Ļausim savam garam kontrolēt savu ķermeni
Viena no pašām svarīgākajām lietām, ko mēs varam iemācīties šajā dzīvē, ir tas, kā, liekot uzsvaru uz savu mūžīgo, garīgo iedabu, kontrolēt savas ļaunās tieksmes.
Mani dārgie brāļi un māsas, kad tuvojās pagājušā gada oktobra konference, gatavojot savu konferences uzstāšanos, es vēlējos atzīmēt to, ka ir pagājuši simts gadi kopš 1918. gada 13. oktobra, kad prezidentam Džozefam F. Smitam tika atklāta vīzija par garu pasauli.
Dažas dienas pēc tam, kad es biju iesniedzis savu runu tulkošanai, mana mīļotā, mūžīgā līdzgaitniece Barbara noslēdza savu laicīgo pārbaudījumu un devās uz garu pasauli.
Dienām pāraugot nedēļās un mēnešos, un tagad, kad jau ir pagājis gads kopš Barbaras aiziešanas, esmu atskārtis, ka es daudz pilnīgāk spēju novērtēt šo rakstvietu: „Tev būs dzīvot kopā mīlestībā, tā ka tu raudāsi par to, kas mirs, zaudēšanu.”1 Mēs ar Barbaru tikām svētīti ar 67 mīlošas kopdzīves gadiem. Tādēļ es ļoti reālā veidā esmu sapratis to, ko nozīmē — raudāt par mīļa cilvēka zaudējumu. Ak, kā es viņu mīlu un kā man viņas trūkst!
Man šķiet, ka vairums no mums nespēj pilnībā novērtēt to, ko mūsu labā dara citi, līdz brīdim, kad viņu vairs nav. Es zināju, ka Barbara allaž ir aizņemta, taču man nebija pilnīgas izpratnes par to, cik daudz laika viņai prasa mūsu ģimene, Baznīca un vietējā sabiedrība. Lai mūsu ģimene turpinātu funkcionēt, bija nepieciešama dienišķa ziedošanās un gadu gaitā tūkstošiem reižu atkārtoti pūliņi. Neviens no mūsu ģimenes ne reizi netika dzirdējis, ka, darot to visu, viņa paceltu balsi vai pateiktu kādu nelaipnu vārdu.
Šī pēdējā gada laikā mani ir pārņēmuši daudzkārtēji atmiņu uzplūdi. Es esmu domājis par fiziski grūto izvēli, ko viņa tika pieņēmusi, kļūstot par septiņu bērnu māti. Mājsaimnieces pienākumi bija vienīgā karjera, kuru viņa jebkad bija vēlējusies, un viņa visos tās aspektos bija nevainojama profesionāle.
Es bieži esmu prātojis, kā viņa spēja izsekot līdzi mūsu bērnu un arī manām gaitām. Jau maltīšu gatavošana vien bija tik tiešām nospiedošs uzdevums, neminot tādus pienākumus kā tikšana galā ar veļas kalniem, ko mūsu ģimene atstāja aiz sevis ik nedēļu, kā arī atbilstoša izmēra apavu un apģērba sagādāšana bērniem. Mēs visi vērsāmies pie viņas vēl neskaitāmos citos jautājumos, kas mums bija svarīgi. Un, tā kā tie bija svarīgi mums, tie bija svarīgi arī viņai. Vārdu sakot, viņa bija lieliska sieva, māte, draudzene, kaimiņiene un Dieva meita.
Tagad, kad viņa ir aizgājusi mūžībā, es priecājos, ka viņas dzīves dažos pēdējos mēnešos pēc pārnākšanas no sava biroja es nolēmu pasēdēt viņai līdzās un paturēt viņas roku, kamēr mēs atkal un atkal skatījāmies viņas iecienītāko mūziklu noslēgumus, jo Alcheimera slimības dēļ viņa neatcerējās, ka ir tos noskatījusies iepriekšējā pēcpusdienā. Tagad atmiņas par šo īpašo laiku, kad es turēju viņas roku, man ir ļoti, ļoti dārgas.
Brāļi un māsas, lūdzu, nepalaidiet garām iespēju — mīloši ielūkoties savu ģimenes locekļu acīs! Bērni un vecāki, pasniedziet roku un paudiet cits citam savu mīlestību un atzinību. Var gadīties, ka daži no jums, gluži kā es, kādu rītu pamostoties atskārtīs, ka šis būtiskais saskarsmes laiks ir pagājis. Dzīvojiet kopā ik dienu ar pateicības, patīkamu atmiņu, kalpošanas un dziļas mīlestības pilnu sirdi.
Šī pēdējā gada laikā es daudz apzinātāk nekā jebkad iepriekš esmu domājis par mūsu Debesu Tēva ieceri. Mācot savu dēlu Koriantonu, Alma nodēvēja to par „diženo laimes ieceri”.2
Tas vārds, kas atkārtoti nāk man prātā, domājot par šo ieceri, ir „atkal apvienošanās”. Tā ir mūsu mīlošā Debesu Tēva izstrādātā iecere, kuras centrālais mērķis ir grandiozā un godības pilnā ģimenes atkal apvienošanās, kas ļauj vīriem un sievām, vecākiem un bērniem paaudžu paaudzēs un uz visu mūžību no jauna apvienoties Dieva saimē.
