Pateicoties Mormona Grāmatas spēkam, es tiku atrasts
    Footnotes

    Pateicoties Mormona Grāmatas spēkam, es tiku atrasts

    Visi, pateicoties Mormona Grāmatā atrodamajām spēkpilnajām patiesībām, var tās piedzīvot un tikt atrasti.

    Kad es apciemoju ticībai pievērstos viņu mājās, viens no jautājumiem, ko man bieži patīk uzdot viņiem, ir par to, kā viņi un viņu ģimenes uzzināja par Baznīcu un kā viņi nolēma kristīties. Nav svarīgi, vai cilvēks tajā brīdī ir aktīvs Baznīcas loceklis vai nav apmeklējis Baznīcu daudzus gadus. Atbilde ir vienmēr tāda pati: ar smaidu un mirdzošu sejas izteiksmi viņi sāk stāstīt stāstu par to, kā viņi tika atrasti. Patiesībā tieši pievēršanās stāsts vienmēr ir stāsts par to, kā mēs tiekam atrasti.

    Pats Jēzus Kristus ir zudušo lietu Kungs. Viņš rūpējas par zudušām lietām. Tāpēc noteikti Viņš mācīja par trīs līdzībām, kuras mēs atrodam Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā: līdzību par pazudušo avi, pazaudēto grasi un visbeidzot par pazudušo dēlu. Visiem šiem stāstiem ir kopsaucējs: nav svarīgi, kādēļ tās bija zudušas. Nebija nozīmes pat tad, kad viņi zināja, ka ir apmaldījušies. Tur valda visaugstākā prieka sajūta, kas izsaucas: „Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.”1 Galu galā Viņam nekas īsti nav zudis.2

    Ļaujiet man šajā pēcpusdienā dalīties ar jums vienā no savām visdārgākajām lietām — stāstā, kā es pats tiku atrasts.

    Pirms man apritēja 15 gadi, tēvocis Manuels Bustoss mani uzaicināja pavadīt laiku kopā ar viņu un viņa ģimeni šeit, Amerikas Savienotajās Valstīs. Šī man būtu lieliska iespēja apgūt angļu valodu. Pirms daudziem gadiem mans tēvocis pievienojās Baznīcai, un viņam piemita lielisks misionāru gars. Iespējams, tieši tāpēc mana māte, man nezinot, runāja ar viņu un teica, ka piekritīs ielūgumam ar vienu noteikumu: ka viņš necentīsies mani pārliecināt kļūt par viņa Baznīcas locekli. Mēs bijām katoļi un jau vairākās paaudzēs, un nebija iemesla pārmaiņām. Mans tēvocis bija pilnīgi vienisprātis un pieturējās pie dotā vārda pat tik ļoti, ka viņš negribēja atbildēt pat ne uz vienkāršiem jautājumiem par Baznīcu.

    Protams, no kā mans tēvocis un viņa mīļā sieva Mārdžorija nevarēja izvairīties, bija tas, kas viņi bija.3

    Man piešķīra istabu, kurā atradās liela grāmatu bibliotēka. Es redzēju, ka šajā bibliotēkā atradās aptuveni 200 Mormona Grāmatas eksemplāru dažādās valodās, 20 no tiem — spāņu valodā.

    Kādu dienu aiz ziņkārības es nonesu lejā Mormona Grāmatas eksemplāru spāņu valodā.

    Mormona Grāmata spāņu valodā

    Tas bija viens no eksemplāriem ar mīkstu debeszilas krāsas vāku, ar eņģeļa Moronija figūru priekšpusē. Kad es to atvēru, pirmajā lappusē bija rakstīts šāds solījums: „Un, kad jūs saņemsit šos pierakstus, es gribētu pārliecināt jūs, lai jūs vaicātu Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku.”

    Un tad tas papildināja: „Un ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu.”4

    Grūti izskaidrot, kāda bija šo Svēto Rakstu ietekme uz manu prātu un sirdi. Godīgi sakot, es nemeklēju „patiesību”. Es biju tikai pusaudzis, laimīgs ar savu dzīvi, baudīju šo jauno kultūru.

