Vienoti Kristū
Mani mīļotie līdzstrādnieki Tā Kunga darbā, es ticu, ka mēs varam un mums vajadzētu vēl sekmīgāk uzņemt šajā Baznīcā savus jaunos draugus.
Labdien, mani dārgie brāļi un māsas! Kā mēs mēdzam teikt manā dzimtajā Brazīlijas portugāliešu valodā: „Boa tarde!” Es jūtos svētīts, ka varu piepulcēties jums šajā brīnišķīgajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vispārējā konferencē, mūsu mīļotā pravieša — prezidenta Rasela M. Nelsona — vadībā. Es ar apbrīnu raugos uz šo lielisko iespēju, kad ikviens no mums var uzklausīt Tā Kunga balsi caur Viņa kalpiem uz šīs Zemes šajās pēdējās dienās, kurās mēs dzīvojam.
Mana dzimtā valsts Brazīlija ir ļoti bagātīgi apveltīta ar dabas resursiem. To skaitā ietilpst slavenā Amazones upe — viena no lielākajām un garākajām upēm visā pasaulē. To veido divas upes — Solimoesa un Negro. Interesanti, ka pirms ūdens sajaukšanās tās plūst līdzās daudzu kilometru garumā, lai gan šīm upēm ir ļoti atšķirīgas iztekas, ātrums, temperatūra un ķīmiskais sastāvs. Pēc vairākiem kilometriem ūdens beidzot sajaucas, izveidojot vienotu upi, kas atšķiras no abām tās atsevišķajām pietekām. Tikai tad, kad šīs pietekas ir apvienojušās, Amazones upes straume kļūst tik spēcīga, ka, sasniedzot Atlantijas okeānu, atstumj jūras ūdeni tik tālu, ka okeānā vēl daudzu kilometru garumā var pasmelt saldūdeni.
Līdzīgi kā Solimoes un Negro upes, kas saplūst kopā, veidojot vareno Amazones upi, arī Dieva bērni sapulcējas atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā no dažādiem sociālajiem slāņiem, tradīcijām un kultūrām, veidojot šo brīnišķīgo, svēto kopienu Kristū. Uzmundrinot, atbalstot un mīlot cits citu, mēs beigu beigās apvienojamies varenā spēkā, kas vairo šajā pasaulē labo. Būdami Jēzus Kristus sekotāji, kas vienoti virzās uz priekšu šajā labestības upē, mēs varēsim nodrošināt izslāpušo pasauli ar evaņģēlija „saldūdeni”.
Tas Kungs ir iedvesmojis Savus praviešus, lai tie mācītu mums, kā mēs varam atbalstīt un mīlēt cits citu, lai, sekojot Jēzum Kristum, varētu būt vienoti savā ticībā un mērķī. Jaunās Derības apustulis Pāvils mācīja, ka tie, kuri ir „kristīti Kristus Vārdā, [ir] tērpušies Kristū. … jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū”.1
Kad mēs tiekam kristīti, solot sekot Glābējam, mēs apliecinām Tēvam, ka esam ar mieru uzņemties Kristus Vārdu.2 Cenšoties iemantot savā dzīvē Viņa dievišķās īpašības, mēs, pateicoties Kristus, Tā Kunga, Izpirkšanai, kļūstam citādi, nekā bijām, un gluži dabiski vēl vairāk iemīlam visus līdzcilvēkus.3 Mēs izjūtam patiesas rūpes par ikviena cilvēka labklājību un laimi. Mēs raugāmies cits uz citu kā uz brāli vai māsu, kā uz Dieva bērniem ar dievišķu izcelsmi, īpašībām un potenciālu. Mēs vēlamies gādāt cits par citu un nest cits cita slogus.4
Tieši to Pāvils nodēvēja par žēlsirdību.5 Mormona Grāmatas pravietis Mormons dēvē to par tīro Kristus mīlestību,6 kas ir pati cildenākā, cēlākā un stiprākā mīlestības forma. Mūsu pašreizējais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, nesen aprakstīja vienu no šīs tīrās Kristus mīlestības izpausmēm, nodēvējot to par kalpošanu norīkojumos, kad mēs vēl koncentrētāk, svētāk un mīlošāk gādājam par citiem, kā to darīja Glābējs.7
Domājot par šo principu, kas aicina mīlēt un gādāt par citiem tā, kā to darīja Glābējs, attiecināsim to uz iedrošināšanu, palīdzēšanu un atbalsta sniegšanu jaunpievērstajiem un tiem, kuri sāk izrādīt interesi par mūsu Baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanu.
