Vēstījums, notiekošā nozīme un ļaužu bari
    Footnotes

    Vēstījums, notiekošā nozīme un ļaužu bari

    Kaut cauri mūsdienu nemitīgajam troksnim un dienišķajam dzīves ritumam mēs pacenstos savas dzīves, savas ticības un savas kalpošanas centrā saskatīt Kristu!

    Brāļi un māsas, šis ir Semijs Ho Čings septiņu mēnešu vecumā, pagājušajā aprīlī skatoties vispārējo konferenci pa televīziju savās mājās.

    Semijs Ho Čings, skatoties konferenci

    Pienākot brīdim atbalstīt prezidentu Raselu M. Nelsonu un pārējās augstākās amatpersonas, Semija rokas bija aizņemtas, turot savu pudelīti. Tādēļ viņš darīja labāko, ko spēja.

    Semijs Ho Čings atbalstīšanas laikā

    Semijs piešķir pavisam jaunu nozīmi tam, kā balsot ar kāju palīdzību.

    Esiet sveicināti Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas pusgada konferencē! Lai ieskicētu fonu pārspriedumiem par šo divreiz gadā notiekošo sanāksmju nozīmi, es piesaukšu kādu ainu no Lūkas pieraksta Jaunajā Derībā:1

    „Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.

    Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.

    Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.

    Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”

    Viņa drosmes pārsteigtais pūlis centās šo vīru apklusināt, bet viņš kliedza „vēl stiprāk”. Pateicoties savai uzstājībai, viņš tika aizvests pie Jēzus, kurš uzklausīja viņa ticības pilno lūgumu pēc acu gaismas atgūšanas un dziedināja viņu.2

    Es jūtos iedvesmots ikreiz, kad lasu šo nelielo, spilgto epizodi. Mēs varam sajust šī vīra ciešanas. Mēs teju varam sadzirdēt, kā viņš kliedzot pieprasa Glābēja uzmanību. Mēs pasmaidām par viņa atteikšanos tikt apklusinātam, patiesi, par viņa apņēmību — uzgriezt skaņu vēl skaļāk, kaut arī visi pārējie teic, lai viņš to noklusina. Tas jau pats par sevi ir jauks stāsts par ļoti apņēmīgu ticību. Taču gluži kā ar visām rakstvietām — jo biežāk mēs to lasām, jo vairāk mēs tajā atrodam.

    Viena jauna doma, kas spēcīgi iespaidoja mani vēl pavisam nesen, ir šī vīra teicamā spriestspēja, pamanot, ka viņu ieskauj garīgi sensitīvi cilvēki. Visa šī stāsta būtība balstās uz saujiņu anonīmu sieviešu un vīriešu, kuri, kad viņu līdzgaitnieks tiem vaicāja: „Ko šī kņada nozīmē?”, bija pietiekami redzīgi, ja tā var teikt, lai norādītu, ka šī satraukuma iemesls ir Kristus, Viņš bija šī satraukuma „nozīmes Iemiesojums”. Mēs visi no šīs nelielās sarunas varam kaut ko mācīties. Ticības un pārliecības jautājumos tas palīdz mums vērsties pie tiem, kam tik tiešām ir kaut nedaudz ticības un pārliecības! „Vai akls aklam ceļu var rādīt?” Jēzus reiz vaicāja. „[Ja tā,] vai abi nekritīs bedrē?”3

    Mēs noturam šīs konferences nolūkā — vairot šo ticību un pārliecību —, un šodien, pievienojoties mums, jūs sapratīsiet, ka tie ir plaši izplatīti pūliņi. Palūkojieties apkārt! Šeit, konferenču centra teritorijā, jūs varat ieraudzīt visdažādākā apmēra ģimenes, kas ierodas no visām pusēm. Seni draugi apskaujas atkalredzēšanās priekā, apbrīnojamais koris iesildās, un protestētāji kliedz no savām iecienītākajām ziepju kastēm. Senāko dienu misionāri meklē savus agrākos pāriniekus, kamēr nesen atgriezušies misionāri meklē pavisam jaunus pāriniekus (Ja jūs saprotat, ko es ar to domāju!). Un fotografēšanās? Debesis, palīdziet! Ar mobilajiem telefoniem ikviena rokā, no jēdziena „katrs Baznīcas loceklis — misionārs” mēs esam veikli pārmetušies uz „katrs Baznīcas loceklis — fotogrāfs”. Iekļuvis visā šajā apburošajā kņadā, cilvēks varētu pamatoti vaicāt: „Ko tas viss nozīmē?”

