Otrs augstākais bauslis
Mēs gūstam vislielāko prieku, palīdzot saviem brāļiem un māsām.
Mani dārgie brāļi un māsas, paldies jums par visu, ko jūs darāt, lai palīdzētu sapulcināt Israēlu abpus priekškaram, stiprinātu savas ģimenes un svētītu trūkumcietējus! Paldies jums par to, ka jūs dzīvojat kā īsteni Jēzus Kristus sekotāji!1 Jūs zināt Viņa augstākos baušļus, un jums ļoti patīk tos ievērot, mīlot Dievu un mīlot savus tuvākos.2
Pēdējo sešu mēnešu laikā mēs ar māsu Nelsoni esam tikušies ar tūkstošiem svēto, apceļojot Centrālameriku, Dienvidameriku, Klusā okeāna salas un dažādas Amerikas Savienoto Valstu pilsētas. Dodoties ceļā, mēs ceram stiprināt jūsu ticību. Taču, mums atgriežoties, satiktie Baznīcas locekļi un draugi ir stiprinājuši mūsu ticību. Vai es varētu dalīties trīs būtiskos atgadījumos no mūsu nesenās pieredzes?
Šajā maijā mēs ar māsu Nelsoni, līdz ar elderu Geritu V. Gongu un māsu Sūzenu Gongu, ceļojām uz Klusā okeāna dienvidiem. Viesojoties Oklendā, Jaunzēlandē, mums bija tas gods tikties ar imamiem no divām Kraistčērčas mošejām, kur tikai pirms diviem mēnešiem šausminoši vardarbīgā uzbrukumā tika sašauti nevainīgi dievlūdzēji.
Mēs izteicām šiem brāļiem no citas ticības līdzjūtību un no jauna apliecinājām mūsu abpusējo apņēmību reliģijas brīvības uzturēšanā.
Mēs piedāvājām arī brīvprātīgo darbu un nelielu finansiālo palīdzību viņu mošeju atjaunošanai. Tiekoties ar šiem musulmaņu vadītājiem, mūsu starpā valdīja iejūtīga brālība.
Augustā mēs ar māsu Nelsoni, līdz ar elderu Kventinu L. Kuku un māsu Mariju Kuku, tikāmies ar ļaudīm no Buenosairesas Argentīnā (vairums no viņiem bija mūsu ticības pārstāvji), kuru dzīvi ir mainījuši mūsu, pēdējo dienu svēto labdarības organizāciju, sagādātie ratiņkrēsli. Mūs iedvesmoja priekpilnā pateicība, ko viņi pauda par savām jaunajām pārvietošanās iespējām.
Trešais no šiem vērtīgajiem atgadījumiem notika tikai pirms dažām nedēļām šeit, Soltleiksitijā. Tā bija kāda vienreizēja vēstule, ko es saņēmu savā dzimšanas dienā no kādas 14–gadīgas jaunietes, kuru es nodēvēšu par Mariju.
Marija rakstīja par to, kas mums abiem ir kopīgs: „Jums ir desmit bērni. Mūsu ģimenē ir desmit bērni. Jūs runājat mandarīnu valodā. Septiņi no mūsu ģimenes bērniem, ieskaitot mani, ir adoptēti no Ķīnas, un mandarīnu valoda ir mūsu dzimtā valoda. Jūs esat kardioķirurgs. Manai māsai ir bijušas divas atvērtās sirds [operācijas]. Jums patīk divu stundu ilgas Baznīcas sanāksmes. Mums patīk divu stundu ilgas Baznīcas sanāksmes. Jums ir nevainojama muzikālā dzirde. Arī manam brālim ir nevainojama muzikālā dzirde. Viņš ir neredzīgs, tāpat kā es.”
Marijas vārdi mani dziļi saviļņoja, jo tajos atklājās ne vien viņas lieliskais gars, bet arī viņas mātes un tēva ziedošanās.
