Vispārējā konference
    Jēzus Kristus Vārda uzņemšanās
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Jēzus Kristus Vārda uzņemšanās

    Kaut mēs uzticīgi uzņemtos Jēzus Kristus Vārdu — redzot tā, kā Viņš redz, kalpojot tā, kā Viņš kalpo, un uzticoties, ka Viņa labvēlība ir pietiekama.

    Mani brāļi un māsas, nesen, kad domāju par prezidenta Rasela M. Nelsona rīkojumu, — saukt Baznīcu pēc tās caur atklāsmi dotā nosaukuma, es vērsos pie rakstvietas, kurā Glābējs deva norādījumus nefijiešiem par Baznīcas nosaukumu.1 Kad es lasīju Glābēja vārdus, uz mani atstāja iespaidu tas, kā Viņš arī pateica ļaudīm, ka „jums jāuzņemas Kristus Vārds”.2 Tas man lika paskatīties uz sevi un pajautāt: „Vai es uzņemos Glābēja Vārdu, kā Viņš to vēlas?”3 Šodien es vēlētos dalīties dažos iespaidos, ko saņēmu kā atbildi uz savu jautājumu.

    Pirmkārt, uzņemties Kristus Vārdu nozīmē to, ka mēs uzticīgi cenšamies redzēt notiekošo tā, kā to redz Dievs.4 Kā redz Dievs? Džozefs Smits teica: „Kamēr daļa cilvēces tiesā un nosoda citus bez žēlastības, Visuma Diženais Vecāks noraugās uz visu cilvēci ar tēvišķām rūpēm un uzmanību,” jo „Viņa mīlestība ir neizmērojama”.5

    Pirms dažiem gadiem nomira mana vecākā māsa. Viņas dzīve bija pilna ar izaicinājumiem. Viņai bija grūtības ar evaņģēliju, un viņa nekad nebija patiesi aktīva Baznīcā. Viņas vīrs pameta viņu un atstāja vienu ar četriem maziem bērniem. Vakarā, kad viņa nomira, viņas bērniem esot klāt istabā, es devu viņai svētību, lai viņa mierīgi varētu atgriezties mājās. Tajā brīdī es atskārtu, ka pārāk bieži biju definējis savas māsas dzīvi, ņemot vērā viņas pārbaudījumus un neaktivitāti. Kad tovakar uzliku savas rokas viņai uz galvas, es saņēmu bargu rājienu no Gara. Man tika skaidri pavēstīts par viņas labestību un ļauts redzēt viņu tā, kā viņu redzēja Dievs, — nevis kā tādu, kurai bija grūtības ar evaņģēliju un dzīvi kopumā, bet kā tādu, kurai bija jāsaskaras ar sarežģītām problēmām, kādu man nebija. Es viņu redzēju kā brīnišķīgu māti, kura, neskatoties uz lieliem šķēršļiem, bija uzaudzinājusi četrus skaistus, apbrīnojamus bērnus. Es viņu redzēju kā draugu mūsu mātei, kura veltīja laiku tam, lai pieskatītu viņu un būtu viņas līdzgaitniece pēc mūsu tēva nāves.

    Šajā pēdējā vakarā ar savu māsu, es uzskatu, Dievs man vaicāja: „Vai tu neredzi, ka ikviens tev apkārt ir svēta būtne?”

    Brigams Jangs mācīja:

    „Es vēlos mudināt svētos … saprast vīriešus un sievietes tādus, kādi viņi ir, nevis saprast viņus tādus, kādi esat jūs.”6

    Cik bieži ir ticis teikts: „Šis cilvēks ir rīkojies nepareizi un nevar būt svētais.” … Mēs dzirdam, ka daži lādējas un melo … [vai] pārkāpj sabatu. … Netiesājiet šādus cilvēkus, jo jūs nezināt Tā Kunga nodomus attiecībā uz viņiem … [Drīzāk] pacietīgi panesiet viņus.”7

    Vai kāds no jums var iedomāties, ka mūsu Glābējs pieļautu, ka jūs un jūsu nastas paliktu Viņam nepamanītas? Glābējs uzlūkoja samarieti, laulības pārkāpēju, muitnieku, spitālīgo, garīgi slimo un grēcinieku ar tām pašām acīm. Tie visi bija Viņa Tēva bērni. Visus varēja pestīt.

