2010.–2019. gads
Visiem cilvēkiem ir jāuzņemas Vārds, kas ir dots no Tēva
Zemteksta piezīmes
Tēma

Visiem cilvēkiem ir jāuzņemas Vārds, kas ir dots no Tēva

Glābēja Vārdam ir unikāls un izšķiroši nozīmīgs spēks. Tas ir vienīgais Vārds, caur kuru ir iespējama glābšana.

Pirms dažām nedēļām es piedalījos vairāku astoņgadīgu bērnu kristībās. Viņi bija sākuši mācīties Jēzus Kristus evaņģēliju no saviem vecākiem un skolotājiem. Viņu ticības sēkliņa Kristum bija sākusi briest. Un tagad viņi gribēja sekot Viņam kristību ūdeņos, lai kļūtu par Viņa atjaunotās Baznīcas locekļiem. Vērojot viņu gaidas, es prātoju, cik lielā mērā viņi izprot kādu būtisku savu kristību derības aspektu — savu apņemšanos uzņemties Jēzus Kristus Vārdu.

Dievs jau no paša iesākuma ir paziņojis par Jēzus Kristus Vārda noteicošo lomu Viņa iecerē attiecībā uz mūsu dzīvi. Eņģelis mācīja mūsu pirmtēvam Ādamam: „Tādēļ tev būs darīt visu, ko tu darīsi, Dēla Vārdā, un tev būs nožēlot grēkus un piesaukt Dievu Dēla Vārdā mūžīgi.”1

Mormona Grāmatas pravietis ķēniņš Benjamīns mācīja saviem ļaudīm: „Netiks dots neviens cits vārds, ne cits ceļš, ne veids, kā glābšana varētu nākt.”2

Tas Kungs atkārtoja šo patieso mācību pravietim Džozefam Smitam: „Lūk, Jēzus Kristus ir Vārds, kas dots no Tēva, un nav neviens cits vārds dots, ar ko cilvēks var tikt izglābts.”3

Mūsdienās prezidents Dalins H. Oukss ir mācījis, ka „tie, kuri īsteno ticību Jēzus Kristus svētajam Vārdam … un stājas Viņa derībā …, var pretendēt uz Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas upuri”.4

Mūsu Debesu Tēvs vēlas pavisam skaidri parādīt, ka Viņa Dēla, Jēzus Kristus, Vārds nav vienkārši viens no daudziem vārdiem. Glābēja Vārdam ir unikāls un izšķiroši nozīmīgs spēks. Tas ir vienīgais vārds, caur kuru ir iespējama glābšana. Uzsverot šo patieso mācību katrā evaņģēlija atklāšanas laikmetā, mūsu mīlošais Tēvs apliecina visiem Saviem bērniem, ka pastāv ceļš, kā pie Viņa atgriezties. Taču tas, ka mums ir pieejams šis drošais ceļš, nenozīmē, ka mūsu atgriešanās tiks nodrošināta automātiski. Dievs mums teic, ka no mums tiek prasīts rīkoties, sakot: „Tādēļ visiem cilvēkiem ir jāuzņemas Vārds, kas ir dots no Tēva.”5

Lai piekļūtu glābjošajam spēkam, kas tiek dots vienīgi caur Kristus Vārdu, mums ir „[jāpazemojas] Dieva priekšā … un [jānāk] ar salauztām sirdīm un nožēlas pilniem gariem, … un [jāvēlas] uzņemties Jēzus Kristus Vārdu”, tādējādi izpildot nosacījumus, lai, līdzīgi maniem astoņgadīgiem draugiem, varētu tikt „pieņemti ar kristīšanu Viņa baznīcā”.6

Visiem, kas patiesi vēlas uzņemties Glābēja Vārdu, ir jāizpilda nepieciešamie nosacījumi un jāsaņem kristību priekšraksts, šādi apliecinot Dievam savu lēmumu.7 Taču kristības ir tikai sākums.

Vārds uzņemties nenozīmē pasīvu darbību. Tas ir aktīvs darbības vārds, kam ir vairākas definīcijas.8 Līdzīgi arī mūsu apņemšanās — uzņemties Jēzus Kristus vārdu — prasa rīkoties, un tā ir daudzdimensionāla.

