Vispārējā konference
    Centieties, centieties, centieties
    Zemteksta piezīmes
    Tēma

    Centieties, centieties, centieties

    Glābējs liek Savu Vārdu jūsu sirdīs. Un jūs jūtat Kristus tīro mīlestību pret citiem un paši pret sevi.

    Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs par šo iespēju — uzrunāt jūs. Šī konference ir pacilājusi un iedvesmojusi mani. Svētais Gars ir nesis dziedātās dziesmas un izteiktos vārdus uz mūsu sirdīm. Es lūdzu, kaut tas, ko es teikšu, tiktu nodots jums caur to pašu Garu.

    Pirms daudziem gadiem es kalpoju par pirmo padomnieku kādam apgabala prezidentam Savienoto Valstu austrumos. Kad mēs kopīgi braucām uz savām mazajām draudzītēm, viņš man vairākkārt teica: „Henrij, kad tu satiec kādu, izturies pret tiem tā, it kā viņiem būtu smagas problēmas, un vairāk nekā pusē gadījumu tev izrādīsies taisnība.” Viņam bija taisnība, un laika gaitā es esmu uzzinājis, ka viņa aprēķini bija pat pārāk pieticīgi. Šodien es vēlos jūs uzmundrināt, lai jūs spētu stāties pretī savām likstām.

    Mīlošais Dievs ir izplānojis mūsu laicīgo dzīvi tā, lai tā kalpotu par pārbaudījumu un izaugsmes laiku ikvienam no mums. Jūs noteikti atceraties, ko Dievs teica, runājot par Saviem bērniem pasaules Radīšanas laikā: „Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs.”1

    Šie pārbaudījumi jau kopš pašiem pirmsākumiem nav bijuši viegli. Mēs sastopamies ar pārbaudījumiem, kas saistās ar mūsu mirstīgo ķermeni. Mēs visi dzīvojam pasaulē, kur Sātans arvien intensīvāk karo pret patiesību un mūsu personīgo laimi. Jums, iespējams, šķiet, ka visā pasaulē un jūsu dzīvē valda aizvien lielāka trauksme.

    Es vēlos jūs mierināt, sakot: mīlošais Dievs, kurš ir pieļāvis, ka jums ir jāpieredz šie pārbaudījumi, ir izveidojis arī drošu ceļu, kā tos pārvarēt. Debesu Tēvs tik ļoti mīlēja šo pasauli, ka Viņš sūtīja mums palīgā Savu vienpiedzimušo Dēlu.2 Viņa Dēls, Jēzus Kristus, atdeva par mums Savu dzīvību. Ģetzemanē un pie krusta Jēzus Kristus panesa mūsu visu grēku slogu. Viņš izcieta visas mūsu bēdas, sāpes un grēkošanas sekas, lai varētu mūs mierināt un stiprināt visos dzīves pārbaudījumos.3

    Jūs noteikti atceraties, kā Tas Kungs Saviem kalpiem teica:

    „Tēvs un Es esam viens; Es esmu Tēvā, un Tēvs ir Manī; un cik daudz jūs Mani esat pieņēmuši, jūs esat Manī un Es esmu jūsos.

    Tādēļ Es esmu jūsu vidū, un Es esmu Labais Gans un Israēla klints. Tas, kas ir cēlis uz šīs klints, nekad nekritīs.”4

    Mūsu pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir nācis klajā ar to pašu paziņojumu. Vēl vairāk — viņš ir aprakstījis, kā mēs varam celt uz šīs klints un pieņemt savās sirdīs Tā Kunga vārdu, lai tas vadītu mūs cauri pārbaudījumiem.

