Ņemiet savu krustu un sekojiet Man
    Footnotes

    Ņemiet savu krustu un sekojiet Man

    Ņemt savu krustu un sekot Glābējam nozīmē ticībā iet pa Tā Kunga ceļu un nenodoties pasaulīgiem ieradumiem.

    Dārgie brāļi un māsas, pēdējo divu dienu laikā mēs esam saņēmuši brīnišķīgas mācības no mūsu vadītājiem. Es jums liecinu, ka, ja mēs centīsimies pielietot šīs iedvesmas pilnās un mūsu laikam atbilstošās mācības savās dzīvēs, Tas Kungs caur Savu labvēlību mums palīdzēs nest mūsu krustu un atvieglos mūsu nastas.1

    Atrodoties Filipa Cezarejas tuvumā, Glābējs Saviem mācekļiem atklāja, ka Viņš Jeruzālemē cietīs no vecajiem, augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem. Viņš tiem īpaši mācīja par Savu nāvi un brīnišķo augšāmcelšanos.2 Tolaik Viņa mācekļi vēl pilnībā nesaprata Viņa dievišķo misiju uz Zemes. Pat Pēteris, izdzirdot Glābēja teikto, paaicināja Viņu malā un brīdināja, sakot: „Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!”3

    Lai palīdzētu Saviem mācekļiem saprast, ka nodošanās Viņa darbam ietver padevību un ciešanas, Glābējs līdzjūtīgi paziņoja:

    „Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.

    Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.

    Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?”4

    Ar šo paziņojumu Glābējs uzsvēra, ka visiem tiem, kuri vēlas Viņam sekot, ir sevi jāaizliedz un jāsavalda savas vēlmes, tieksmes un kaislības, upurējot visu, pat dzīvību, ja tas ir nepieciešams, pilnībā pakļaujoties Tēva gribai, — tāpat kā to darīja Viņš.5 Šī patiesībā ir cena, kas ir jāmaksā par dvēseles glābšanu. Jēzus, mērķtiecīgi un tēlaini izsakoties, izmantoja krusta simbolu, lai palīdzētu Saviem mācekļiem labāk izprast, ko patiesībā nozīmē upurēšanās un nodošanās Tā Kunga lietai. Krusts bija labi zināms Viņa mācekļu un Romas impērijas iedzīvotāju vidū, jo romieši piespieda krustā sišanas upurus publiski nest savu krustu jeb krusteniski saliktus baļķus uz vietu, kur bija jānotiek viņu soda izpildei.6

    Tikai pēc Glābēja augšāmcelšanās mācekļi beidzot saprata visu, kas par Viņu tika rakstīts7 un kas no viņiem tiks prasīts kopš tā brīža.8

    Tādā pat veidā mums visiem, brāļi un māsas, ir jāatver savi prāti un savas sirdis, lai pilnīgāk izprastu saistību starp sava krusta ņemšanu un sekošanu Viņam. No Svētajiem Rakstiem mēs mācāmies, ka tie, kuri vēlas uzņemties savu krustu, mīl Jēzu Kristu tādā veidā, ka noraida jebkādu bezdievību un pasaulīgās kaislības un ievēro Viņa baušļus.9

    Mūsu apņemšanās atmest visu, kas ir pretrunā Dieva gribai, upurēt visu, kas no mums tiek lūgts, un cenšanās sekot Viņa mācībām palīdzēs izturēt došanos pa Jēzus Kristus evaņģēlija ceļu — pat piedzīvojot nelaimes, dvēseļu vājumu vai saskaroties ar sabiedrības spiedienu un pasaulīgām filozofijām, kas ir pretrunā Viņa mācībām.

    Piemēram, tiem, kuri vēl nav atraduši mūžīgo dzīvesbiedru un jūtas vientuļi un bezcerīgi, vai tiem, kuri ir šķīrušies un jūtas pamesti un aizmirsti, es apliecinu, ka, pieņemot Glābēja aicinājumu — ņemt savu krustu un sekot Viņam, — nozīmē turpināt iet pa Tā Kunga ceļu ar ticību, saglabājot cieņpilnu attieksmi un nenododoties pasaulīgiem ieradumiem, kas galu galā atņems cerību uz Dieva mīlestību un žēlsirdību.

