2010.–2019. gads
Paceliet savas galvas un priecājieties
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Paceliet savas galvas un priecājieties

Kad mēs saskaramies ar grūtībām Tā Kunga veidā, kaut mēs spētu pacelt savas galvas un priecāties.

1981. gadā mans tēvs, divi tuvi draugi un es devāmies izbraucienā uz Aļasku. Mums bija jāpiezemējas uz attāla ezera un jānokļūst kādā skaistā apgabalā, kas atradās augstienē. Lai samazinātu nastu svaru, kas mums pašiem būtu jānes, mēs iesaiņojām savus krājumus kastēs, pārklājām tās ar putām, piestiprinājām lielas, krāsainas lentes un izmetām tās pa lidmašīnas logu savā paredzētajā galamērķī.

Pēc tam, kad ieradāmies, mēs meklējām un meklējām, taču, mums par nožēlu, mēs nevarējām atrast nevienu kasti. Galu galā mēs vienu atradām. Tajā atradās maza gāzes plīts, kartona plāksnes, daži saldumi un pāris paciņas ar hamburgera sastāvdaļām, bet paša hamburgera nebija. Mums nebija iespējas sazināties ar ārpasauli, un mūsu plānotā atgriešanās bija pēc nedēļas.

No šīs pieredzes es iemācījos divas nozīmīgas mācības. Pirmā: neizmet savu ēdienu pa logu. Otrā: dažreiz mums jāsaskaras ar grūtībām.

Bieži vien mūsu pirmā reakcija, saskaroties ar grūtībām, ir šāda: „Kāpēc es?” Lai nu kā, šī jautājuma uzdošana nemaina pašas grūtības. Tas Kungs prasa, lai mēs pārvarētu izaicinājumus, un Viņš ir norādījis, ka „tas viss dos [mums] pieredzi un nāks [mums] par labu”. 1

Dažreiz Tas Kungs lūdz mums izdarīt grūtas lietas, un dažreiz mūsu izaicinājumi ir radušies mūsu pašu vai citu izvēļu rezultātā. Nefijs pieredzēja abas šīs situācijas. Kad Lehijs aicināja savus dēlus atgriezties pēc Lābana plāksnēm, viņš teica: „Un tad, lūk, tavi brāļi kurn, sakot, ka tā ir grūti izpildāma lieta, ko es esmu prasījis no tiem, bet, lūk, es to neesmu prasījis no tiem, bet tā ir Tā Kunga pavēle”. 2 Citā reizē Nefija brāļi izmantoja savu rīcības brīvību, lai ierobežotu viņa rīcības brīvību: „Viņi sagrāba mani, jo lūk viņi bija ļoti apskaitušies, un viņi sasēja mani ar virvēm, jo viņi centās atņemt manu dzīvību”.3

Džozefs Smits pieredzēja grūtības Libertī cietumā. Būdams bez cerībām uz atvieglojumu un izmisis, Džozefs izsaucās: „Ak, Dievs, kur Tu esi?”4 Nav šaubu, daži no mums ir jutušies tāpat kā Džozefs.

Visi saskaras ar grūtībām: mīļa cilvēka nāve, šķiršanās, niķīgs bērns, slimība, ticības pārbaudījumi, darba zaudēšana vai kādas citas grūtības.

Mani uz visiem laikiem izmainīja vārdi, kurus teica elders Nīls A. Maksvels no Divpadsmito kvoruma, kurus viņš teica laikā, kad viņš cīnījās ar leikēmiju. Viņš teica: „Kad biju dziļās pārdomās, man prātā ienāca šie 13 pamācošie un iedrošinošie vārdi: „Es tev esmu devis leikēmiju, lai tu varētu mācīt Manus ļaudis visā patiesībā.”” Pēc tam viņš turpināja, sakot, ka šī pieredze viņu bija svētījusi ar „daudz lielāku mūžības realitātes perspektīvu. … Šāda izpratne par mūžību var mums palīdzēt mūsu turpmākajā ceļā, kas var būt ļoti grūts.”5

Lai mums palīdzētu mūsu ceļā un lai mēs gūtu uzvaru savos grūtajos brīžos, saglabājot mūžības redzējumu, es vēlētos ieteikt divas lietas. Mums ir jāsaskaras ar grūtībām, pirmkārt, piedodot citiem un, otrkārt, veltījoties Debesu Tēvam.