Pēdējo dienu svētie, tāpat kā citi Jēzus Kristus sekotāji, allaž meklē iespēju mīloši palīdzēt un iedvesmot apkārtējos. Tie, kuri vēlas tikt saukti par Tā Kunga ļaudīm, ir „gatavi nest viens otra slogus, … sērot ar tiem, kas sēro; … un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums”.3
Viņi tik tiešām cenšas dzīvot saskaņā ar abiem augstākajiem baušļiem. Ja mēs no visas savas sirds mīlam Dievu, Viņš pievērš mūsu sirdis citu cilvēku labklājības nodrošināšanai, un tādējādi aizsākas skaists tikumības cikls.
Mums būtu neiespējami aprēķināt tos kalpošanas apmērus, ko pēdējo dienu svētie ik dienu un katru gadu īsteno visā pasaulē, taču mums ir pa spēkam aprēķināt to, ko citu labā ir paveikusi Baznīcas organizācija, svētot tos vīriešus un sievietes, zēnus un meitenes, kuriem ir nepieciešama izpalīdzīga roka.
Baznīca uzsāka savu humānās palīdzības programmu 1984. gadā. Tobrīd tika noturēts Baznīcas mēroga gavēnis finansējuma iegūšanai, lai sniegtu palīdzību Austrumāfrikas iedzīvotājiem, kuri cieta no postošā sausuma. Šīs vienas gavēņa dienas laikā Baznīcas locekļi saziedoja 6,4 miljonus dolāru.
Tolaik vēl elders M. Rasels Balards un brālis Glens L. Peiss tika nosūtīti uz Etiopiju, lai izvērtētu to, kā šos svētos līdzekļus visefektīvāk izmantot. Ar šiem centieniem aizsākās tas, kas vēlāk tika nodēvēts par Pēdējo dienu svēto labdarības organizāciju.
Kopš tā laika caur Pēdējo dienu svēto labdarības organizāciju ir tikusi nodrošināta vairāk nekā divus miljardus dolāru vērta palīdzība, sniedzot atbalstu trūkumcietējiem visā pasaulē. Šī palīdzība tiek sniegta, neatkarīgi no tās saņēmēju reliģiskās piederības, nacionalitātes, rases, seksuālās orientācijas, dzimuma vai politiskās pārliecības.
Tas vēl nav viss. Lai palīdzētu Tā Kunga Baznīcas locekļiem, kuri ir nonākuši grūtībās, mēs dzīvojam pēc sava iemīļotā, senā gavēņa likuma.4 Mēs ciešam izsalkumu, lai palīdzētu citiem, kuri ir izsalkuši. Katru mēnesi mēs vienu dienu izlaižam ēdienreizes un ziedojam par pārtiku ietaupīto naudu (un vēl vairāk), lai palīdzētu trūkumcietējiem.
Es nekad neaizmirsīšu savu pirmo Rietumāfrikas apmeklējumu 1986. gadā. Uz mūsu tikšanos sapulcējās milzum daudz svēto. Kaut arī materiālajā ziņā viņiem piederēja visai maz, vairums no viņiem bija ieradušies spodri baltās drēbēs.
Es vaicāju staba prezidentam, kā viņš spēj parūpēties par tik mazturīgiem Baznīcas locekļiem. Viņš atbildēja, ka viņu bīskapi labi pazīst savus ļaudis. Ja Baznīcas locekļi var atļauties divas ēdienreizes dienā, viņiem nav nepieciešama palīdzība. Bet, ja viņi pat ar savas ģimenes atbalstu nevar atļauties vairāk par vienu maltīti vai ietur tās vēl retāk, bīskapi nodrošina tiem pārtiku, kas tiek finansēta no gavēņa ziedojumiem. Tad viņš minēja kādu ievērības cienīgu faktu: parasti viņu ienākumi no gavēņa ziedojumiem pārsniedz viņu izdevumus. Gavēņa ziedojumu pārpalikums tiek nosūtīts citur dzīvojošajiem, kuri dzīvo daudz lielākā trūkumā. Šie nelokāmie Āfrikas svētie pasniedza man varenu mācībstundu par likuma spēku un gavēņa garu.
Būdami Baznīcas locekļi, mēs jūtam īpašu saikni ar visiem, kam ir kādas ciešanas.5 Būdami Dieva dēli un meitas, mēs visi esam brāļi un māsas. Mums ir nepieciešams Vecajā Derībā ietvertais padoms: „Atvērdams atver savu roku savam brālim, kas top spaidīts un ir nabags tavā zemē.”6
Mēs cenšamies dzīvot arī pēc Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācībām, kas ir ietvertas Mateja 25. nodaļā:
„Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.
Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši. …
Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”7
Ļaujiet man minēt tikai dažus piemērus, kā Baznīca seko šīm Glābēja mācībām.
Lai palīdzētu bada cietējiem, Baznīca izmanto 124 bīskapu krātuves visā pasaulē. Caur tām ik gadu tiek nodrošināti aptuveni 400 000 pārtikas pieprasījumu no trūkumcietējiem. Apkaimēs, kur nav šādas krātuves, bīskapi un draudžu prezidenti izmanto Baznīcas gavēņa ziedojumu fondu, lai nodrošinātu pārtiku un nepieciešamās preces saviem trūkumā nonākušajiem Baznīcas locekļiem.
Tomēr bada problēma daudzkārt pārsniedz Baznīcas apmērus. Tā pieaug visā pasaulē. Jaunākajā Apvienoto Nāciju Organizācijas ziņojumā ir norādīts, ka šobrīd pasaulē no pārtikas trūkuma cieš vairāk par 820 miljoniem cilvēku jeb teju katrs devītais no pasaules iedzīvotājiem.8
Cik atskurbinoša statistika! Mēs esam tik pateicīgi par jūsu ieguldījumu! Pateicoties jūsu sirsnīgajam dāsnumam, miljoniem cilvēku visā pasaulē saņems tik ļoti nepieciešamo pārtiku, apģērbu, īslaicīgu pajumti, ratiņkrēslus, medikamentus, dzeramo ūdeni un vēl vairāk.
Piesārņots ūdens ir daudzu slimību cēlonis visā pasaulē. Līdz šim brīdim Baznīcas humānā programma ir palīdzējusi nodrošināt ar tīru ūdeni simtiem apkaimju 76 valstīs.
Kā lielisku piemēru tam var minēt Luputas projektu Kongo Demokrātiskajā Republikā. Pilsētai, kurā ir vairāk par 100 000 iedzīvotāju, nebija ūdensapgādes sistēmas. Pilsētniekiem bija jāmēro garš ceļš līdz drošam ūdens avotam. Aptuveni 29 kilometru attālumā bija uziets kalnu avots, tomēr pilsētniekiem nebija regulāras piekļuves šim ūdenim.
Uzzinot par šīm grūtībām, mūsu humānā darba misionāri sāka sadarboties ar Luputas vadītājiem, piegādājot materiālus un apmācot cilvēkus ūdens padeves nodrošināšanā. Luputas ļaudis strādāja veselus trīs gadus, lai, virzoties caur klintīm un džungļiem, izraktu vienu metru dziļu tranšeju. Pateicoties kopīgajam darbam, beidzot pienāca priekpilnā dienā, kad visiem šajā pilsētā bija pieejams tīrs ūdens.
Baznīca palīdz arī bēgļiem, neatkarīgi no tā, vai viņi pārceļas pilsonisko konfliktu, dabas katastrofu vai reliģisko vajāšanu dēļ. Šobrīd savas mājas ir nācies atstāt vairāk nekā 70 miljoniem cilvēku.9
Tikai 2018. gadā vien Baznīca nodrošināja pirmās nepieciešamības preces bēgļiem 56 valstīs. Turklāt daudzi Baznīcas locekļi brīvprātīgi velta savu laiku tam, lai palīdzētu bēgļiem integrēties jaunajā sabiedrībā. Mēs pateicamies ikvienam no jums, kas pasniedz roku, lai palīdzētu tiem, kuri cenšas iekārtot sev jaunas mājas.
Pateicoties dāsnajiem ziedojumiem, Amerikas Savienoto Valstu „Deseret Industries” labdarības iestādēs ik gadu tiek savākts un sašķirots miljoniem kilogramu drēbju. Kaut arī vietējie bīskapi izmanto šo plašo inventāra klāstu, lai palīdzētu trūkumā nonākušajiem Baznīcas locekļiem, lielākā daļa no tā tiek ziedota citām labdarības organizācijām, kuras piegādā šīs mantas cilvēkiem visā pasaulē.
