2010.–2019. gads
Kļūšana par ganu
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Kļūsim par ganiem

Es ceru, ka tie, kam jūs kalpojat, uzskatīs jūs par draugiem un sapratīs, ka jūs esat viņu aizstāvji un uzticības personas.

Pirms gada, būdama Čīlē, es satiku kādu Sākumskolas bērnu, kurš lika man pasmaidīt. „Sveika,” viņš teica, „mani sauc Deivids. Vai tu pastāstīsi par mani vispārējā konferencē?”

Baudot klusuma brīžus, es esmu prātojusi par šo negaidīto Deivida sveicienu. Mēs visi vēlamies tikt atzīti. Mēs gribam būt svarīgi, pieminēti un justies mīlēti.

Māsas un brāļi, katrs no jums ir svarīgs. Pat, ja par jums netiek runāts vispārējā konferencē, Glābējs pazīst jūs un mīl jūs. Ja jūs par to šaubāties, jums tikai jāatceras, ka Viņš ir „iezīmējis [jūs] uz Savu roku delnām”.1

Apzinoties, ka Glābējs mūs mīl, mēs varam sākt prātot: „Kā mēs varam vislabāk izrādīt Viņam savu mīlestību?”

Glābējs vaicāja Pēterim: „Vai tu Mani mīli?”

Pēteris atbild: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!” Glābējs saka tam: „Gani Manus jērus!”

Kad viņam tiek vaicāts otro un trešo reizi: „Vai tu Mani mīli?”, Pēteris saskumst, tomēr apliecina savu mīlestību, sakot: „Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Jēzus Viņam saka: „Gani Manas avis!2

Vai gan Pēteris jau nebija pierādījis, ka ir mīlošs Kristus sekotājs? Viņš jau kopš viņu pirmās tikšanās jūras krastā bija „tūdaļ” atstājis savus zvejas tīklus, lai sekotu Glābējam.3 Pēteris bija kļuvis par īstenu cilvēku zvejnieku. Viņš bija pavadījis Glābēju Viņa personīgās kalpošanas laikā un palīdzējis mācīt citiem Jēzus Kristus evaņģēliju.

Taču augšāmceltais Kungs zināja, ka Viņš vairs nevar būt Pēterim līdzās, rādot, kā un kurā brīdī tam vajadzētu kalpot. Glābēja prombūtnes laikā Pēterim vajadzēja tiekties pēc Gara vadības, saņemt savu personīgo atklāsmi un sakopot drosmi un ticību, lai rīkotos. Pievērsdamies Savām avīm, Glābējs vēlējās, lai Pēteris darītu to, ko būtu darījis Viņš pats, esot šeit. Viņš lūdza, lai Pēteris kļūtu par ganu.

Pagājušajā aprīlī prezidents Rasels M. Nelsons izteica līdzīgu aicinājumu, lūdzot, lai mēs ganītu mūsu Tēva avis vēl svētākā veidā, darot to caur kalpošanu norīkojumos.4

Lai pilnvērtīgi uzņemtos šo aicinājumu, mums ir jāiemanto gana sirds un jāizzina Tā Kunga avju vajadzības. Tad nu kā lai mēs kļūstam par tādiem ganiem, kādi ir nepieciešami Tam Kungam?

Tāpat kā visos jautājumos, arī ar šo mēs varam vērsties pie sava Glābēja, Jēzus Kristus, kurš ir Labais gans. Glābējs bija iepazinis un uzskaitījis visas Savas avis; par tām tika gādāts, un tās bija sapulcinātas Dieva aplokā.

Iepazīšana un uzskaitīšana

Cenšoties sekot Glābēja piemēram, mums, pirmkārt, vajadzētu iepazīt un uzskaitīt Viņa avis. Mums ir doti norīkojumi — gādāt par konkrētiem indivīdiem un ģimenēm —, lai mēs varētu būt pārliecināti, ka varam atskaitīties par visu Tā Kunga ganāmpulku un ka neviens nav aizmirsts. Taču uzskaitīšana nenozīmē tikai skaitļus; tas nozīmē pārliecināties, ka ikviena persona var sajust Glābēja mīlestību caur kādu, kurš kalpo tai Viņa vietā. Tādējādi visi varēs sajust, ka mīlošais Tēvs Debesīs tos pazīst.

Eventide

Nesen es tikos ar kādu jaunieti, kura bija norīkota kalpot kādai teju piecreiz vecākai māsai. Apmeklējumu laikā viņas ir atklājušas, ka viņām abām ļoti patīk mūzika. Kad šī jauniete apmeklē savu vecāko māsu, viņas kopīgi dzied un apspriežas par savām mīļākajām dziesmām. Viņu starpā veidojas draudzība, kas nāk par svētību viņām abām.