    Tas pats princips attiecas uz tiem, kuriem ir homoseksuālas tieksmes un kuri jūtas nobijušies un bezpalīdzīgi. Un, iespējams, tāpēc dažiem no jums liekas, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs vairs nav domāts jums. Ja tas tā ir, es apliecinu, ka Dievā Tēvā un Viņa laimes iecerē, kā arī Jēzū Kristū un Viņa Izpirkšanas upurī, un dzīvošanā saskaņā ar Viņu mīlestības pilnajiem baušļiem vienmēr pastāv cerība. Savā nevainojamajā gudrībā, spēkā, taisnīgumā un žēlastībā Tas Kungs mūs var apzīmogot kā Savus, lai mēs varētu atgriezties Viņa klātbūtnē un saņemt mūžīgu pestīšanu, ja vien mēs esam nelokāmi un nesatricināmi, ievērojot baušļus10 un vienmēr labu darbu pārpilni.11

    Tiem, kuri ir izdarījuši nopietnus grēkus, šī paša aicinājuma pieņemšana, cita starpā, nozīmē būt pazemīgiem Dieva priekšā, apspriesties ar attiecīgiem Baznīcas vadītājiem un nožēlot un atmest savus grēkus. Šis process svētīs arī visus tos, kuri cīnās pret organismu novājinošajām atkarībām, tostarp opioīdu, narkotiku, alkohola lietošanas un pornogrāfijas skatīšanās. Sperot šos soļus, jūs nonāksiet tuvāk Glābējam un galu galā atbrīvosieties no vainas sajūtas, bēdām, kā arī garīgas un fiziskas verdzības. Papildus tam jūs varat meklēt atbalstu arī pie savas ģimenes, draugiem, zinošiem medicīnas darbiniekiem un psihologiem.

    Lūdzu, nekad nepadodieties pēc neveiksmēm un neuzskatiet sevi par nespējīgiem atmest grēkus un pārvarēt atkarību. Būtu vēl sliktāk, ja jūs pārstātu censties un pēc tam turpinātu dzīvot savās vājībās un grēkos! Vienmēr centieties darīt labāko, caur saviem darbiem parādot vēlmi šķīstīt savu iekšējo trauku, saskaņā ar Glābēja mācīto.12 Dažreiz risinājumi noteiktiem pārbaudījumiem rodas pēc mēnešiem ilgiem centieniem. Uz šiem apstākļiem var attiecināt apsolījumu, kas atrodams Mormona Grāmatā, — ka „tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti pēc tam, kad mēs esam izdarījuši visu, ko varam”.13 Lūdzu, atcerieties, ka Glābēja labvēlības dāvana „nav ierobežota laikā „pēc tam”, kad esam izdarījuši visu, ko varam. Mēs varam saņemt Viņa labvēlību, pirms mēs parādām savas pūles, pēc tam un to laikā.”14

    Es liecinu, ka, turpinot centienus pārvarēt mūsu pārbaudījumus, Dievs mūs svētīs ar ticības dāvanu — tikt dziedinātiem un darīt brīnumus.15 Viņš mūsu labā paveiks to, ko mēs neesam spējīgi savā labā paveikt paši.

    Turklāt tiem, kuri jūtas sarūgtināti, dusmīgi, aizvainoti vai piekalti pie bēdām vai kā tāda, ko, jūsuprāt, jūs neesat pelnījuši, ņemt savu krustu un sekot Glābējam nozīmē — censties nolikt malā šīs sajūtas un pievērsties Tam Kungam, lai Viņš varētu mūs atbrīvot no šī prāta stāvokļa un palīdzētu gūt mieru. Par nelaimi, ja mēs pieturamies pie negatīvām sajūtām un emocijām, mēs varam pazaudēt Tā Kunga Gara ietekmi savā dzīvē. Mēs nevaram nožēlot grēkus citu cilvēku vietā, taču mēs viņiem varam piedot, atsakoties no tā, ka mūsu pāridarītāji tur mūs gūstā.16

    Svētajos Rakstos tiek mācīts, ka no šīm situācijām ir izeja — aicinot Glābēju mums palīdzēt izmainīt mūsu akmens cietās sirdis uz jaunām sirdīm.17 Lai tas varētu notikt, mums ir jānāk Tā Kunga priekšā ar mūsu vājībām18 un jāizlūdzas Viņa palīdzība un piedošana19, īpaši tajā svētajā brīdī, kad mēs katru svētdienu pieņemam Svēto Vakarēdienu. Izvēlēsimies tiekties pēc Viņa palīdzības un spersim svarīgu un grūtu soli, piedodot tiem, kuri mūs ir sāpinājuši, lai mūsu brūces varētu sākt sadzīt. Es jums apsolu, ka, to darot, jūs naktī izjutīsiet atvieglojumu, pateicoties tam, ka jūsu prāts būs mierā ar To Kungu.