Kad šie jaunie draugi atmet pasaulīgo, lai pieņemtu Jēzus Kristus evaņģēliju, pievienodamies Viņa Baznīcai, viņi kļūst par Jēzus mācekļiem, kas ir dzimuši no jauna — caur Viņu.8 Viņi atstāj aiz muguras labi zināmo pasauli un izvēlas sekot Jēzum Kristum, ar visu sirds nodomu pievienojoties šai jaunajai „upei”, kas līdzinās varenajai Amazones upei — upei, kas kalpo par varonīgu labestības un taisnīguma spēku, tiecoties uz Dieva klātbūtni. Apustulis Pēteris saka, ka tā ir „izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, [īpaši ļaudis]”.9 Pievienojoties šai jaunajai, nepazīstamajai upei, šie jaunie draugi iesākumā var justies nedaudz apmulsuši. Šiem jaunajiem draugiem var šķist, ka viņi cenšas iekļauties upē, kam ir unikāla izcelsme, temperatūra un ķīmiskais sastāvs — upē, kur valda noteiktas tradīcijas, kultūra un vārdu krājums. Sākotnēji šī jaunā dzīve Kristū var šķist nospiedoša. Brītiņu padomājiet, kā viņi varētu justies, pirmo reizi dzirdot tādus izteicienus kā ģimenes mājvakars, bīskapijas jauniešu komiteja, gavēņa svētdiena, kristīšanās par mirušajiem, trīsrakstu sējums un tā tālāk.
Nav grūti saprast, kādēļ tiem varētu šķist, ka viņi te neiederas. Nonākot šādā situācijā, viņi varētu prātot: „Vai es te iederēšos? Vai es iekļaujos Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā? Vai es šai Baznīcai esmu vajadzīgs? Vai es atradīšu jaunus draugus, kas gribēs man palīdzēt un atbalstīt mani?”
Mani dārgie draugi, šādos brīžos tiem no mums, kuri atrodas dažādos šī ilgā māceklības ceļa posmos, būtu jāpasniedz sadraudzības roka mūsu jaunajiem draugiem, pieņemot tos, lai cik tālu tie būtu tikuši, palīdzot, iemīlot un iekļaujot tos savā dzīvē. Visi šie jaunie draugi ir Dieva dārgie dēli un meitas.10 Mēs nevaram atļauties zaudēt nevienu no tiem, jo, līdzīgi Amazones upei, kas ir atkarīga no tās bagātinošajām pietekām, mums viņi ir vajadzīgi tikpat ļoti, kā viņiem esam vajadzīgi mēs, lai kļūtu par varenu spēku, kas vairo pasaulē labo.
Mūsu jaunie draugi nāk ar saviem Dieva dāvātajiem talantiem, aizgrābtību un labestību. Viņu entuziasms attiecībā uz evaņģēliju var izrādīties lipīgs, palīdzot mums atdzīvināt savas personīgās liecības. Viņi sniedz mums jaunu skatījumu, palīdzot izprast šo dzīvi un evaņģēliju.