Es ceru, ka tie, kam jūs kalpojat, uzskatīs jūs par draugiem un sapratīs, ka jūs esat viņu varoņi un uzticības personas — cilvēki, kuri zina par viņu apstākļiem un atbalsta viņus to cerībās un centienos.

Nesen es tiku norīkota kalpot kādai māsai, kuru ne es, ne mana pāriniece īsti nepazinām. Kad es apspriedos ar Džesu, kura ir mana 16–gadīgā pāriniece, viņa gudri norādīja: „Mums viņa ir jāiepazīst.”

Bonnie H. Cordon

Mēs tūliņ pat nolēmām nosūtīt viņai selfiju un iepazīšanās ziņu. Es turēju telefonu un Džesa nospieda podziņu, lai uzņemtu fotogrāfiju. Mēs izmantojām savu pirmo kalpošanas iespēju, darbojoties pārniecībā.

Mūsu pirmajā apmeklējumā mēs apvaicājāmies, vai šīs māsas dzīvē ir kaut kas tāds, par ko mēs varētu aizlūgt. Viņa pastāstīja par kādu delikātu personīgu izaicinājumu un teica, ka viņai noderētu mūsu lūgšanas. Pateicoties tam, ka viņa bija tik atklāta un mums uzticējās, mūsu starpā nekavējoties izveidojās mīloša saikne. Cik gan tā ir liela privilēģija — pieminēt viņu savās ikdienas lūgšanās!

Lūdzot jūs sajutīsiet Jēzus Kristus mīlestību pret tiem, kam jūs kalpojat. Izrādiet tiem šo mīlestību. Kā gan jūs vēl labāk varētu ganīt Viņa avis, ja ne palīdzot tām sajust Viņa mīlestību, kas plūst caur jums?

Gādāšana

Otrais veids, kā mēs varam iemantot gana sirdi, ir gādāt par Viņa avīm. Mēs kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi varam pārvietot, salabot, remontēt un pārbūvēt tikpat kā jebko. Mēs varam ātri atsaukties vajadzībām, pasniedzot izpalīdzīgu roku vai cepumu šķīvi. Bet vai mēs varam ko vairāk?

Vai mūsu avis zina, ka mēs par tām mīloši gādājam un ka mēs rīkosimies, lai tām palīdzētu?

Mateja 25. nodaļā mēs lasām:

„Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta …

Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. …

Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši?”5

Brāļi un māsas, atslēgvārds ir redzēt. Taisnīgie redzēja tos, kuri bija nonākuši grūtībās, jo tie vēroja un pamanīja. Arī mēs varam būt vērīgi, lai palīdzētu un mierinātu citus, kopīgi svinētu un pat sapņotu. Ja mēs rīkosimies, mēs varam iegūt pārliecību par apsolījumu, kas minēts Mateja evaņģēlijā: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem …, to jūs esat Man darījuši.”6

Gentle Shepherd

Kāds no maniem draugiem (nosauksim viņu par Džonu) pastāstīja, kas notiek, kad mēs pamanām kāda neuzkrītošo vajadzību: „Kāda no manas bīskapijas māsām mēģināja izdarīt pašnāvību. Pēc diviem mēnešiem es atklāju, ka neviens no mana kvoruma nav runājis ar viņas vīru, lai apspriestos par viņa traumatisko pieredzi. Diemžēl arī es nebiju rīkojies. Beigu beigās es uzaicināju šo vīru uz pusdienām. Viņš bija kautrīgs cilvēks, nereti visai atturīgs. Un tomēr, kad es teicu: „Tava sieva mēģināja izdarīt pašnāvību. Tas noteikti ir ļoti nomācoši. Vai tu vēlies par to parunāt?”, viņš neslēpa asaras. Mums bija iejūtīga un ļoti personīga saruna, un dažu minūšu laikā starp mums izveidojās apbrīnojami cieša un uzticības pilna saikne.”

Džons piebilda: „Man šķiet, ka mums ir tendence, drīzāk, aiznest otram našķus, nekā uzsākt atklātu un mīlošu sarunu.”7

Var gadīties, ka mūsu avis cieš, ir noklīdušas vai pat apzināti nogājušas no ceļa. Būdami gani, mēs varam būt starp pirmajiem, kas pamana viņu vajadzības. Mēs varam uzklausīt un izrādīt mīlestību, nenosodot citus, un zinošā Svētā Gara vadībā dāvāt tiem cerību un sniegt palīdzību.

