču es izjūtu nožēlu par sasisto lūpu, jo tā simbolizē to, ka nebiju spēlei pilnībā nodevies.

    Tas, ka mēs pilnībā kaut kam nododamies, nenozīmē, ka mēs visu laiku saņemsim svētības vai ka mums vienmēr veiksies. Taču tas nozīmē, ka mēs gūsim prieku. Prieks nav īslaicīga bauda vai īslaicīga laime. Prieks ir paliekošs un ir rodams pūlēs, ko pieņem Tas Kungs.3

    Piemērs tam ir stāsts par Oliveru Greindžeru. Prezidents Boids K. Pekers teica: „Kad svētie tika padzīti no Kērtlandes, … Olivers palika, lai pārdotu viņu īpašumus par tik lielu naudu, cik vien varēja. Viņam nebija lielas izredzes gūt panākumus. Un viņš patiešām neguva panākumus!”4 Augstākais prezidijs viņam bija devis uzdevumu, kas bija grūts, pat neiespējams. Taču Tas Kungs viņu uzslavēja par acīmredzami neveiksmīgajiem centieniem, sakot:

    „Es atceros Savu kalpu Oliveru Greindžeru; lūk, patiesi Es saku viņam, ka viņa vārds būs svētā piemiņā no paaudzes uz paaudzi mūžīgi mūžos —saka Tas Kungs.

    Tādēļ, lai viņš cīnās nopietni par Manas baznīcas Augstākā prezidija atpestīšanu, … un, kad viņš krīt, viņam būs atkal celties, jo viņa upuris būs svētāks Man nekā viņa izaugšana — saka Tas Kungs.”5

    Tas attiecas uz mums visiem — Tam Kungam rūp ne jau mūsu panākumi, bet gan mūsu upuri un centieni.

    Vēl viens patiess Jēzus Kristus mācekļa piemērs ir mūsu dārgā draudzene Kotdivuārā, Rietumāfrikā. Šī brīnišķīgā, uzticīgā māsa ilgstoši cieta no briesmīgas emocionālās un fiziskās vardarbības, ko īstenoja viņas vīrs, un galu galā viņi izšķīrās. Viņa nekad nešaubījās par savu ticību un bija labestības pilna, taču viņas vīra cietsirdības dēļ viņa ilgu laiku dzīvoja lielās sāpēs. Saviem vārdiem viņa apraksta, kas notika:

    „Lai gan es teicu, ka esmu viņam piedevusi, es joprojām gāju gulēt ar šīm sāpēm; es katru dienu pavadīju, jūtot šo brūci. Tā līdzinājās apdegumam manā sirdī. Es daudzkārt lūdzu Tam Kungam, lai Viņš paņem tās no manis prom, taču tas sāpēja tik ļoti, ka es patiešām ticēju, ka es visu atlikušo mūžu tā jutīšos. Tas sāpēja vairāk nekā mammas zaudēšana bērnībā; tas sāpēja vairāk nekā mana tēva un pat dēla zaudēšana. Likās, ka sāpes izplešas un apklāj manu sirdi, liekot man domāt, ka es kuru katru mirkli nomiršu.

    Dažkārt es sev jautāju, ko Glābējs būtu darījis manā vietā, taču tā vietā es vēlējot teikt: „Tas ir par daudz, Kungs.”

    Tad, kādu rītu, es mēģināju sajust šīs sāpes savā sirdī un mēģināju sajust tās dziļāk, savā dvēselē. Es tās nekur nevarēju sajust. Mans prāts ātri pārskrēja pāri visiem iemesliem, kāpēc man būtu jāizjūt šīs sāpes, taču es tās vairs nejutu. Es visu dienu gaidīju, lai saprastu, vai es atkal savā sirdī sajutīšu sāpes, bet es tās nejutu. Tad es nometos ceļos un pateicos Dievam, ka Tā Kunga Izpirkšanas upuris bija īstenojies manā dzīvē.”6

    Tagad šī māsa ir laimīgi saistīta ar brīnišķīgu, uzticīgu vīrieti, kurš viņu ļoti mīl.

    Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei, ja mēs vēlamies būt patiesi Kristus mācekļi? Un cik vērtīgs mums kļūst evaņģēlijs, ja mēs „[palūkojamies], kā [mums] ir līdz šim klājies [mūsu] ceļos”, kā teica Hagajs?

    Man ļoti patīk lieliskās attieksmes piemērs, ko parādīja ķēniņa Lamonija tēvs. Atcerieties, tad, kad ķēniņš redzēja, ka viņa dēls ir kopā ar Amonu, nefijieti — vienu no ļaudīm, kurus lamanieši ienīda, — viņu sākumā pārņēma dusmas. Viņš izvilka savu zobenu, lai cīnītos ar Amonu, taču drīz vien attapās, ka Amona zobens atradās viņam pie rīkles. „Tad ķēniņš, baidoties, ka viņš zaudēs savu dzīvību, sacīja: Ja tu saudzēsi mani, es dāvāšu tev visu, ko vien tu prasīsi, līdz pat pusei no ķēniņvalsts!”7

    Pievērsiet uzmanību viņa piedāvājumam — puse ķēniņvalsts par viņa dzīvību.

    Taču vēlāk, kad viņš bija sapratis evaņģēliju, viņš izteica citu piedāvājumu. Ķēniņš sacīja: „Kas man ir jādara, lai es iegūtu šo mūžīgo dzīvi, par kuru tu runāji? Jā, kas man ir jādara, lai es varētu piedzimt no Dieva, izraujot šo ļauno garu ar saknēm no manām krūtīm, un saņemt Viņa Garu, lai es varētu tikt piepildīts ar prieku, lai es netiktu atstumts pēdējā dienā? Lūk, viņš sacīja, es došu tev visu, kas man ir, jā, es pametīšu savu ķēniņvalsti, lai es varētu saņemt šo milzīgo prieku.”8

    Šoreiz viņš bija gatavs atteikties no visas savas ķēniņvalsts, jo evaņģēlijs bija vērtīgāks par visu, kas viņam piederēja! Viņš bija „fair dinkum” attiecībā uz evaņģēliju.

    Tad nu jautājums katram no mums ir šāds: vai mēs arī esam „fair dinkum” attiecībā uz evaņģēliju? Jo tikai daļēji kaut kam nodoties nav „fair dinkum”! Un Dievs neslavē remdenos.9

    Uz Zemes nav ne tādu dārgumu, ne hobiju, ne stāvokļu sabiedrībā, ne sociālo tīklu, ne videospēļu, ne sporta spēļu, ne pazīšanos ar slavenībām, nedz arī kā cita, kas būtu vērtīgāks par mūžīgo dzīvi. Tāpēc Tā Kunga padoms katram cilvēkam ir „palūkoties, kā [viņam] ir līdz šim klājies [viņa] ceļos”.

    Savas sajūtas es vislabāk varēšu izpaust ar Nefija vārdiem: „Es gavilēju skaidrībā, es gavilēju patiesībā, es gavilēju savā Jēzū, jo Viņš ir atpestījis manu dvēseli no elles.”10

    Vai mēs esam Viņa patiesi sekotāji, Viņa, kurš par mums atdeva sevi Visu? Viņa, kurš ir mūsu Pestītājs un Aizstāvis Tēva priekšā? Viņa, kurš pilnībā nodevās Savam Izpirkšanas upurim un tagad pilnībā nododas mīlestībai, žēlastībai un vēlas, lai mēs iegūstam mūžīgu prieku? Es lūdzu visus, kas dzird vai lasa šos vārdus: lūdzu, lūdzu, neatlieciet visu savu apņemšanos uz kādu neeksistējošu brīdi nākotnē, kad jūs to beidzot varētu īstenot. Esiet „fair dinkum” jau tagad un sajūtiet prieku! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.