Šī doma dāvā man mierinājumu un pārliecību, ka es atkal būšu kopā ar Barbaru. Kaut arī dzīves beigās viņa pieredzēja fiziskas ciešanas, viņas gars bija spēcīgs, cēls un šķīsts. Viņa bija sagatavojusies visās lietās, lai, pienākot noliktajai dienai, varētu stāties „iepriecinošās Dieva tiesas priekšā”3 ar pilnīgu pārliecību un mierpilnu paļāvību. Bet es, kam pēc divām dienām paliks 91, joprojām prātoju: „Vai es esmu gatavs? Vai es daru visu, kas man jādara, lai no jauna spētu turēt viņas roku?”
Pats vienkāršākais, ko mēs šajā dzīvē varam droši zināt, ir tas, ka mēs visi nomirsim. Neatkarīgi no tā, vai mēs nomirstam viegli vai ar grūtībām, būdami veci vai jauni, turīgi vai trūcīgi, mīlēti vai vientuļi, — nevienam nav ļauts izbēgt no nāves.
Pirms dažiem gadiem prezidents Gordons B. Hinklijs pateica vārdus, kam, runājot par šo jautājumu, ir īpaša nozīme: „Cik jauku pārliecību un veldzējošu mieru dāvā apziņa — ja mēs apprecēsimies pareizi un dzīvosim taisnīgi, mūsu attiecības tupināsies, par spīti neizbēgamai nāvei un laika ritējumam!”4
Es pavisam noteikti apprecējos pareizi. Par to nevar būt nekādu šaubu. Taču, spriežot pēc prezidenta Hinklija teiktā, ar to vien nepietiek. Man ir jādzīvo taisnīgi.5
Mūsdienās „taisnīga dzīve” var šķist diezgan mulsinošs jēdziens, īpaši, ja jūs pavadāt daudz laika sociālajos medijos, kur jebkurš var pasludināt tīru patiesību vai maldīgus priekšstatus par Dievu un Viņa ieceri Viņa bērnu dzīvē. Par laimi, Baznīcas locekļiem ir doti mūžīgie un patiesie evaņģēlija principi, lai mēs varētu zināt, kā dzīvot tā, lai būtu gatavāki savai nāves dienai.
Tikai dažus mēnešus pirms manas piedzimšanas mans vectēvs — apustulis un elders Melvins Dž. Balards — uzstājās ar uzrunu, kurā, pēc dažu cilvēku domām, ir izskaidrota taisnīgas dzīves būtība. Savā runā ar nosaukumu „Dvēseles cīniņš” viņš pievērsās nerimstošajai cīņai starp mūsu fizisko ķermeni un mūsu mūžīgo garu.
Viņš teica, ka „pati lielākā sadursme jebkura vīrieša vai sievietes dzīvē … būs cīņa, ko nāksies izcīnīt pašam ar sevi”, paskaidrojot, ka Sātans, „mūsu dvēseļu ienaidnieks”, uzbrūk mums caur mūsu „miesīgajām tieksmēm, vēlmēm un ambīcijām”.6 Līdz ar to galvenā cīņa noris starp mūsu dievišķo un garīgo iedabu un juteklisko, miesīgo cilvēku. Brāļi un māsas, neaizmirstiet, ka mēs varam iegūt garīgu palīdzību caur Svētā Gara ietekmi, kurš mācīs mums visu.7 Mēs varam saņemt palīdzību arī caur priesterības spēku un svētībām.
Tagad es jautāšu — kā katram no jums sokas šajā cīniņā?
Prezidents Deivids O. Makejs ir teicis: „Cilvēka laicīgā eksistence ir tikai pārbaudījums, lai noteiktu, vai viņš pievērsīs savus centienus, savu prātu, savu dvēseli tam, kas vairo viņa fiziskās iedabas pieprasītās ērtības un apmierinājumu, vai arī par savas dzīves mērķi izraudzīsies garīgu vērtību iemantošanu.”8
Šī cīņa starp mūsu miesīgo un mūsu garīgo iedabu nav nekas jauns. Savā pēdējā sprediķī ķēniņš Benjamīns saviem ļaudīm mācīja, ka „miesīgs cilvēks ir Dieva ienaidnieks un tāds ir bijis kopš Ādama Krišanas, un būs mūžīgi mūžos, kamēr vien viņš neļaujas Svētā Gara mudinājumam un neatmet miesīgo cilvēku, un nekļūst par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu”.9
Apustulis Pāvils mācīja, ka „miesīgi cilvēki domā par miesīgām lietām, bet Gara cilvēki par Gara lietām.