    1839. gadā atrodoties Libertī cietumā, pravietis Džozefs Smits uzrakstīja vēstuli Baznīcas locekļiem, kas ietvēra pravietojumus, ko var īpaši attiecināt uz visiem apstākļiem un situācijām. Viņš rakstīja: „Visi troņi un valdīšanas, valdības un varas tiks atklātas un dāvātas visiem tiem, kuri varonīgi izturēs Jēzus Kristus evaņģēlija dēļ.”20 Tāpēc, mani dārgie brāļi un māsas, tie, kuri uzņemas Glābēja vārdu, paļaujoties uz Viņa apsolījumiem un neatlaidīgi izturot līdz galam, tiks izglābti21 un varēs dzīvot pie Dieva nebeidzamas laimes stāvoklī.22

    Mēs visi savā dzīvē saskaramies ar nelabvēlīgiem apstākļiem, kas mums liek būt bēdīgiem, bezpalīdzīgiem, bezcerīgiem un dažkārt pat vājiem. Dažas no šīm sajūtām mūs var novest pie jautājumiem, ko uzdodam Tam Kungam: „Kāpēc man tas ir jāpiedzīvo? Kāpēc manas cerības netiek piepildītas? Galu galā, es daru visu, kas manos spēkos, lai nestu savu krustu un sekotu Glābējam!”

    Mani dārgie draugi, mums ir jāatceras, ka ņemt savu krustu nozīmē pazemoties Dieva priekšā un uzticēties Viņa nebeidzamajai gudrībai. Mums ir jāsaprot, ka Viņš mūs pazīst un zina mūsu vajadzības. Mums vajag pieņemt arī to, ka Tā Kunga izvēlētais laiks atšķiras no mūsējā. Dažreiz mēs lūdzam svētību un noliekam Tam Kungam noteiktu laiku, kurā vēlamies to saņemt. Mēs nevaram Viņam izrādīt savu uzticību, dodot Viņam izpildes termiņu, kurā vēlamies saņemt atbildes uz prasīto. Ja mēs tā darām, mēs atgādinām skeptiskos nefijiešus senajos laikos, kuri ņirgājās par saviem brāļiem un māsām, sakot, ka ir pagājis laiks, lai tie vārdi, ko bija runājis Samuēls–lamanietis, taptu piepildīti, radot apjukumu ticīgo vidū.23 Mums ir pietiekami jāuzticas Tam Kungam, lai rimtos un atzītu, ka Viņš ir Dievs, ka Viņš zina visas lietas un ka Viņš pazīst katru no mums.24

    Elders Soaress, kalpojot māsai Kalamasi

    Man nesen bija iespēja kalpot kādai atraitnei, māsai Frankai Kalamasi, kura cieš no smagas slimības. Māsa Kalamasi bija pirmā no savas ģimenes, kura pievienojās atjaunotajai Jēzus Kristus Baznīcai. Lai gan viņas vīrs tā arī netika kristīts, viņš piekrita tikties ar misionāriem un bieži apmeklēja dievkalpojumus. Neskatoties uz šiem apstākļiem, māsa Kalamasi palika uzticīga un uzaudzināja četrus bērnus Jēzus Kristus evaņģēlijā. Gadu pēc vīra nāves māsa Kalamasi aizveda savus bērnus uz templi, un viņi piedalījās svētajos priekšrakstos un tika sasaistīti kopā kā ģimene. Apsolījumi, kas ir saistīti ar šiem priekšrakstiem, viņai ir nesuši lielu cerību, prieku un laimi un palīdzējuši izturēt viņas pārbaudījumus.

    Kalamasi ģimene pie tempļa

    Kad viņas slimībai sāka parādīties pirmie simptomi, viņas bīskaps viņai iedeva svētību. Tobrīd viņa bīskapam teica, ka ir gatava pieņemt Tā Kunga gribu, izrādot ticību tam, ka viņa var tikt dziedināta, kā arī tam, ka var samierināties ar savu slimību līdz pat savas dzīves beigām.

    Apmeklējuma laikā, turot māsas Kalamasi roku un ieskatīdamies viņai acīs, es redzēju, ka no viņas izstaro eņģelisks gaišums, atspoguļojot viņas uzticību Dieva iecerei un pilnīgo cerības spožumu, kas viņai bija attiecībā uz Tēva mīlestību un Viņa ieceri viņas dzīvē.25 Es sajutu viņas stingro apņēmību izturēt līdz galam ticībā, uzņemoties savu krustu neatkarīgi no pārbaudījumiem, ar ko viņa saskārās. Šīs māsas dzīve ir liecība par Kristu, viņas ticības un nodošanās apstiprinājums.

    Brāļi un māsas, es liecinu, ka ņemt savu krustu un sekot Glābējam nozīmē — sekot Viņa piemēram un censties Viņam līdzināties,26 pacietīgi saskaroties ar dzīves apstākļiem, noliedzot un nicinot miesīgā cilvēka tieksmes un gaidot uz To Kungu. Psalmists rakstīja:

    „Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!”27

    „Viņš ir mūsu palīgs un vairogs.”28

    Es jums liecinu, ka, ejot pa mūsu Skolotāja pēdām un gaidot uz Viņu, kurš ir mūsu dzīves galīgais dziedinātājs, mēs iegūsim mieru savām dvēselēm un padarīsim mūsu nastas vieglas.29 Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.