    Vai jūs varat iedomāties, ka Viņš novērstos no kāda, kas šaubās par savu vietu Dieva valstībā, vai no kāda, kas jebkādā veidā cieš?8 Es nevaru. Kristus acīs katrai dvēselei ir bezgalīga vērtība. Neviens nav iepriekš ordinēts, lai ciestu neveiksmi. Mūžīgo dzīvi ir iespējams iemantot visiem.9

    No rājiena, ko saņēmu no Gara pie savas māsas gultas, es guvu svarīgu mācību: ka tad, kad mēs redzam tā, kā Viņš redz, mēs gūsim divkāršu uzvaru — pestīšanu tiem, kurus mēs aizskaram, un pestīšanu sev pašiem.

    Otrkārt, lai uzņemtos Kristus Vārdu, mums ne tikai jāredz tā, kā Dievs redz, bet arī jādara Viņa darbs un jākalpo tā, kā Viņš kalpoja. Mēs dzīvojam pēc diviem augstākajiem baušļiem, pakļaujamies Dieva gribai, sapulcinām Israēlu un ļaujam savai gaismai „[spīdēt] ļaužu priekšā”.10 Mēs saņemam Viņa atjaunotās Baznīcas derības un priekšrakstus un dzīvojam saskaņā ar tiem.11 Tā rīkojoties, Dievs apdāvina mūs ar spēku, lai mēs spētu svētīt sevi, savu ģimeni un citus.12 Pajautājiet sev: „Vai es pazīstu kādu, kam dzīvē nav vajadzīgi debesu spēki?”

    Dievs darīs brīnumus mūsu vidū, kad mēs iesvētīsim sevi.13 Mēs iesvētām sevi, šķīstot savu sirdi.14 Mēs šķīstām savu sirdi, kad uzklausām Viņu,15 nožēlojam savus grēkus,16 topam pievērsti17 un mīlam tā, kā Viņš mīlēja.18 Glābējs jautāja mums: „Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas?”19

    Nesen es uzzināju par kādu pieredzi eldera Džeimsa E. Talmidža dzīvē, kas lika man apstāties un padomāt, kā es mīlu savus apkārtējos un kalpoju viņiem. Būdams jauns profesors, pirms kļūšanas par apustuli, laikā, kad plosījās difterijas epidēmija 1892. gadā, elders Talmidžs uzzināja par kādu viņam nepazīstamu ģimeni, kas nebija Baznīcas locekļi un dzīvoja netālu un kurus bija skārusi šī slimība. Neviens nevēlējās riskēt, dodoties uz inficētajām mājām. Tomēr elders Talmidžs nekavējoties devās uz šīm mājām. Viņš atrada četrus bērnus: divarpus gadus vecu bērnu guļam mirušu gultā, piecgadīgu un desmitgadīgu bērnu lielās sāpēs un novārgušu trīspadsmitgadīgu jaunieti. Vecāki bija bēdu sagrauzti un noguruši.

    Elders Talmidžs apģērba mirušo un dzīvos, izslaucīja istabas, iznesa ārā netīro apģērbu un sadedzināja netīros paklājus ar slimības baciļiem. Viņš strādāja visu dienu un atgriezās arī nākamajā rītā. Desmitgadīgais bija nomiris pa nakti. Viņš pacēla un turēja piecgadīgo. Viņa izklepoja asiņainas gļotas uz viņa sejas un drēbēm. Viņš rakstīja: „Es nevarēju viņu nolikt nost,” un viņš turēja viņu, līdz viņa nomira viņa rokās. Viņš palīdzēja apglabāt visus trīs bērnus un sagādāja sērojošajai ģimenei ēdienu un tīras drēbes. Atgriezies mājās, brālis Talmidžs atbrīvojās no savām drēbēm, novannojās cinka šķīdumā, izolēja sevi no savas ģimenes un pārcieta difteriju vieglā formā.20

    Tik daudzas dzīves mums visapkārt ir apdraudētas. Svētie uzņemas Glābēja Vārdu, kļūstot svēti un kalpojot visiem, neskatoties uz viņu stāvokli, — mums tā rīkojoties, tiek glābtas cilvēku dzīvības.21

    Visbeidzot, es uzskatu, lai spētu uzņemties Viņa Vārdu, mums ir jāuzticas Viņam. Kādā sanāksmē, ko apmeklēju kādā svētdienā, jauna sieviete uzdeva apmēram šādu jautājumu: „Nesen mans draugs un es pašķīrāmies, un viņš izvēlējās pamest Baznīcu. Viņš saka, ka nekad nav bijis laimīgāks. Kā tas var būt?”

