2010.–2019. gads
Neuztraucieties!
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Neuztraucieties!

Sakopojiet drosmi, brāļi un māsas! Jā, mēs dzīvojam grūtos laikos, bet, paliekot uz derību ceļa, mums nebūs jābaidās.

Es pievienoju savu liecību vēstījumiem, ar ko pirms brīža uzstājās prezidents Rasels M. Nelsons un elders Kventins L. Kuks, runājot par saskaņu un vienprātību, kas valda Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma padomē. Es zinu, ka šie atklāsmē balstītie paziņojumi ir Tā Kunga prāts un griba un ka tie svētīs un stiprinās indivīdus, ģimenes un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu paaudžu paaudzēs.

Pirms vairākiem gadiem viena no mūsu jaunlaulātajām meitām ar savu vīru uzdeva mums ar māsu Rasbandu kādu ļoti būtisku jautājumu, kas atstāj iespaidu uz visu dzīvi: „Vai vēl arvien būtu droši un gudri ievest bērnus šajā šķietami ļaunajā un biedējošajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam?”

Tas bija jautājums, ko mums kā mammai un tētim bija būtiski apspriest ar saviem dārgajiem, laulātajiem bērniem. Mēs varējām dzirdēt izbailes viņu balsīs un sajust bailes, kas mājoja viņu sirdīs. Mēs viņiem atbildējām nešaubīgi: „Jā, tas ir vairāk nekā pieņemami,” daloties ar evaņģēlija pamatmācībām un mūsu pašu izjustajiem iespaidiem un dzīves pieredzi.

Bailes nav nekas jauns. Jēzus Kristus mācekļi, kuģojot Galilejas jūrā, nakts tumsā izbijās no vētras un viļņiem.1 Būdami Viņa mācekļi mūsdienās, arī mēs baiļojamies. Mūsu neprecētie jaunieši baidās uzņemties tādas saistības kā, piemēram, stāšanos laulībā. Tādi jaunlaulātie kā mūsu bērni var baiļoties no bērnu ievešanas pasaulē, kurā valda pieaugošs ļaunums. Misionāri baidās no daudz kā, un it īpaši no svešinieku uzrunāšanas. Atraitnes baidās no turpmākas dzīves vienatnē. Pusaudži baidās no tā, ka viņus nepieņems; pamatskolēni baidās no pirmās skolas dienas; universitātes studenti baidās par eksāmena rezultātiem. Mēs baidāmies no neveiksmēm, noraidījuma, vilšanās brīžiem un no nezināmā. Mēs baidāmies no viesuļvētrām, zemestrīcēm un ugunsgrēkiem, kas izposta apkārtni un mūsu dzīvi. Mēs baidāmies no tā, ka mūs neizraudzīsies, un tajā pašā laikā arī no tā, ka mūs izraudzīsies. Mēs baidāmies, ka nebūsim pietiekami labi; mēs baidāmies, ka Tas Kungs nedāvās mums svētības. Mēs baidāmies no pārmaiņām, un mūsu bailes var pāraugt panikā. Vai, sakot šos vārdus, es neesmu pieminējis tikpat kā visus cilvēkus?

Bailes jau kopš sendienām ir ierobežojušas Dieva bērnu perspektīvu. Man vienmēr ir paticis stāsts par Elīsu 2. Ķēniņu grāmatā. Sīrijas ķēniņš bija izsūtījis karapulku, kas „atnāca naktī un ielenca pilsētu”.2 Viņa nolūks bija sagūstīt un nogalināt pravieti Elīsu. Mēs lasām:

„Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: „Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?””3

Viņā runāja bailes.

„Bet [Elīsa] atbildēja: „Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.””4

Taču viņš pie tā vien neapstājās.

„Elīsa lūdza Dievu un sacīja: „Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!” Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.”5

Kaut arī pie mums var tikt vai netikt sūtīti ugunīgie rati, kas gaisina bailes un palīdz uzveikt mūsu dēmonus, mācība ir skaidra. Tas Kungs ir ar mums, Viņš domā par mums un svētī mūs tā, kā to spēj vienīgi Viņš. Lūdzot mēs varam piesaukt spēku un atklāsmi, kas mums ir nepieciešama, lai pievērstu savas domas Jēzum Kristum un Viņa īstenotās Izpirkšanas upurim. Tas Kungs zināja, ka mēs laiku pa laikam baidīsimies. Tā ir noticis gan ar mani, gan jums, un tieši tādēļ Svētajos Rakstos ir pa pilnam Tā Kunga ieteikumu:

„Turiet drošu prātu un nebīstieties.”6

„Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.”7

„Nebīsties, mazais ganāmpulciņ.”8 Man ļoti patīk, cik maigi skan vārdi „mazais ganāmpulciņ”. Šajā Baznīcā mūsu skaits var šķist mazs, ja skatās pēc tā, kas pasaulē tiek uzskatīts par iespaidīgu, taču, ja mēs atveram savas garīgās acis, „to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem”.9 Mūsu mīlošais Gans, Jēzus Kristus, turpina: „Lai zeme un elle apvienojas pret jums, jo, ja jūs esat celti uz Manas klints, tie nevar uzvarēt.”10