Piemēram, vārdu uzņemt var izmantot arī vārda nobaudīt vietā, uzņemot sevī dzērienu jeb padzeroties. Uzņemoties Kristus vārdu, mēs apņemamies uzņemt sevī Viņa mācības, Viņa īpašības un galu galā arī Viņa mīlestību, „uzņemot” to visu pašos savas sirds dziļumos, līdz tas ir kļuvis par daļu no tā, kas mēs esam. Tādēļ jau prezidents Rasels M. Nelsons izteica tik būtisku aicinājumu, lūdzot jaunajiem pieaugušajiem „ar lūgšanu un degsmi tiekties izprast, ko katrs no [Glābēja] tituliem un vārdiem nozīmē [katram no tiem] personīgi”,9 un baudīt Kristus vārdus no Svētajiem Rakstiem, it īpaši Mormona Grāmatas.10

Jēdzienu uzņemt plašākā nozīmē var lietot arī, lai norādītu, ka mēs pieņemam kādas personas lomu vai pieņemam kādu ideju vai principu kā patiesu. Uzņemoties Kristus Vārdu, mēs pieņemam viņu kā mūsu Glābēju un turpinām pieņemt Viņa mācības kā mūsu dzīves ceļvedi. Izsverot ikvienu būtisku lēmumu, mēs varam pieņemt, ka Viņa evaņģēlijs ir patiess, un paklausīgi dzīvot pēc tā — ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību.

Vārds uzņemties var nozīmēt arī stāšanos kādā amatā vai pievienošanos noteiktu centienu īstenošanai. Vairums no mums ir uzņēmušies kādus pienākumus savā darba vietā vai uzņēmušies īstenot kādus centienus, pievienojoties noteiktai kustībai. Uzņemoties Kristus Vārdu, mēs uzņemamies īstenu mācekļu pienākumus, mēs pastāvam par Viņa centieniem un mēs „stāvam kā [Viņa] liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās”, kur vien mēs esam.11 Prezidents Nelsons ir aicinājis „katru jauno sievieti un katru jauno vīrieti … pievienoties Tā Kunga jauniešu bataljonam, lai palīdzētu sapulcināt Israēlu”.12 Un ikviens no mums ir pateicīgs par to, ka var uzņemties pravieša aicinājumu: dēvēt Viņa atjaunoto Baznīcu paša Glābēja atklātajā vārdā — par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.13

Šajā procesā, caur kuru mēs uzņemamies Glābēja vārdu, mums ir jāsaprot, ka Kristum un Viņa Baznīcai ir viens un tas pats mērķis. Tie nevar tikt nošķirti. Līdzīgi arī mūsu personīgā māceklība nav nošķirama no aktīvas piederības Glābēja Baznīcai. Ja mūsu apņemšanās vienā no šīm jomām sašķobīsies, mazināsies arī mūsu apņemšanās otrajā jomā — tikpat nenovēršami, kā tas, ka pēc nakts iestājas diena.

Daži vilcinās uzņemties Jēzus Kristus Vārdu un pievienoties Viņa centieniem, uzskatot, ka tas būtu pārāk ierobežojoši, iegrožojoši un saistoši. Patiesībā Kristus Vārda uzņemšanās ir atbrīvojoša un paplašinoša. Tā atmodina vēlmi, kuru mēs reiz sajutām, caur ticību Glābējam pieņemot Dieva ieceri. Jūtot savā sirdī šo dedzīgo vēlmi, mēs varam atklāt, kāds ir mūsu dievišķi doto dāvanu un talantu īstenais nolūks, sajust Viņa spēcinošo mīlestību un pieaugošās rūpes par citu cilvēku labklājību. Uzņemoties Glābēja Vārdu, mēs tik tiešām pieķeramies katrai labai lietai un kļūstam līdzīgi Viņam.14

Mums būtu svarīgi atcerēties, ka Glābēja Vārda uzņemšanās ir derībā balstīta apņemšanās, kas iesākas ar derību, kuru mēs slēdzam, tiekot kristīti. Prezidents Nelsons ir mācījis: „[Mūsu] apņemšanās sekot Glābējam, slēdzot ar Viņu derības un pēc tam tās ievērojot, atvērs durvis uz pilnīgi visām garīgajām svētībām un privilēģijām, kas vien ir pieejamas.”15 Viena no dievišķām privilēģijām, ko mēs saņemam, uzņemoties Glābēja Vārdu caur kristībām, ir piekļuve nākamajam derību ceļa priekšrakstam — mūsu konfirmācijai. Kad es pajautāju vienai no savām astoņgadīgajām draudzenēm, ko viņai nozīmē Kristus Vārda uzņemšanās, viņa vienkārši atbildēja: „Tas nozīmē, ka ar mani var būt Svētais Gars.” Viņai ir taisnība.