    Tomēr, paturot prātā šo solījumu, es slepus sāku lasīt grāmatu. Lasot vairāk, es sapratu: ja es patiešām gribu kaut ko no tā iegūt, man labāk jāsāk lūgt. Un mēs visi labi zinām, kas notiek, kad jūs nolemjat ne tikai lasīt, bet arī lūgt par Mormona Grāmatu. Tieši tā notika ar mani. Tas bija kaut kas tik īpašs un vienreizējs, — jā, tieši tāda sajūta, kādu sajutuši miljoniem citu visā pasaulē. Es uzzināju ar Svētā Gara spēku, ka Mormona Grāmata ir patiesa.

    Tad es devos pie sava tēvoča, lai viņam paskaidrotu, kas noticis un ka es esmu gatavs kristīties. Mans tēvocis nespēja apvaldīt savu izbrīnu. Viņš iekāpa savā mašīnā, aizbrauca uz lidostu un atgriezās ar manu atpakaļceļa lidmašīnas biļeti un mātei adresētu zīmīti, kurā vienkārši bija teikts: „Man ar to nav nekāda sakara!”

    Savā ziņā viņam bija taisnība. Pateicoties Mormona Grāmatas spēkam, es tiku atrasts.

    Var būt ir daudzi, kuri ir atrasti caur brīnišķīgajiem misionāriem visā pasaulē, katrā gadījumā — brīnumainā veidā. Vai varbūt viņi ir atrasti caur draugiem, kurus Dievs apzināti ir sūtījis viņu ceļā. Varētu pat būt, ka viņus ir atradis kāds no šīs paaudzes vai viņš ir ticis atrasts caur kādu no viņa priekštečiem.5 Jebkurā gadījumā, lai virzītos uz patiesu personīgo pievēršanos agrāk, nevis vēlāk, viņiem visiem jāpiedzīvo un jāatrod Mormona Grāmatā ietverto patiesību spēks. Tajā pašā laikā viņiem personīgi jāizlemj nopietni uzņemties saistības ar Dievu  — ievērot Viņa baušļus.

    Kad atgriezos Buenosairesā, mana māte saprata, ka es patiesi vēlējos kristīties. Tā kā man bija dumpīgs gars, viņa nevis iebilda man, bet ļoti gudri nostājās manā pusē. To pat nenojauzdama, pati veica manu kristību interviju. Patiešām, es uzskatu, ka viņas intervija bija vēl padziļinātāka, nekā mūsu misionāru intervijas. Viņa man teica: „Ja tu gribi tikt kristīts, es tevi atbalstīšu. Taču pirms tam es tev uzdošu dažus jautājumus un gribu, lai tu padomā labi un atbildi man godīgi. Vai tu apņemies doties uz baznīcu katru svētdienu?”

    Es viņai teicu: „Jā, protams, es to darīšu.”

    „Vai tev ir nojausma, cik ilgi iet baznīcas dievkalpojums?”

    „Jā, es zinu,” es atbildēju.

    Viņa atbildēja: „Ja tu nokristīsies, es pārliecināšos, ka tu apmeklēsi baznīcu.” Tad viņa man pajautāja, vai es tiešām esmu gatavs nekad nelietot alkoholu un nesmēķēt.

    Es atbildēju: „Jā, protams, es arī to ievērošu.”

    Viņa piebilda: „Ja tu nokristīsies, es parūpēšos, lai tā arī būtu.” Un tā viņa turpināja ar gandrīz katru bausli.

    Mans tēvocis bija piezvanījis manai mātei, lai pateiktu viņai, ka lai viņa neuztraucas, jo es drīz tikšu tam pāri. Pēc četriem gadiem, kad es saņēmu savu misijas aicinājumu kalpot Urugvajas Montevideo misijā, māte piezvanīja tēvocim, lai pajautātu viņam, kad tieši es tikšu tam visam pāri. Patiesība ir tāda, ka kopš tā laika, kad es nokristījos, mana māte kļuva par laimīgāku māti.