Māsas un brāļi, pateicoties tam, ka jūs izrādāt citiem iedvesmotu laipnību, šajā pasaulē ienāk vairāk cerības un prieka. Ja jūs tieksieties pēc Tā Kunga norādījumiem attiecībā uz to, kā izrādīt pret citiem Viņa mīlestību un saskatīt to cilvēku vajadzības, kam jūs kalpojat, jūsu acis tiks atdarītas. Jūsu svētais kalpošanas norīkojums dod jums dievišķas tiesības uz iedvesmu. Jūs varat nešaubīgi tiekties pēc šīs iedvesmas.

Sapulcināšana Dieva aplokā

Treškārt, mēs vēlamies, lai mūsu avis tiktu sapulcinātas Dieva aplokā. Lai to paveiktu, mums ir jāapsver, kurā derību ceļa posmā tās šobrīd atrodas, un jāvēlas kopīgi mērot šo ticības ceļu. Mums ir dāvāts svēts pagodinājums — iepazīt to sirdis un pievērst tās to Glābējam.

Going Home

Māsai Džosivini no Fidži bija grūti saredzēt derību ceļu, pa kuru iet, — gluži burtiskā nozīmē. Džosivini draudzene pamanīja, ka viņai ir redzes traucējumi, kas liedz tai lasīt Svētos Rakstus. Viņa iedeva Džosivini jaunas lasāmbrilles un koši dzeltenu zīmuli, lai viņa varētu atzīmēt katru vietu, kur Mormona Grāmatā tiek pieminēts Jēzus Kristus. Pateicoties šīs māsas vienkāršajai vēlmei — kalpot un palīdzēt Svēto Rakstu studijās —, Džosivini 28 gadus pēc savām kristībām pirmo reizi apmeklēja templi.

Josivini Yabaki Koroibanuve
Josivini Yabaki Koroibanuve

Neatkarīgi no tā, vai mūsu avis ir stipras vai vājas, priekpilnas vai ciešanu nomocītas, mēs varam pārliecināties par to, lai neviens nejustos vientuļš. Mēs varam tās mīlēt, lai arī cik tālu tās būtu tikušas savā garīgajā ceļā, un piedāvāt savu atbalstu un iedrošinājumu nākamā soļa speršanai. Es liecinu: ja mēs lūgsim un centīsimies izzināt šo cilvēku sirdis, Debesu Tēvs mūs vadīs un Viņa Gars būs mums līdzās. Mums ir iespēja kļūt par „eņģeļiem [tiem] apkārt”, kamēr Viņš pats iet viņu vaiga priekšā.8

I Shall not Want

Tas Kungs aicina, lai mēs ganām Viņa avis, lai mēs gādājam par Viņa ganāmpulkiem tā, kā to darītu Viņš pats. Viņš mūs aicina būt par labajiem ganiem katrai tautai katrā valstī. (Un, jā, elder Uhtdorf, mēs mīlam „vācu aitusuņus”, mums tie ir vajadzīgi.) Un Viņš vēlas, lai šajos centienos iesaistītos arī Viņa jaunieši.

Mūsu jaunieši var tikt pieskaitīti mūsu spēcīgākajiem ganiem. Kā teica prezidents Rasels M. Nelsons, viņi ir „starp labākajiem, ko Tas Kungs jebkad ir sūtījis šajā pasaulē”. Viņi ir „cildeni gari”, mūsu „labākie spēlētāji”, kuri seko Glābējam.9 Vai jūs varat iedomāties, cik spēkpilni šie gani gādās par Viņa avīm? Kalpojot plecu pie pleca kopā ar šiem jauniešiem, mēs pieredzam brīnumus.

Jaunās sievietes un jaunie vīrieši, jūs mums esat vajadzīgi! Ja jūs vēl neesat norīkoti kalpošanā, parunājiet ar savu Palīdzības biedrības prezidenti vai elderu kvoruma prezidentu. Viņi priecāsies par jūsu vēlmi — pārliecināties, ka Viņa avis ir iepazītas un uzskaitītas, ka par tām tiek gādāts un ka tās ir sapulcinātas Dieva aplokā.

Es lūdzu, kaut, pienākot dienai, kad mēs nometīsimies ceļos pie mūsu mīļotā Glābēja kājām, pabarojuši Viņa ganāmpulku, mēs varētu teikt to pašu, ko Pēteris: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!”10 Šīs Tavas avis ir mīlētas, tās ir drošībā, un tās ir mājās. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.