Un tikai pagājušajā gadā vien Baznīca nodrošināja redzes aprūpi vairāk nekā 300 000 cilvēku 35 valstīs, jaundzimušo aprūpi tūkstošiem māmiņu un zīdaiņu 39 valstīs un ratiņkrēslus vairāk nekā 50 000 cilvēku, kuri dzīvo desmitiem valstīs.
Baznīca ir labi zināma ar to, ka mēs esam vieni no pirmajiem, kas palīdz citiem, kad atgadās traģēdijas. Vēl pirms viesuļvētra ir nodarījusi kādus postījumus, Baznīcas vadītāji un darbinieki izstrādā plānus, kā piegādāt palīdzību un organizēt brīvprātīgo darbu, lai palīdzētu tiem, kuri varētu tikt skarti.
Tikai pagājušajā gadā vien Baznīca īstenoja vairāk nekā 100 katastrofu seku novēršanas projektu visā pasaulē, palīdzot viesuļvētru, ugunsgrēku, plūdu, zemestrīču un citu katastrofu upuriem. Ja vien tas ir iespējams, mūsu Baznīcas locekļi dzeltenajās izpalīdzīgo roku vestēs daudzskaitlīgi mobilizējas, lai palīdzētu tiem, kuri ir cietuši dabas katastrofās. Šāda veida kalpošana, kuru īsteno tik daudzi no jums, ir sirsnīgas kalpošanas būtība.
Mani dārgie brāļi un māsas, manis aprakstītie pasākumi ir tikai neliela daļiņa no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas pieaugošajiem centieniem labklājības nodrošināšanas un humānās palīdzības jomā.10 Un jūs esat tie, kas tam visam ļauj īstenoties. Ņemot vērā jūsu priekšzīmīgo dzīvi, jūsu dāsnās sirdis un jūsu izpalīdzīgās rokas, mums nav jābrīnās, ka daudzu pašvaldību un valdību vadītāji slavē jūsu centienus.11
Kopš esmu kļuvis par Baznīcas prezidentu, mani ir pārsteidzis tas, cik daudzi prezidenti, premjerministri un vēstnieki ir sirsnīgi pateikušies man par mūsu humāno palīdzību viņu ļaudīm. Un viņi ir pauduši arī pateicību par to, ka mūsu uzticīgie Baznīcas locekļi stiprina viņu valsti, būdami lojāli, pienesumu sniedzoši pilsoņi.
Es esmu brīnījies arī par to, ka pasaules mēroga vadītāji ir apciemojuši Augstāko prezidiju, paužot cerību, ka mūsu Baznīca tiks nodibināta arī viņu zemē. Kādēļ? Jo viņi zina, ka pēdējo dienu svētie palīdzēs veidot stipras ģimenes un vietējo sabiedrību, uzlabojot citu cilvēku dzīvi, lai kur viņi dzīvotu.
Lai kur arī būtu mūsu mājas, Baznīcas locekļi dedzīgi iestājas par Dieva tēviju un cilvēku brālību. Tādēļ mēs gūstam vislielāko prieku, palīdzot saviem brāļiem un māsām, lai kur arī šajā brīnišķīgajā pasaulē viņi dzīvotu.
Palīdzēšana citiem, apzinīgi pūloties parūpēties par citiem tāpat vai pat vairāk, nekā mēs rūpējamies paši par sevi, dāvā mums prieku. Īpaši tad, es vēlētos piebilst, kad tas rada neērtības un prasa iziet no savas komforta zonas. Dzīvošana pēc šī otra augstākā baušļa ir atslēga uz to, lai mēs kļūtu par īsteniem Jēzus Kristus mācekļiem.
Mani dārgie brāļi un māsas, jūs esat dzīvs pierādījums tiem augļiem, kas tiek gūti, sekojot Jēzus Kristus mācībām. Es jums pateicos! Es jūs mīlu!
Es zinu, ka Dievs dzīvo. Jēzus ir Kristus. Viņa Baznīca ir tikusi atjaunota šajās pēdējās dienās tās dievišķo mērķu īstenošanai. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.