Svētā Gara dāvana tiek saņemta caur konfirmēšanu — pēc tam, kad mēs esam saņēmuši kristību priekšrakstu. Šī dāvana dod tiesības un iespēju — iegūt Svēto Garu par savu pastāvīgo pavadoni. Ja mēs ieklausīsimies un paklausīsim Tā klusajai, mierīgajai balsij, Tas noturēs mūs uz šīs derību takas, kuru mēs uzsākām, tiekot kristīti, Tas brīdinās mūs, kad mēs jutīsim kārdinājumu to pamest, un mudinās mūs nožēlot grēkus un veikt nepieciešamās izmaiņas. Pēc kristībām mēs pievēršamies pastāvīgas Svētā Gara klātbūtnes saglabāšanai, lai varētu turpināt virzīties uz priekšu pa derību ceļu. Svētais Gars var būt kopā ar mums tikai tik lielā mērā, cik tīra un no grēka brīva ir mūsu dzīve.

Šī iemesla dēļ Tas Kungs ir nodrošinājis mums ceļu, kā pastāvīgi atjaunot savu kristību attīrošo ietekmi caur vēl vienu priekšrakstu — Svēto Vakarēdienu. Katru nedēļu mēs varam „liecināt, … ka [mēs esam] ar mieru pieņemt … Dēla Vārdu16 un no jauna pasniegties, lai paņemtu savās rokās Tā Kunga miesas un asins simbolus — maizi un ūdeni — un uzņemtu tos savās dvēselēs. Savukārt, Glābējs no jauna īsteno Savu attīrošo brīnumu, padarot mūs par pastāvīgas Svētā Gara klātbūtnes cienīgiem. Vai tas nav pierādījums bezgalīgai žēlastībai, kura ir pieejama tikai caur Jēzus Kristus Vārdu? Gluži kā mēs uzņemamies Viņa Vārdu, Viņš uzņemas mūsu grēkus un ciešanas, tomēr „Viņa žēlastības roka ir izstiepta”,17 lai ieskautu mūs Viņa mīlošajā apskāvienā.18

Svētais Vakarēdiens ir iknedēļas atgādinājums, ka Jēzus Kristus Vārda uzņemšanās ir nepārtraukta un pastāvīga apņemšanās, nevis vienreizējs notikums, kas tiek īstenots tikai mūsu kristību dienā.19 Mēs varam turpināt atkārtoti baudīt šo svēto, cilvēkam grūti izprotamo upuri, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti un mēs varētu pieņemt Viņa miesu un asinis.20 Nav nekāds brīnums, ka ikreiz, kad Dieva bērni gūst izpratni par to, cik iespaidīgas garīgās svētības tiem var tikt dotas, uzņemoties Kristus Vārdu, viņi vienmēr izjūt prieku un allaž vēlas stāties derībā ar savu Dievu.21

Virzoties uz priekšu pa šo dievišķi nosprausto derību ceļu, mūsu apņemšanās un centieni attiecībā uz Jēzus Kristus Vārda uzņemšanos dāvās mums spēku, lai mēs spētu saglabāt Viņa „Vārdu vienmēr ierakstītu [mūsu] sirdīs”.22 Mēs mīlēsim Dievu un savus tuvākos un jutīsim vēlmi viņiem kalpot. Mēs ievērosim Viņa baušļus un ilgosimies tuvināties Viņam, slēdzot ar Viņu turpmākas derības. Un, ja mēs jutīsimies tik vāji, ka mums nebūs pa spēkam rīkoties saskaņā ar savām taisnīgajām vēlmēm, mēs lūgsim pēc spēka, kas tiek dots vienīgi caur Viņa Vārdu, un Viņš nāks mums palīgā. Ja mēs taisnīgi pastāvēsim līdz galam, pienāks diena, kad mēs Viņu ieraudzīsim un būsim kopā ar Viņu, un tad mēs atklāsim, ka esam kļuvuši līdzīgi Viņam, tādējādi būdami cienīgi atgriezties Tēva klātbūtnē.

Jo Glābējs mums nešaubīgi sola: tie kuri „[tic] Jēzus Kristus Vārdam un [pielūdz] Tēvu Viņa Vārdā, un [pastāv] ticībā Viņa Vārdam līdz galam”,23 tiks izglābti Dieva valstībā. Es, līdz ar jums, priecājos par to, ka mēs varam iegūt šīs — ne ar ko nesalīdzināmās — svētības, uzņemoties Jēzus Kristus Vārdu, par kuru un kura Vārdā es liecinu, āmen.