    Viņš ir teicis: „Jūs, kas, iespējams, šobrīd esat ieslīguši mazdūšībā, atcerieties — dzīvei nav paredzēts būt vieglai. Šajā ceļā ir jāiztur pārbaudījumi un jāizcieš bēdas. Atceroties, ka „Dievam nekas nav neiespējams” (Lūkas 1:37), neaizmirstiet, ka Viņš ir jūsu Tēvs. Jūs esat Viņa dēli un meitas, radīti pēc Viņa tēla, un jums ir tiesības, pateicoties savam cienīgumam, saņemt atklāsmi, kas jums palīdzēs jūsu taisnīgajos centienos. Jūs varat pieņemt Tā Kunga svēto Vārdu. Jūs varat sagatavoties, lai būtu cienīgi runāt Dieva svētajā Vārdā (skat. M&D 1:20).”5

    Prezidenta Nelsona vārdi atgādina mums par apsolījumu, kas ir ietverts Svētā Vakarēdiena lūgšanā, — apsolījumu, ko mūsu Debesu Tēvs izpilda, ja vien mēs darām to, ko esam apsolījuši Viņam.

    Ieklausieties šajos vārdos: „Ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, mēs lūdzam Tevi, Tava Dēla Jēzus Kristus Vārdā, svētīt un svētu padarīt šo maizi visām tām dvēselēm, kuras no tās ņem, lai viņi varētu ēst, atceroties Tava Dēla miesu, un liecināt Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru pieņemt Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis; lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar viņiem. Āmen.”6

    Pasakot vārdu āmen ikreiz, kad mūsu labā tiek izteikta šī lūgšana, mēs apsolām, ka, pieņemot maizi, mēs esam ar mieru pieņemt Jēzus Kristus svēto Vārdu, vienmēr atcerēties Viņu un pildīt Viņa baušļus. Un Viņš no Savas puses mums apsola, ka ar mums vienmēr var būt kopā Viņa Gars. Pateicoties šiem solījumiem, Glābējs kļūst par klinti, uz kuras mēs varam droši un bezbailīgi stāvēt ikvienā dzīves vētrā.

    Gremdējoties pārdomās par šiem derības vārdiem un ar to saistītajām, apsolītajām svētībām, es esmu prātojis, ko nozīmē tas, ka mēs esam ar mieru pieņemt Jēzus Kristus Vārdu.

    Prezidents Dalins H. Oukss paskaidro: „Ir būtiski, ka, pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs neliecinām, ka mēs pieņemam Jēzus Kristus Vārdu. Mēs liecinām, ka mēs esam ar mieru to darīt. (Skat. M&D 20:77.) Tas, ka mēs liecinām tikai par to, ka esam ar mieru to darīt, norāda: pirms mēs tik tiešām, visbūtiskākajā nozīmē, pieņemsim šo svēto Vārdu, ir jānotiek vēl kaut kam.”7

    Apgalvojums, ka mēs esam „ar mieru pieņemt” Viņa Vārdu, norāda uz to, ka, lai gan mēs sākotnēji uzņemamies Glābēja Vārdu, tiekot kristīti, Viņa Vārda pieņemšana nebeidzas ar kristībām. Mums ir pastāvīgi jāstrādā, lai pieņemtu Viņa Vārdu visas savas dzīves garumā, ieskaitot brīžus, kad mēs atjaunojam savas derības pie Svētā Vakarēdiena galda un slēdzam derības Tā Kunga svētajos tempļos.

    Tādēļ katram no mums būtu jāuzdod sev divi būtiski jautājumi: „Kas man ir jādara, lai pieņemtu Viņa Vārdu?” un „Kā lai es zinu, ka man tas izdodas?”