    Līdzīgi kā mūsu Jaunās Derības stāstā, tie, kuri ir svētīti ar skaidru redzējumu, atskārtīs, ka, par spīti visam citam, ko šī konferenču tradīcija var mums sniegt, tas neko daudz vai vispār neko nenozīmētu, ja vien tā visa centrā neatrastos Jēzus. Lai iemantotu to redzējumu, pēc kura mēs tiecamies, to dziedināšanu, ko Viņš ir apsolījis, izprastu to nozīmi, kas, kā mums kaut kādi zināms, ir šeit rodama, mums ir jāizlaužas cauri šai kņadai (lai cik tā būtu priekpilna) un jāpievēršas Viņam. Ikviena runātāja lūgšana, visu dziedātāju cerība, katra viesa godbijība — tas viss tiek veltīts tam, lai ieaicinātu Viņa Garu, kura Baznīca šī ir, — dzīvā Kristus, Dieva Jēra, Miera valdnieka garu.

    Lai Viņu uzmeklētu, mums nav jāierodas Konferenču centrā. Kad, pirmoreiz lasot Mormona Grāmatu, bērns sajūsminās par Abinadija drosmi vai 2000 jauno kareivju gājienu, mēs varam maigi piebilst, ka šīs apbrīnojamās hronikas visuresošā un centrālā persona ir Jēzus, kurš kā iespaidīgs atveids slejas pāri teju katrai tās lappusei, sasaistot kopā visus pārējos ticību vairojošos personāžus.

    Tāpat arī, kad kāds no mūsu draugiem mācās par mūsu ticību, viņu var nedaudz pārsātināt unikālie aspekti un svešādā leksika, kas piemīt mūsu reliģijai, kurā ietilpst uztura ierobežojumi, pašpaļāvības krājumi, pionieru pārgājieni, digitāli ciltskoki un neminams skaits staba centru, kur daži neapšaubāmi ir sagaidījuši, kad tiem tiks pasniegts lieliski pagatavots, puscepts liellopa steiks. Neskatoties uz visu dzirdēto un redzēto — visu jauno, šajā drūzmā un sajukumā mums vajadzētu pievērst mūsu draugu uzmanību tā visa patiesajai nozīmei jeb mūžīgā evaņģēlija sirdspukstiem — Debesu Vecāku mīlestībai, dievišķā Dēla izpērkošajai dāvanai, Svētā Gara mierinošajai vadībai, visu šo patieso mācību atjaunošanai pēdējās dienās un vēl vairāk.

    Cilvēkam pirmo reizi apmeklējot svēto templi, šī pieredze var izrādīties zināmā mērā pārsteidzoša. Mūsu uzdevums ir pārliecināties, lai svētie simboli un tur atklātie rituāli, priekšrakstu apģērbs un vizuālās prezentācijas nekādā ziņā nenovērstu viņa uzmanību no galvenā, bet drīzāk pievērstu viņa domas Glābējam, kuru mēs esam ieradušies tur pielūgt. Templis ir Viņa nams, un Viņam jeb majestātiskajai mācībai par Kristu, kas caurstrāvo mūsu būtību, tāpat kā tā caurstrāvo tempļa priekšrakstus, būtu jāieņem pati svarīgākā vieta mūsu domās un sirdīs jau kopš brīža, kad mēs izlasām uzrakstu virs ārdurvīm, līdz pašam pēdējam mirklim, ko mēs pavadām šajā namā. Pieredzot visus brīnumus, ar ko mēs sastopamies templī, mums vairāk par visu citu būtu jāsaskata tajā visā Jēzus nozīme.