Mums jau ilgstoši ir ticis mācīts, kā mēs varam palīdzēt saviem jaunajiem draugiem, lai viņi šajā atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā justos aicināti un mīlēti. Lai viņi varētu turpināt būt stipri un uzticīgi visu savu dzīvi, viņiem ir nepieciešamas trīs lietas:
Pirmkārt, viņiem šajā Baznīcā ir nepieciešami brāļi un māsas, kuri izrāda par tiem sirsnīgu interesi, kļūdami par patiesiem un uzticamiem draugiem, pie kā tie var pastāvīgi vērsties, kas būs līdzās un atbildēs uz viņu jautājumiem. Kā Baznīcas locekļiem, mums allaž vajadzētu būt vērīgiem un, apmeklējot Baznīcas pasākumus un sanāksmes, pievērst uzmanību neredzētām sejām — lai kādi būtu mūsu pienākumi, norīkojumi vai rūpesti. Lai palīdzētu mūsu jaunajiem draugiem justies aicinātiem un pieņemtiem šajā Baznīcā, mēs varam izrādīt vienkāršus uzmanības apliecinājumus, piemēram, sirsnīgi sasveicināties un uzsmaidīt, apsēsties līdzās, dziedot un pielūdzot Dievu, iepazīstināt tos ar citiem Baznīcas locekļiem un tā tālāk. Atverot savas sirdis mūsu jaunajiem draugiem dažos no šiem veidiem, mēs rīkojamies kalpošanas garā. Ja mēs kalposim viņiem tā, kā to darīja Glābējs, viņi nejutīsies kā „svešinieki mūsu vārtos”. Viņi jutīs, ka var šeit iederēties un iegūt jaunus draugus, un vēl svarīgāk ir tas, ka caur mūsu patieso gādību viņi sajutīs Glābēja mīlestību.
Otrkārt, šiem jaunajiem draugiem ir nepieciešams norīkojums — iespēja kalpot citiem. Kalpošana ir viena no Pēdējo dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas ģeniālākajām iezīmēm. Tas ir process, kura gaitā var stiprināties mūsu ticība. Ikviens no šiem jaunajiem draugiem ir pelnījis šādu iespēju. Lai gan aicinājumu došana neilgi pēc kristībām ietilpst bīskapa un bīskapijas padomes tiešajos pienākumos, nekas mūs neattur aicināt savus jaunos draugus palīgā, kalpojot citiem neoficiāli vai piedaloties kalpošanas projektos.
Treškārt, šiem jaunajiem draugiem ir jātiek „[barotiem] ar labo Dieva vārdu”.11 Mēs varam palīdzēt tiem iemīlēt un iepazīt Svētos Rakstus, kopīgi lasot un apspriežot tajos ietvertās mācības, sniedzot tekstuālo kontekstu un izskaidrojot grūti izprotamus vārdus. Mēs varam mācīt tiem arī to, kā saņemt personīgus norādījumus caur regulārām Svēto Rakstu studijām. Bez tam, mēs varam palīdzēt saviem jaunajiem draugiem, viesojoties viņu mājās, un aicināt tos ciemos regulāri ieplānoto Baznīcas sanāksmju un pasākumu starplaikā, palīdzot tiem iekļauties šajā varenajā svēto kopienas upē.
Apzinoties, ar kādiem pielāgojumiem un izaicinājumiem mūsu jaunie draugi sastopas, pievienojoties Dieva ģimenei un kļūstot par mūsu brāļiem un māsām, mēs varam tiem pastāstīt, kā mēs esam tikuši galā ar līdzīgiem izaicinājumiem savā dzīvē. Tas palīdzēs tiem apzināties, ka viņi nav vieni un ka Dievs tos svētīs, ja vien tie izrādīs ticību Viņa solījumiem.12
Solimoesas un Negro upēm saplūstot, Amazone kļūst par varenu un spēcīgu upi. Līdzīgi arī, kad mēs tik tiešām apvienojamies ar saviem jaunajiem draugiem, atjaunotā Jēzus Kristus Baznīca kļūst vēl stiprāka un stabilāka. Mēs ar manu mīļoto Rozannu jūtamies tik pateicīgi visiem tiem, kuri palīdzēja mums iekļauties šajā jaunajā upē, kad mēs pirms daudziem gadiem savā dzimtajā valstī Brazīlijā pieņēmām Jēzus Kristus evaņģēliju. Šie brīnišķīgie cilvēki ir patiesi kalpojuši mums, gadu gaitā palīdzot turpināt šo taisnīguma ceļu. Mēs esam ļoti pateicīgi par viņiem.