    Prezidenta Nelsona teiktajā ir rodama noderīga atbilde. Viņš ir teicis, ka mēs varam pieņemt Glābēja Vārdu un ka mēs varam runāt Viņa Vārdā. Ja mēs runājam Viņa Vārdā, mēs Viņam kalpojam. „Jo kā lai cilvēks pazīst kungu, kam viņš nav kalpojis un kas ir viņam svešs, un ir tālu no viņa sirds domām un vēlmēm?”8

    Runāšana Viņa Vārdā prasa ticības lūgšanu. Mums ir dedzīgi jālūdz Debesu Tēvs, lai mēs zinātu, ko mēs varam teikt, lai palīdzētu Glābējam Viņa darbā. Mums ir jākļūst Viņa apsolījuma cienīgiem, kas vēsta: „Vai ar Manu paša balsi, vai ar Manu kalpu balsi, tas ir viens un tas pats.”9

    Tomēr ar runāšanu Viņa Vārdā vien nepietiks, lai pieņemtu Viņa Vārdu. Mūsu sirdīs ir jāmājo noteiktām jūtām, lai mēs varētu būt cienīgi kļūt par Viņa kalpiem.

    Pravietis Mormons aprakstīja šīs jūtas, kas ļauj mums būt cienīgiem un spējīgiem pieņemt Viņa Vārdu. To skaitā ir ticība, cerība un žēlsirdība, kas ir Kristus tīrā mīlestība.

    Mormons paskaidroja:

    „Jo es spriežu, ka jums ir ticība Kristum jūsu lēnprātības dēļ; jo, ja jums nav ticības Viņā, tad jūs neesat gatavi, lai tiktu ieskaitīti starp Viņa baznīcas ļaudīm.

    Un vēl, mani mīļotie brāļi, es gribētu runāt uz jums par cerību. Kā tas ir, ka jūs varētu iegūt ticību, ja vien jums nebūtu cerības?

    Un, kas ir tas, uz ko jūs cerēsit? Lūk, es saku jums, ka jums būs cerība caur Kristus Izpirkšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku tikt uzceltiem mūžīgā dzīvē, un tas ir dēļ jūsu ticības Viņam, saskaņā ar solījumu.

    Tādēļ, ja cilvēkam ir ticība, viņam jābūt arī cerībai; jo bez ticības nevar būt nekādas cerības.

    Un vēl, lūk, es saku jums, ka viņam nevar būt ticība un cerība, kamēr viņš nebūs lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.

    Ja nē, viņa ticība un cerība ir veltas, jo neviens nav pieņemams Dieva priekšā, kā vien lēnprātīgie un sirdī pazemīgie; un, ja cilvēks ir lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, un ar Svētā Gara spēku atzīst, ka Jēzus ir Kristus, tad viņam ir jābūt arī žēlsirdībai; jo, ja viņam nav žēlsirdības, viņš nav nekas; tādēļ viņam ir jābūt žēlsirdībai.”

    Pēc žēlsirdības raksturošanas Mormons turpina, sakot:

    „Bet žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība, un tā paliek mūžīgi; un, kas tiks atrasts pēdējā dienā, kam tā būs, tam labi klāsies.

    Tādēļ, mani mīļotie brāļi, lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji; lai jūs varētu kļūt par Dieva dēliem; lai, kad Viņš parādīsies, mēs būtu līdzīgi Viņam, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir; lai mums varētu būt šī cerība; lai mēs varētu tikt attīrīti, tāpat kā Viņš ir šķīsts. Āmen.”10

    Man ir liecība par to, ka Glābējs liek Savu Vārdu jūsu sirdīs. Runājot par daudziem no jums, jāsaka, ka jūsu ticība Viņam pieaug. Jūs jūtat lielāku cerību un optimismu. Un jūs jūtat Kristus tīro mīlestību pret citiem un paši pret sevi.

    Es redzu to, skatoties uz misionāriem, kuri kalpo visā pasaulē. Es redzu to, kad Baznīcas locekļi stāsta saviem draugiem un ģimenes locekļiem par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Vīrieši, sievietes, jaunieši un pat bērni kalpo aiz mīlestības pret Glābēju un pret saviem tuvākajiem.

    Izdzirdējuši par katastrofu kādā pasaules malā, Baznīcas locekļi tūliņ izplāno, kā doties palīgā, dažkārt pat ceļojot pāri okeānam, kaut neviens viņiem to neprasa. Dažkārt viņiem ir grūti sagaidīt, kad tie drīkstēs ierasties izpostītajos reģionos.