Piedot tiem, kas, iespējams, mums ir sagādājuši grūtus brīžus, un samierināt „sevi ar Dieva prātu”6 var būt ļoti grūti. Visvairāk var sāpēt tad, ja mūsu grūtos brīžus ir izraisījis ģimenes loceklis, tuvs draugs vai pat mēs paši.

Būdams jauns bīskaps, es mācījos par piedošanu, kad mans staba prezidents Brūss M. Kuks dalījās šādā stāstā. Viņš paskaidroja:

„1970–to gadu beigās es ar dažiem partneriem uzsāku uzņēmējdarbību. Lai gan mēs nedarījām neko nelegālu, dažas sliktas izvēles kopā ar ekonomikas krīzes brīžiem rezultējās neveiksmē.

Daži investori iesniedza prasību, lai atgūtu savus zaudējumus. Viņu advokāts bija padomnieks manā ģimenes bīskapijā. Bija ļoti grūti atbalstīt cilvēku, kas šķietami centās mani iznīcināt. Manī pieauga zināms naidīgumus pret viņu, un es uzskatīju viņu par savu ienaidnieku. Pēc pieciem juridisko cīņu gadiem mēs zaudējām visu, kas mums piederēja, ieskaitot mūsu māju.

2002. gadā mana sieva un es uzzinājām, ka staba prezidijs, kurā es kalpoju par padomnieku, tika reorganizēts. Kad mēs devāmies savā īsajā ceļojumā, lai es tiktu atbrīvots, sieva man jautāja, ko es izvēlētos par saviem padomniekiem, ja es tiktu aicināts par jauno staba prezidentu. Es negribēju par to runāt, bet viņa uzstāja. Galu galā manā prātā ienāca viens vārds. Pēc tam viņa pieminēja advokāta vārdu, kuru mēs uzskatījām par mūsu galveno grūtību iemeslu pirms 20 gadiem. Kamēr viņa runāja, Svētais Gars apstiprināja, ka viņam vajadzētu kļūt par otru padomnieku. Vai es varu piedot šim cilvēkam?

Kad elders Deivids E. Sorensens aicināja mani kalpot par staba prezidentu, viņš man deva stundu laika, lai izvēlētos padomniekus. Ar asarām acīs es norādīju, ka Tas Kungs jau man deva šo atklāsmi. Kad es nosaucu tā cilvēka vārdu, kuru es uzskatīju par savu ienaidnieku, tad dusmas, niknums un naids, ko es biju jutis, pazuda. Tajā brīdī es mācījos par mieru, kas izriet no piedošanas caur Jēzus Kristus Izpirkšanu.”

Citiem vārdiem, mans staba prezidents „pilnībā piedeva” viņam, tāpat kā Nefijs senatnē.7 Es pazinu prezidentu Kuku un viņa padomnieku kā divus taisnīgus priesterības vadītājus, kas viens otru mīlēja. Es apņēmos līdzināties viņiem.

Pirms vairākiem gadiem mūsu neveiksmīgajā Aļaskas ceļojumā es ātri iemācījos, ka vainot citus savos apstākļos — pilotu, kas izsvieda ēdienu lidojuma laikā, — nav risinājums. Lai nu kā, kad mēs pieredzējām fiziskā spēka izsīkumu, ēdiena trūkumu, slimību un gulēšanu uz zemes lielas vētras laikā, apsegušies tikai ar kartona plāksnēm, es iemācījos, „[ka] Dievam nekas nav neiespējams”.8

Jaunie cilvēki, Dievs sagaida no jums grūtas lietas. Viena 14 gadus veca jaunā sieviete spēlēja konkurētspējīgā basketbola komandā. Viņa sapņoja par piedalīšanos vidusskolas basketbola spēlēs, tāpat kā to darīja viņas vecākā māsa. Pēc tam viņa uzzināja, ka viņas vecāki tika aicināti kalpot Gvatemalas misijā.

Ierodoties viņa atklāja, ka dažas mācības viņai notiks spāniski — valodā, kurā viņa vēl nerunāja. Viņas skolā nebija nevienas meiteņu sporta komandas. Viņa dzīvoja ēkas 14. stāvā stingrā drošības uzraudzībā. Turklāt viņa nedrīkstēja viena iet laukā drošības apsvērumu dēļ.