Kā bailes var tikt izkliedētas? Jaunā puiša gadījumā palīdzēja tas, ka viņš stāvēja tieši līdzās Elīsam — Dieva pravietim. Tas pats ir apsolīts arī mums. Ja mēs ieklausāmies prezidentā Raselā M. Nelsonā, ja mēs uzklausām viņa padomu, mēs stāvam līdzās Dieva pravietim. Paturiet prātā pravieša Džozefa Smita vārdus: „Un tagad, pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu, — ka Viņš dzīvo!”11 Jēzus Kristus dzīvo. Mūsu mīlestība pret Viņu un Viņa evaņģēliju izkliedē bailes.

Vēlme, lai ar mums vienmēr varētu būt „Viņa Gars”12, atvirzīs bailes, un mēs iegūsim mūžīgāku skatījumu uz savu laicīgo dzīvi. Prezidents Nelsons brīdina mūs, sakot: „Turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes.”13

Runājot par sodībām, kas nāks pār visu zemi un nocietinās daudzu sirdis, Tas Kungs teic: „Mani mācekļi stāvēs svētajās vietās un netiks izkustināti.”14

Un tad Viņš sniedz dievišķu ieteikumu, sakot: „Neuztraucieties, jo, kad visas šīs lietas notiks, jūs varēsit zināt, ka solījumi, kas ir doti jums, tiks izpildīti.”15

Stāviet svētajās vietās, neuztraucieties, un solījumi tiks izpildīti. Palūkosimies uz katru no šiem ieteikumiem, domājot par savām bailēm.

Pirmkārt, stāviet svētajās vietās. Stāvot svētajās vietās — savās taisnīgajās mājās, mūsu iesvētītajos dievnamos un tempļos —, mēs jūtam, ka ar mums ir Tā Kunga Gars. Mēs rodam atbildes uz satraucošiem jautājumiem vai arī iegūstam mieru, lai atvirzītu tos malā. Tā darbojas Gars. Stāvēšana šajās svētvietās Dieva valstībā uz Zemes prasa, lai mēs būtu godbijīgi; cienītu citus; darītu labāko, ko varam, dzīvojot pēc evaņģēlija; un iemantotu cerību, atmetot savas bailes un caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu tiecoties pēc Viņa dziedinošā spēka.

Šajās Dieva svētvietās un Viņa bērnu sirdīs bailēm nav vietas. Kādēļ? Pateicoties mīlestībai. Dievs mūs mīl — tā būs vienmēr —, un mēs mīlam Viņu. Mūsu mīlestība pret Dievu var uzveikt visas bailes, un Viņa mīlestība mājo svētvietās. Padomājiet par to. Ja mēs rīkojamies nenoteikti, pildot savas saistības pret To Kungu; ja mēs noklīstam no Viņa ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvi; ja mēs apšaubām savu nozīmi Viņa dievišķajā iecerē; ja mēs ļaujam savām bailēm atdarīt durvis visiem to līdzgaitniekiem — mazdūšībai, dusmām, neapmierinātībai, vilšanās izjūtai —, Gars mūs atstāj, un mēs paliekam bez Tā Kunga. Ja jūs zināt, kā tas ir, jūs zināt, ka tā nav laba sajūta. Turpretī, ja mēs stāvam svētvietās, mēs varam sajust Dieva mīlestību, un „pilnīga mīlestība aizdzen visas bailes”.16

Nākamais apsolījums skan: „Neuztraucieties.”17 Lai cik liela ļaundarība un haoss valdītu šajā pasaulē, mums ir apsolīts, ka, pateicoties dienišķajai uzticībai Jēzum Kristum, „mēs iegūsim Dieva [mieru], kas ir augstāks par visu saprašanu”.18 Un, kad Kristus ieradīsies visā Savā spēkā un godībā, visas ļaundarības, pretestība un netaisnības beigsies.

Sendienu apustulis Pāvils pravietoja par mūsdienām, uzrunādams jauno Timoteju:

„Zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki,

jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, …

mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu.”19

Paturiet prātā, ka „to, kas ir ar mums” abās priekškara pusēs, — to, kuri mīl To Kungu ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību, — „ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem”.20 Ja mēs aktīvi paļaujamies uz To Kungu un Viņa ceļiem, ja mēs iesaistāmies Viņa darbā, mēs nebīsimies no pasaulē valdošajām tendencēm un nesatrauksimies par tām. Es lūdzos, kaut jūs savā ikdienas dzīvē pastumtu malā pasaulīgās ietekmes un spiedienu un tiektos pēc garīguma! Mīliet visu, ko mīl Tas Kungs, ieskaitot Viņa baušļus, Viņa svētos namus, savas svētās derības ar Viņu, Svētā Vakarēdiena pieņemšanu katru sabata dienu, savu saziņu ar Viņu lūgšanā, un jūs nesatrauksieties.