Pravieši no Rietumu puslodes labi zināja, kā palīdzēt saviem jaunajiem draugiem kopīgi turpināt taisnīguma ceļu, iekļaujoties šajā jaunajā labestības upē, kas plūst pretī mūžīgajai dzīvei. Piemēram, Moronijs, redzot mūsdienas un zinot, ka mēs sastapsimies ar līdzīgām grūtībām,13 iekļāva savos Mormona Grāmatas pierakstos dažus no šiem būtiskajiem soļiem, sakot:
„Un, kad tie bija tikuši pieņemti kristīšanai un bija tikuši Svētā Gara spēka ietekmēti un attīrīti, tie tika ieskaitīti starp Kristus baznīcas ļaudīm; un viņu vārdi tika pierakstīti, lai viņi varētu tikt pieminēti un baroti ar labo Dieva vārdu, lai turētu tos uz pareizā ceļa, lai turētu tos nepārtraukti modrus lūgšanā, paļaujoties vienīgi uz Kristus nopelniem, kurš bija viņu ticības sācējs un piepildītājs.
Un baznīca sanāca kopā bieži, lai gavētu un lūgtu, un runātu cits ar citu par savu dvēseļu labklājību.”14
Mani mīļotie līdzstrādnieki Tā Kunga darbā, es ticu, ka mēs varam un mums vajadzētu vēl sekmīgāk uzņemt šajā Baznīcā savus jaunos draugus. Es aicinu, lai jūs padomātu, ko mēs varam darīt, lai vēl sirsnīgāk pieņemtu un uzņemtu tos un palīdzētu tiem, sākot jau ar nākamo svētdienu. Uzmanieties, lai jūsu Baznīcas norīkojumi nekavētu jūs sirsnīgi sveikt šos jaunos draugus mūsu Baznīcas sanāksmēs un pasākumos. Galu galā šīm dvēselēm ir liela vērtība Dieva acīs, un tās ir daudz svarīgākas par Baznīcas programmām un pasākumiem. Ja mēs kalposim saviem jaunajiem draugiem ar tīras mīlestības pilnu sirdi, kā to darīja Glābējs, es jums Viņa Vārdā apsolu, ka Viņš palīdzēs mums mūsu centienos. Ja mēs rīkosimies kā uzticīgi kalpotāji, kā to darīja Glābējs, mūsu jaunie draugi saņems palīdzību, kas tiem ir nepieciešama, lai spēkpilni nodotos evaņģēlijam un uzticīgi pastāvētu līdz galam. Viņi pievienosies mums, kļūstot par vareniem Dieva ļaudīm, un palīdzēs mums dāvāt „saldūdeni” šai pasaulei, kam tik izmisīgi nepieciešamas Jēzus Kristus evaņģēlija svētības. Šie Dieva bērni sajutīs, ka viņi „vairs [nav] svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem”.15 Es apsolu jums, ka viņi sajutīs mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, klātesamību Viņa paša Baznīcā. Viņi turpinās šo ceļu kopā ar mums, iekļaujoties upē, kas ieplūst paša krietnuma avotā, līdz brīdim, kad mūsu Kungs, Jēzus Kristus, ar atplestām rokām uzņems tos un viņi dzirdēs Tēvu sakām: „Jums būs mūžīgā dzīve.”16
Es aicinu jūs meklēt Tā Kunga palīdzību, lai jūs varētu mīlēt citus tā, kā Viņš jūs ir mīlējis. Rīkosimies pēc Mormona padoma: „Tādēļ, mani mīļotie brāļi [un māsas], lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji.”17 Par šīm patiesajām mācībām es liecinu, darot to Jēzus Kristus Vārdā, āmen.