2010.–2019. gads
Liekot liela darba pamatu
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Liekot liela darba pamatu

Mācības, kuras gūtas no mājās iedibinātām tradīcijām, kaut mazas un vienkāršas, mūsdienās kļūst arvien nozīmīgākas.

Mums kā vecākiem Ciānā ir svēts pienākums atraisīt bērnos aizrautību un nodošanos tam priekam, gaismai un patiesībām, ko sniedz Jēzus Kristus evaņģēlijs. Audzinot bērnus, mēs iedibinām tradīcijas mūsu mājās un veidojam komunikācijas un uzvedības paraugu savās ģimenes attiecībās. Tādējādi mūsu iedibinātajām tradīcijām vajadzētu iesakņot spēcīgas, nezūdošas labestības īpašības mūsu bērnos, kas iedveš tos ar spēku stāties pretī dzīves izaicinājumiem.

Jau vairākus gadus mūsu ģimene izbauda gadskārtējo kempinga tradīciju augstu Uintas kalnos — Jūtas ziemeļaustrumos. Mums jāmēro 20 jūdžu (32 km) garš, akmeņains zemes ceļš, lai nonāktu skaistā, zaļā, augsto kanjonu sienu iekļautā ielejā, kurai cauri tek auksta, dzidra upe. Katru gadu, cerībā atjaunot evaņģēlija mācības un pielietojuma vērtību mūsu bērnu un mūsu mazbērnu sirdīs, Sūzana un es uzdodam katram no mūsu sešiem dēliem un viņu ģimenēm sagatavot īsu vēstījumu par tēmu, kas, viņuprāt, būtu svarīgs elements uz Kristu orientētas mājas vides pamatā. Tad mēs sapulcējamies kādā savrupā vietā uz ģimenes svētbrīdi, un katrs dalās savā vēstījumā.

Rocks

Šogad mūsu mazbērni savu vēstījumu uzrakstīja uz akmeņiem, un tad viens pēc otra tos apraka citu citam blakām, tā atainojot to drošo pamatu, uz kura tiek nodibināta laimīga dzīve. Visiem sešiem vēstījumiem cauri vijās neapklusināmā, mūžīgā patiesība, ka Jēzus Kristus ir šī pamata stūrakmens.

Jesaja ir teicis: „Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots.”1 Jēzus Kristus ir šis vērtīgais stūrakmens Ciānas pamatos. Tas bija Viņš, kurš pravietim Džozefam Smitam atklāja: „Tādēļ nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels.”2

Mācības, kas gūtas no mūsu mājās iedibinātajām tradīcijām, kaut mazas un vienkāršas, kļūst arvien nozīmīgākas mūsdienu pasaulē. Kas ir tās mazās un vienkāršās lietas, kas iesakņojušās paveiks lielu darbu mūsu bērnu dzīvēs?

Nesen prezidents Rasels M. Nelsons, uzrunājot lielu draudzi netālu no Toronto, Kanādā, stingri atgādināja vecākiem par mūsu svēto atbildību — mācīt bērnus. Nodefinējot šīs būtiskās atbildības, prezidents Nelsons uzsvēra mūsu kā vecāku pienākumu — mācīt saviem bērniem izprast, kādēļ mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, ko nozīmē — būt dzimušiem derībā — un cik svarīgi ir sagatavoties patriarhālās svētības saņemšanai, un iedrošināja vecākus vadīt Svēto Rakstu kopīgu lasīšanu ģimenēs.3 Ar šiem paņēmieniem mūsu mīļotais pravietis aicina padarīt mūsu mājas par „ticības svētnīcām”.4

Mormona Grāmatā Ēnoss apraksta savu dziļo pateicību, kuru izjuta par sava tēva piemēru, kurš „mācīja [viņam] savu valodu, un arī audzināšanu un pamācīšanu no Tā Kunga”. Sajūtu pārņemts, Ēnoss iesaucās: „Un svētīts ir mana Dieva Vārds par to.”5

Es loloju šīs mazās un vienkāršās tradīcijas, kuras esam ieviesuši mūsu mājās mūsu 35 gadu laulības laikā. Vairākas no mūsu tradīcijām ir smalkas, tomēr nozīmīgas. Piemēram:

  • Es vienmēr zināju, ka vakaros, kad biju prom no mājām, mūsu vecākais dēls Sūzanas vadībā uzņemsies novadīt ģimenes Svēto Rakstu studēšanu un ģimenes lūgšanu.6

  • Vēl kāda tradīcija — mēs nekad nepametam mājas vai nebeidzam telefona sarunu, nepasacījuši: „Es tevi mīlu!”

  • Mūsu dzīves tika svētītas, pateicoties tam, ka mēs regulāri veltījām laiku individuālām pārrunām ar katru no mūsu dēliem. Kādas intervijas laikā es apvaicājos dēlam par viņa nodomu un gatavošanos kalpot misijā. Pārrunājot to, iestājās pārdomu pilns klusuma brīdis, tad viņš pieliecās man tuvāk un domīgi sacīja: „Tēt, vai tu atceries, kad es biju mazs un mēs uzsākām šīs tēva intervijas?” Es atbildēju: „Jā!” „Redzi,” viņš teica, „toreiz es apsolīju jums, ka kalpošu misijā, un jūs ar mammu man apsolījāt, ka arī jūs kalposiet misijā, kad būsiet vecāki.” Tas izraisīja jaunu klusuma brīdi. „Vai jums ir kādas grūtības, kas attur jūs no kalpošanas? Ja tā — varbūt es varu jums palīdzēt?”