Viņas vecāki dzirdēja viņu raudam, līdz viņa aizmieg, vairāku mēnešu garumā. Tas salauza viņu sirdis! Viņi beidzot nolēma, ka sūtīs viņu mājās pie viņas vecmāmiņas, lai tur pabeigtu vidusskolu.

Kad mana sieva iegāja mūsu meitas istabā, lai pateiktu mūsu lēmumu, viņa ieraudzīja mūsu meitu — nometušos ceļos lūgšanā ar atvērtu Mormona Grāmatu uz gultas. Svētais Gars pačukstēja manai sievai: „Ar viņu viss būs labi,” un mana sieva klusi izgāja ārā no istabas.

Mēs vairs nekad nedzirdējām viņu raudam pirms iemiegšanas. Apņēmības pilna un ar Tā Kunga palīdzību viņa varonīgi izturēja visus šos trīs gadus.

Mūsu misijas beigās es jautāju savai meitai, vai viņa kalpos pilnlaika misijā. Viņas atbilde bija: „Nē, tēti, es jau nokalpoju.”

Mani apmierināja šī atbilde! Taču apmēram sešus mēnešus vēlāk Svētais Gars mani naktī pamodināja ar šādu domu: „Es esmu aicinājis tavu meitu kalpot misijā.”

Mana reakcija bija: „Debesu Tēvs, viņa jau ir daudz ziedojusies.” Svētais Gars mani ātri palaboja, un es sāku saprast, ka viņas misijas aicinājums bija no Tā Kunga.

Es drīz aizvedu savu meitu pusdienās. Galdam otrā pusē es teicu: „Genzija, vai tu zini, kāpēc mēs esam šeit?”

Viņa teica: „Jā, tēti. Tu zini, man ir jākalpo misijā. Es nevēlos doties, bet es došos.”

Tāpēc ka viņa pakļāvās Debesu Tēva gribai, viņa kalpoja Viņam ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību. Viņa iemācīja savam tēvam, kā paveikt ko grūtu.

Prezidents Rasels M. Nelsons vispasaules svētbrīdī jaunajiem pieaugušajiem lūdza jauniešiem dažas grūtas lietas. Prezidents Nelsons teica: „Mans piektais aicinājums jums ir — izcelties, būt atšķirīgiem no pasaules. … Tam Kungam ir nepieciešams, lai jūs izskatītos, izklausītos, uzvestos un ģērbtos kā patiess Jēzus Kristus māceklis.”9 Tas var būt grūti izdarāms, bet es zinu, ka jūs to varat izdarīt — ar prieku.

Atcerieties, ka „cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku”.10 Neskatoties uz visu, ar ko Lehijs saskārās, viņš aizvien spēja rast prieku. Atcerieties, kad Almu „nospieda bēdas”11, ko izraisīja Amonihas ļaudis? Eņģelis viņam teica: „Svētīts tu esi, Alma; tādēļ pacel savu galvu un priecājies, … jo tu esi bijis uzticīgs Dieva pavēļu turēšanā.”12 Alma apguva lielu patiesību: mēs vienmēr varam priecāties, kad mēs turam baušļus. Atcerieties, ka laikā, kad virsnieks Moronijs saskārās ar kariem un problēmām: „Tur nekad nebija bijis laimīgāka laika Nefija tautā.”13 Mēs varam un mums jāatrod prieks, kad mēs saskaramies ar grūtībām.

Glābējs saskārās ar grūtībām: „Un pasaule … uzskatīs Viņu par nonievājamu, tāpēc tie Viņu šaustīs, un Viņš to pacietīs; un tie sitīs Viņu, un Viņš to pacietīs. Jā, tie spļaus uz Viņu, un Viņš to pacietīs dēļ Savas mīļās laipnības un Savas iecietības pret cilvēku bērniem.”14

Šīs mīļās laipnības dēļ Jēzus Kristus paveica Izpirkšanu. Tā rezultātā Viņš katram no mums saka: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”15 Pateicoties Kristum, mēs arī varam uzvarēt pasauli.

Kad mēs saskaramies ar grūtībām Tā Kunga veidā, kaut mēs spētu pacelt savas galvas un priecāties. Šajā svētajā brīdī es liecinu pasaulei, ka mūsu Glābējs dzīvo un vada Savu Baznīcu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.