    Es uzzināju, ka Mormona Grāmatai bija izšķiroša nozīme pievēršanās procesā, pirmreizēji piedzīvojot solījumu, ka „cilvēks, dzīvojot pēc tās norādījumiem, nokļūs tuvāk Dievam”.6

    Nefijs šādi paskaidroja Mormona Grāmatas galveno mērķi:

    „Jo mēs esam cītīgi rakstījuši, lai pārliecinātu savus bērnus un arī savus brāļus noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu. …

    Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu [un] mēs pravietojam par Kristu …, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu.”7

    Visa Mormona Grāmata ir piepildīta ar vienu un to pašu svēto mērķi.

    Šī iemesla dēļ ikviens lasītājs, kurš apņemas to patiesi studēt ar lūgšanas pilnu garu, ne tikai mācīsies par Kristu, bet mācīsies no Kristus — jo īpaši tad, ja viņi pieņems lēmumu izmēģināt „Dieva vārda iedarbību”8 un nenoraidīt to priekšlaicīgi dēļ citu aizspriedumainās neticības9, ko citi ir tikai teikuši par lietām, bet nekad nav lasījuši.

    Prezidents Rasels M. Nelsons atklāja: „Domājot par Mormona Grāmatu, es domāju par vārdu — spēks. Mormona Grāmatā ir ietverta tik spēkpilna patiesība, ka tā var dziedināt, mierināt, atjaunot, sniegt palīdzību, stiprināt un iepriecināt mūsu dvēseles.”10

    Mans aicinājums šajā pēcpusdienā mums visiem, neatkarīgi no tā, cik ilgi mēs esam bijuši Baznīcas locekļi, — ļaut Mormona Grāmatas spēkpilnajām patiesībām atrast un vēlreiz mūs ieskaut, un tā dienu no dienas, kad mēs uzcītīgi meklējam pēc personīgās atklāsmes. Tā tas notiks, ja mēs to atļausim.

    Es svinīgi liecinu, ka Mormona Grāmatā ir ietverta Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība un ka Svētais Gars laiku pa laikam apliecinās tās patiesumu ikvienam, kas ar patiesu sirdi meklēs zināšanas par savu dvēseļu glābšanu.11 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

    Atsauces

    1. Lūkas 15:6; skat. arī Lūkas 15:9, 32.

    2. Tās plašākā nozīmē — Svētie Raksti atspoguļo pravietojumus, kas runā par Israēla zudušo cilšu sapulcēšanu (skat. Rasels M. Nelsons, „Izkaisītā Israēla sapulcināšana” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2006. g. nov., 79.–82. lpp.) Lai gan viņi ir apmaldījušies, viņi nav zuduši Viņam (skat. 3. Nefija 17:4). Turklāt interesanti ir tas, ka viņi neapzinās, ka ir apmaldījušies līdz brīdim, kad viņi tiek atrasti, jo īpaši, kad viņi saņem savas patriarhālās svētības.

    3. Elders Dīters F. Uhtdorfs citēja svēto Francisku no Asīzes, kad viņš sacīja: „Sludiniet evaņģēliju vienmēr un, ja nepieciešams, izmantojiet vārdus.” („Gaidot uz Damaskas ceļa” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2011. g. maijs, 77. lpp.; skat. arī Viljams Feja un Linda Evansa Šeparde, Share Jesus without Fear [1999. g.], 22. lpp.).

    4. Moronija 10:4–5.

    5. Mūsu priekšteču pievēršanās stāsts ir arī mūsu pašu stāsts. Elders Viljams R. Volkers mācīja: „Tas būtu brīnišķīgi, ja katrs baznīcas loceklis zinātu savu senču pievēršanās stāstus.” („Dzīvot uzticīgi ticībai” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2014. g. maijs, 97. lpp.). Tādējādi mēs visi esam atrasti tieši vai caur mūsu senčiem, pateicoties Debesu Tēvam, kurš zina iznākumu jau no paša sākuma (skat. Ābrahāma 2:8).

    6. Mormona Grāmatas ievads; skat. arī Almas 31:5.

    7. 2. Nefija 25:23, 26.

    8. Almas 31:5.

    9. Skat. Almas 32:28.

    10. Rasels M. Nelsons, „Mormona Grāmata: kāda būtu jūsu dzīve bez tās?” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2017. g. nov., 62. lpp.

    11. Skat. 3. Nefija 5:20.