Veselīgas ģimenes tradīcijas, tādas kā lūgšana, Svēto Rakstu lasīšana, ģimenes mājvakars un baznīcas sanāksmju apmeklēšana, kaut šķietami mazas un vienkāršas, veido mīlestības, cieņas, vienotības un drošības pamatu. Ar Garu, kas pavada šos centienus, mūsu bērni tiek pasargāti no pretinieka ugunīgajām bultām, kas tik smalki caurvijušas mūsdienu pasaules kultūru.

Mums par to viedi atgādina Helamans, pamācot savus dēlus: „Atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.”7

Pirms vairākiem gadiem, kad es kalpoju kā jauns bīskaps, mani vēlējās satikt kāds pavecāks kungs. Viņš aprakstīja savu aiziešanu no Baznīcas un tikumīgās tradīcijas, kuras mācīja viņa vecāki viņa jaunības dienās. Viņš detalizēti aprakstīja sirdssāpes, kuras pieredzēja dzīvē, kad velti meklēja pēc neizsīkstoša prieka īslaicīgajā laimē, kuru piedāvāja pasaule. Tagad, viņa dzīves noslēgumā, viņš pieredzēja maigos, dažkārt uzmācīgos Dieva gara čukstus, kas vedināja viņu atpakaļ pie mācībām, paradumiem, sajūtām un garīgās drošības, ko bija pieredzējis bērnībā. Viņš izteica pateicību par savu vecāku tradīcijām un mūsdienu valodā viņš atbalsoja Ēnosa vēstījumu: „Svētīts ir mana Dieva vārds par to.”

Mana pieredze rāda, ka šī labā vīra atgriešanās pie evaņģēlija ir raksturīga daudziem un ir bieži tikusi atkārtota Dieva bērnu vidū, kas uz kādu laiku ir novērsušies, lai atkal atgrieztos pie mācībām un paradumiem, kas iegūti jaunībā. Šādos brīžos mēs izprotam gudrību, ko Salamana pamācībās autors izteica vecākiem: „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.”8

Ikviens no vecākiem, audzinot bērnus, ir pieredzējis gan nomācošus brīžus, gan dažādu pakāpju apņemšanās un spēka pieplūduma līmeņus. Taču, ja vecāki pielieto ticību, audzinot bērnus ar atklātību un mīlestību, un dara visu iespējamo, lai palīdzētu tiem viņu dzīves ceļā, tad viņiem ir lielāka cerība, ka sēklas, kas tiek sētas, izlaidīs saknes viņu bērnu sirdīs un prātos.

Mozus labi izprata fundamentālo vajadzību pēc pastāvīgas audzināšanas. Viņš pamācīja: „Un atgādini tos [vārdus] saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.”9

Mēs nometamies ceļos blakus mūsu bērniem ģimenes lūgšanu laikā, mēs rūpējamies par viņiem, noturot jēgpilnu Svēto Rakstu lasīšanu ģimenē, mēs pacietīgi, mīlestībā rūpējamies par viņiem, kad kopīgi piedalāmies ģimenes mājvakarā, un no sirds aizlūdzam par viņiem, kad vienatnē, nometušies ceļos, raidām savas lūgšanas uz debesīm. Ak, cik dedzīgi mēs vēlamies, lai sēklas, kuras sējam, iesakņotos mūsu bērnu sirdīs un prātos.

Uzskatu, ka svarīgākais nav tas, vai mūsu bērni saprot, kāpēc mūsu audzināšana viņiem ir tik nozīmīga, piemēram, cenšoties kopīgi lasīt no Svētajiem Rakstiem vai noturot ģimenes mājvakaru, vai apmeklējot jauniešu pasākumus un citas Baznīcas sanāksmes. Nav tik būtiski, vai tajos brīžos viņi izprot šo aktivitāšu nozīmīgumu, drīzāk gan, vai mēs kā vecāki pietiekami pielietojam ticību, lai sekotu Tā Kunga pamācībai — uzcītīgi dzīvot, mācīt, mudināt un uzstādīt mērķus, kas būtu Jēzus Kristus evaņģēlija iedvesmoti. Tie ir centieni, ko virza mūsu ticība — mūsu cerība, ka jaunībā iesētās sēklas kādu dienu viņos iesakņosies, sāks dīgt un augt.

Lietas, par kurām runājam, lietas, par kurām sludinām un mācām, noteiks to, kas notiks ar mums. Ja iedibinām veselīgas tradīcijas, kas māca Kristus doktrīnu, Svētais Gars liecinās par mūsu vēstījuma patiesumu un atraisīs evaņģēlija sēklas, kas tika dziļi iedēstītas mūsu bērnu sirdīs, pateicoties mūsu uzcītīgajiem, neizsīkstošajiem pūliņiem. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.