Pēdējais ieteikums vēsta: paļaujieties uz To Kungu un Viņa solījumiem. Es zinu, ka visi Viņa apsolījumi tiks piepildīti. Es zinu to tikpat droši kā to, ka es stāvu jūsu priekšā šajā svētajā sapulcē.

Tas Kungs ir atklājis: „Jo tie, kas ir gudri un ir pieņēmuši patiesību, un ņēmuši Svēto Garu par savu ceļvedi, un nav tikuši pievilti — patiesi Es saku jums, tie netiks nocirsti un iemesti ugunī, bet izturēs to dienu.”21

Tieši tādēļ mums nevajadzētu satraukties par mūsdienās valdošo apjukumu, par tiem, kuri atrodas lielajā un plašajā ēkā, par tiem, kuri ņirgājas par godprātīgiem pūliņiem un nodošanās pilnu kalpošanu Tam Kungam, Jēzum Kristum. Optimisms, drosme un pat žēlsirdība izriet no sirds, ko nenomāc satraukums vai nemiers. Prezidents Nelsons, kurš „pret nākotni attiecas optimistiski”, atgādina mums: „Ja mums ir jel kāda cerība izvētīt šīs neskaitāmās balsis un cilvēku filosofijas, caur ko tiek uzbrukts patiesībai, mums ir jāiemācās saņemt atklāsmi.”22

Lai saņemtu personīgu atklāsmi, mums pirmajā vietā būtu jāliek dzīvošana pēc evaņģēlija, mudinot uz taisnīgumu un garīgumu gan citus, gan sevi.

Spensers V. Kimbals bija viens no maniem jaunības dienu praviešiem. Dažu pēdējo gadu laikā, kopš esmu ticis aicināts par apustuli, es esmu radis mieru pašā pirmajā vēstījumā, ar ko viņš uzstājās 1943. gada oktobra vispārējā konferencē. Viņš bija satraucies par savu aicinājumu, un es zinu, kas tā ir par sajūtu. Elders Kimbals teica: „Es esmu diezgan daudz domājis un lūdzis, gavējis un lūdzis. Manā prātā ir bangojušas konfliktējošas domas — balsis, kas šķiet sakām: „Tu nevarēsi paveikt šo darbu. Tu neesi tā cienīgs. Tev nav tādu spēju.” Taču beigu beigās tās vienmēr nomaina uzvaroša doma: „Tev ir jāpilda savs norīkojums, tev ir jākļūst spējīgam, cienīgam un pietiekami prasmīgam.” Un šī cīņa turpinās.”23

Es smeļos drosmi šī apustuļa sirdsšķīstajā liecībā, kurš vēlāk kļuva par par šīs varenās Baznīcas 12. prezidentu. Viņš atskārta, ka viņam ir jāatmet savas bailes, lai „pildītu savu norīkojumu”, un ka viņam ir jāpaļaujas uz To Kungu, lai varētu rast spēku, kļūstot par „spējīgu, cienīgu un pietiekami prasmīgu” kalpu. Arī mēs to varam. Lai gan šī cīņa turpināsies, mēs iesaistīsimies tajā ar Tā Kunga Garu. Mēs „neuztrauksimies”, jo, atbalstot To Kungu un pastāvot par Viņa principiem un Viņa mūžīgo ieceri, mēs stāvam svētā vietā.

Tad nu kas notika ar manu meitu un znotu, kuri pirms daudziem gadiem uzdeva man savu izjusto, izzinošo un no bailēm izrietošo jautājumu? Viņi nopietni apdomāja mūsu tā vakara sarunu, viņi lūdza, gavēja un nonāca pie saviem personīgajiem secinājumiem. Par laimi un iepriecinājumu viņiem pašiem un arī mums — vecvecākiem —, viņi šobrīd ir tikuši svētīti ar septiņiem skaistiem bērniem, turpinot virzīties uz priekšu ticībā un mīlestībā.

The MacPherson Children

Sakopojiet drosmi, brāļi un māsas! Jā, mēs dzīvojam grūtos laikos, bet, paliekot uz derību ceļa, mums nebūs jābaidās. Es svētīju jūs, lai, to darot, jūs nesatrauktu ne tas, kādos laikos mēs dzīvojam, ne likstas, ar kurām jums nākas sastapties. Es svētīju jūs, lai jūs izvēlētos stāvēt svētajās vietās un neizkustētos. Es svētīju jūs, lai jūs ticētu Jēzus Kristus solījumiem un tam, ka Viņš dzīvo un ka Viņš uzrauga mūs, gādā par mums un stāv mums līdzās. Tā Kunga un mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.