    Glābējs atbildēja uz šo jautājumu, kad runāja uz nefijiešiem: „Bet, ja [jūsu dzīve] nebūs celta uz Mana evaņģēlija, un būs celta uz cilvēku darbiem vai uz velna darbiem, patiesi Es saku jums, ka [jums] būs prieks par saviem darbiem uz laiku, un ar laiku nāk gals.”22 Vienkārši nav ilgstoša prieka ārpus Jēzus Kristus evaņģēlija.

    Tomēr tajā sanāksmē es domāju par daudzajiem labajiem cilvēkiem, ko pazīstu, kuri nes smagas nastas un kuriem ir grūtības ar baušļiem, kas labākajā gadījumā viņiem ir biedējoši. Es sev jautāju: „Ko vēl Glābējs varētu viņiem teikt?”23 Es ticu, ka Viņš pajautātu: „Vai tu uzticies Man?”24 Sievietei, kurai bija asiņošana, Viņš teica: „Tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru.”25

    Viens no maniem iemīļotākajiem Svēto Rakstu pantiem ir Jāņa 4:4, kur rakstīts: „Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.”

    Kāpēc man patīk šis pants? Tāpēc, ka Jēzum nebija obligāti jāiet caur Samariju. Jūdi Viņa dienās nicināja samariešus un gāja pa ceļu, kas veda apkārt Samarijai. Taču Jēzus izvēlējās turp doties, lai pirmo reizi visai pasaulei paziņotu, ka Viņš bija apsolītais Mesija. Šai Savai vēstij Viņš izvēlējās ne tikai kādu izstumtu cilvēku grupu, bet arī kādu sievieti, — nevis vienkārši jebkuru sievieti, bet sievieti, kura dzīvoja grēkā, — kādu, kas tolaik tika uzskatīta par visniecīgāko no visiem. Es ticu, ka Jēzus to izdarīja, lai katrs no mums varētu vienmēr saprast, ka Viņa mīlestība ir stiprāka par mūsu bailēm, mūsu brūcēm, mūsu atkarībām, mūsu šaubām, mūsu kārdinājumiem, mūsu grēkiem, mūsu izjukušajām ģimenēm, mūsu depresiju un bažām, mūsu hronisko slimību, mūsu nabadzību, mūsu apvainojumu, mūsu izmisumu un mūsu vientulību.26 Viņš vēlas, lai visi zinātu, ka nav nekā un neviena, ko Viņš nespētu dziedināt un vest pie ilgstoša prieka.27

    Viņa labvēlība ir pietiekama.28 Viņš vienīgais pazemojās visam. Viņa īstenotās Izpirkšanas spēks ir spēks, ar ko pārvarēt jebkuru slogu mūsu dzīvē.29 Vēsts, ko paziņo sieviete pie akas, ir tāda, ka Viņš zina mūsu dzīves situāciju30 un ka mēs varam vienmēr staigāt ar Viņu, lai kur mēs arī būtu. Viņai un katram no mums Viņš saka: „Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”31

    Lai kur jūs būtu savā dzīves ceļā, kāpēc gan lai jūs novērstos no vienīgā Glābēja, kam ir viss spēks, lai jūs dziedinātu un izglābtu? Jebkura cena, kas jums ir jāmaksā, lai Viņam uzticētos, ir tā vērta. Mani brāļi un māsas, izvēlēsimies vairot savu ticību Debesu Tēvam un mūsu Glābējam, Jēzum Kristum.

    No savas dvēseles dziļumiem es liecinu, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Glābēja Baznīca — to vada dzīvais Kristus caur patiesu pravieti. Es lūdzu, kaut mēs uzticīgi uzņemtos Jēzus Kristus Vārdu — redzot tā, kā Viņš redz, kalpojot tā, kā Viņš kalpo, un uzticoties, ka Viņa labvēlība ir pietiekama, lai aizvestu mūs mājās baudīt ilgstošu prieku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.