    Es saprotu, ka dažiem no jums, kas šodien manī klausās, varētu šķist, ka jūsu likstas ir pārmākušas ticību un cerību. Un var gadīties, ka jūs ilgojaties pēc mīlestības.

    Brāļi un māsas, Tas Kungs dāvā jums iespēju sajust savā apkārtnē Viņa mīlestību un dalīties tajā. Jūs ar pārliecību varat lūgt, lai Tas Kungs jūs vadītu pie kāda cilvēka, kam izrādīt Viņa mīlestību. Viņš atbild uz tādu lēnprātīgu brīvprātīgo lūgšanām, kādi esat jūs. Jūs sajutīsies Dieva mīlestību pret sevi un pret to cilvēku, kam jūs kalpojat Viņa uzdevumā. Palīdzot Dieva bērniem viņu likstās, jūsu pašu likstas, iespējams, vairs nešķitīs tik smagas. Jūsu ticība un jūsu cerība pieaugs.

    Es esmu šī patiesā principa aculiecinieks. Mana sieva visu savu mūžu ir runājusi Tā Kunga Vārdā un kalpojusi cilvēkiem Viņa uzdevumā. Kā es iepriekš esmu minējis, kāds no mūsu bīskapiem man reiz teica: „Es esmu pārsteigts. Ikreiz, kad dzirdu par kādu bīskapijas locekli, kuram ir grūtības, es steidzos palīgā. Tomēr, ierodoties tur, man vienmēr šķiet, ka tur jau ir pabijusi tava sieva.” Tā tas ir bijis visur, kur mēs šo 56 gadu laikā esam dzīvojuši.

    Tagad viņa visas dienas garumā spēj izteikt tikai dažus vārdus. Viņu apciemo cilvēki, kam viņa ir izrādījusi mīlestību Tā Kunga uzdevumā. Katru vakaru un rītu mēs dziedam garīgās dziesmas un mēs lūdzam. Man ir jābūt tam, kurš izsaka lūgšanas un dzied dziesmas. Dažkārt es pamanu, kā viņa kustina lūpas līdzi dziesmu vārdiem. Viņa dod priekšroku bērnu dziesmām. Šķiet, ka viņai vislabāk patīk tā noskaņa, kas ir izteikta dziesmā „Es pūlos būt tāds kā Jēzus”.11

    Kādudien, kad es nodziedāju piedziedājumu: „Mīliet cits citu, kā Jēzus mīl jūs, Centieties laipni un mīloši būt,” viņa klusi, bet skaidri atkārtoja: „Centieties, centieties, centieties.” Es domāju, ka tad, kad viņa Viņu ieraudzīs, viņa sapratīs, ka mūsu Glābējs ir ielicis viņas sirdī Savu Vārdu un ka viņa ir kļuvusi tāda kā Viņš. Šobrīd Viņš palīdz viņai viņas grūtībās, tāpat kā Viņš palīdzēs jums jūsējās.

    Es dalos ar jums savā liecība, ka Glābējs jūs pazīst un mīl. Viņš zina jūs pēc vārda, tāpat kā jūs zināt Viņa Vārdu. Viņš zina par jūsu likstām. Viņš tās ir pieredzējis. Caur Savu Izpirkšanu Viņš ir uzvarējis pasauli. Pateicoties tam, ka jūs esat ar mieru pieņemt Viņa Vārdu, jūs varēsiet atvieglināt neskaitāmu cilvēku slogus. Un pēc kāda laika jūs sapratīsiet, ka esat daudz labāk iepazinuši Glābēju un vēl vairāk Viņu iemīlējuši. Viņa Vārds būs jūsu sirdīs, un tas būs iespiedies jūsu atmiņā. Tas ir vārds, kādā jūs tiksiet saukti. Par to es liecinu, izsakot savu pateicību par mīlošo laipnību, ko Viņš ir izrādījis man, maniem mīļajiem un jums, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.