Miesīga domāšana vedina nāvē, bet garīga domāšana — pie dzīvības un miera.”10
Man pavisam skaidri šķiet, ka viena no pašām svarīgākajām lietām, ko mēs varam iemācīties šajā dzīvē, ir tas, kā, liekot uzsvaru uz savu mūžīgo, garīgo iedabu, kontrolēt savas ļaunās tieksmes. Tam nevajadzētu būt pārāk grūti. Galu galā mūsu gars, kurš ir pastāvējis daudz ilgāk par mūsu fizisko ķermeni, jau pirmslaicīgajā esamībā ir veiksmīgi izvēlējies taisnīgumu, novēršoties no ļauna. Pirms šīs Zemes izveidošanas mēs dzīvojām garu pasaulē, būdami Debesu Vecāku dēli un meitas; viņi mīlēja mūs un turpina mīlēt vēl joprojām.
Un, jā, tanī pirmslaicīgajā esamībā mums nācās pieņemt lēmumus un izvēles, kas mainīja mūsu dzīvi. Ikviens cilvēks, kurš jebkad ir dzīvojis un jebkad dzīvos uz šīs planētas, ir pieņēmis būtisku lēmumu — izvēlēties pieņemt Debesu Tēva ieceri mūsu pestīšanai. Tā nu mēs visi esam nākuši uz šīs Zemes ar teicamu „sekmju izrakstu” garīgās iedabas un mūžīgās sūtības jomā.
Padomājiet par to uz brīdi. Tas ir tas, kas jūs un es patiesībā esam un kas jūs allaž esat bijuši: Dieva dēli un meitas, kuru garīgās saknes iestiepjas mūžībā un kurus gaida bezgalīgu iespēju pārpilnība. Jūs pirmkārt, galvenokārt un allaž esat garīgas būtnes. Un līdz ar to, izvēloties pirmajā vietā likt nevis mūsu garīgo, bet miesīgo iedabu, mēs izvēlamies kaut ko tādu, kas ir pretējs mūsu patiesajai, īstenajai, autentiskajai, garīgajai būtībai.
Tajā pat laikā nevar būt nekādu šaubu, ka miesīgie un laicīgie dzinuļi sarežģī lēmumu pieņemšanu. Tā kā pirmslaicīgo garu pasauli un šo laicīgo pasauli šķir aizmirstības priekškars, mēs varam zaudēt izpratni par savām attiecībām ar Dievu un savu garīgo iedabu, un mūsu miesīgā iedaba var izvirzīt par prioritāti to, ko mēs vēlamies šeit un tagad. Mācīšanās izraudzīties Gara lietas, liekot tās augstāk par miesīgajām, ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Debesu Tēva iecerē ir iekļauta šī laicīgā pieredze. Tādēļ arī šī iecere ir balstīta uz Tā Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, īstenotās Izpirkšanas nesatricināmā un drošā pamata, lai mūsu grēki, ieskaitot tās kļūdas, ko mēs pieļaujam, pakļaujoties savai miesai, varētu tikt pārvarēti caur pastāvīgu grēku nožēlu un lai mēs savā dzīvē varētu pievērsties garīgumam. Mums ir pienācis laiks sākt kontrolēt savas miesīgās vēlmes, lai paklausītu Kristus garīgajai mācībai. Tieši tādēļ mēs nedrīkstam atlikt savu grēku nožēlošanas dienu.11
Tādējādi grēku nožēla kļūst par izšķirošo ieroci mūsu cīņā pašiem ar sevi. Iepriekšējā vispārējā konferencē prezidents Rasels M. Nelsons, pieminot šo cīņu, atgādināja mums: „Izvēloties nožēlot grēkus, mēs izvēlamies mainīties! Mēs ļaujam, lai Glābējs pārveido mūs par tik labiem cilvēkiem, cik tas mums katram iespējams. Mēs izvēlamies garīgi augt un iemantot prieku — izpirkšanas prieku Viņā. Izvēloties nožēlot grēkus, mēs izvēlamies kļūt līdzīgāki Jēzum Kristum!”12
Katru vakaru, lūdzot Debesu Tēvu un pārskatot aizvadīto dienu, es lūdzu, lai man tiktu piedots, ja esmu kaut ko darījis nepareizi, un es apsolu jau rīt pacensties kļūt labāks. Es ticu, ka šī regulārā, dienišķā grēku nožēlošana palīdz manam garam atgādināt manam ķermenim, kurš te ir galvenais.
Vēl viens resurss ir mūsu visu iknedēļas iespēja — atjaunot savu garīgo spēku ar Svētā Vakarēdiena pieņemšanu, pieminot Izpirkšanu un to pilnīgo mīlestību, ko pret mums jūt mūsu Kungs un Glābējs, Jēzus Kristus.
Brāļi un māsas, es mudinu jūs nedaudz piebremzēt un padomāt par to, kā jums šobrīd sokas ar savas miesīgās iedabas pakļaušanu un savas dievišķās, garīgās iedabas spēcināšanu, lai, pienākot noliktajam laikam, jūs varētu doties uz garu pasauli un priekpilni apvienoties ar saviem mīļajiem, par ko es liecinu un pazemīgi lūdzu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.