    Padomājiet par pulka drosmīgo ierosinājumu un jauno paziņojumu, kas dažu pēdējo mēnešu laikā ir izteikti šajā Baznīcā. Ja, kalpojot cits citam norīkojumos, bagātinot savu sabata pieredzi un iesaistoties jaunajā programmā bērniem un jauniešiem, mēs uztversim tos kā atsevišķus, nesaistītus pasākumus, nevis savstarpēji integrētus centienus, kas palīdz mums vēl stingrāk pamatoties uz savu glābšanas klinti, mēs palaidīsim garām caur atklāsmi doto izmaiņu patieso nozīmi.4 Neapšaubāmi, noteikti, tieši šādā nolūkā prezidents Rasels M. Nelsons aicina mūs izmantot caur atklāsmi doto Baznīcas nosaukumu.5 Ja mūsu pielūgsmes centrā būs Jēzus — Viņa Vārds, Viņa mācība, Viņa piemērs, Viņa dievišķums —, mēs vēl skaidrāk apliecināsim to diženo, patieso mācību, ko reiz atklāja Alma, sakot: „Tur būs daudzas lietas, kam jānāk; [bet] lūk, tur ir viena lieta, kas ir svarīgāka nekā visas citas — … Pestītājs, [kurš] dzīvos un nāks Savas tautas vidū.”6

    Vēl kāda noslēdzošā doma: Džozefa Smita 19. gadsimta pierobežas vidē valdīja dedzīgs saviļņojums, ko radīja savstarpēji konkurējošu Kristus liecinieku pūlis.7 Šie entuziasma pilnie reliģiskās atmodas virzītāji radīja tik lielu satraukumu, ka ironiskā kārtā apslēpa skatam to Glābēju, kuru tik dedzīgi meklēja jaunais Džozefs. Cīnoties ar to, ko Džozefs nodēvēja par „tumsību un apjukumu”8, viņš patvērās nomaļā birztalā, kur redzēja un dzirdēja daudz diženāku apliecinājumu Glābēja centrālajai lomai evaņģēlijā, nekā jebko, ko mēs esam pieminējuši šeit šajā rītā. Apveltīts ar neiedomājamu un negaidītu redzīguma dāvanu, Džozefs skatīja vīzijā savu Debesu Tēvu, Visuma vareno Dievu, un Jēzu Kristu, Viņa nevainojamo, vienpiedzimušo Dēlu. Tad Tēvs parādīja piemēru, par ko mēs esam tik atzinīgi izteikušies šajā rītā, — Viņš norādīja uz Jēzu, sakot: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”9 Neviens apliecinājums Jēzus dievišķajai identitātei, Viņa pārākajai nozīmei pestīšanas iecerē un Viņa nozīmei Dieva acīs nekad spētu pārspēt šo nelielo, vareno, septiņos vārdos izteikto paziņojumu.

    Kņada un juceklis? Pūļi un ķildas? Mūsu pasaulē ir papilnam tā visa. Tik tiešām, skeptiķi un ticīgie joprojām strīdas par šo vīziju un teju par visu pārējo, ko šodien esmu pieminējis. Gadījumā, ja jūs pūlaties iegūt skaidrāku skatījumu, lai saskatītu tā visa patieso nozīmi milzum daudzo viedokļu klāstā, es vēršu jūsu uzmanību uz to pašu Jēzu un dalos savā apustuļa liecībā par Džozefa Smita pieredzi, ko viņš guva aptuveni 1800 gadus pēc tam, kad mūsu aklais draugs atguva redzi senajā ceļā uz Jēriku. Es kopā ar viņiem abiem un laika gaitā vēl pulka citu liecinu, ka pats saviļņojošākais skats un skaņa šajā dzīvē noteikti saistās ar Jēzu, kurš ne vien paiet mums garām,10 bet pienāk pie mums, apstājas mums līdzās un mājo pie mums.11

    Māsas un brāļi, kaut cauri mūsdienu nemitīgajam troksnim un dienišķajam dzīves ritumam mēs pacenstos savas dzīves, savas ticības un savas kalpošanas centrā saskatīt Kristu! Tieši tam ir patiesa nozīme. Un, ja daždien mūsu skatījums ir ierobežots, mūsu pārliecība ir sarukusi vai mūsu ticība tiek pārbaudīta un vētīta, kā tas noteikti notiks, kaut mēs tad sauktu vēl skaļāk: „Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”12 Es ar apustulisku degsmi un pravietisku pārliecību apsolu, ka Viņš sadzirdēs jūs un agri vai vēlu teiks: „Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.”13 Esiet sveicināti vispārējā konferencē! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.