2010.–2019. gads
Dievišķa neapmierinātība
Zemteksta piezīmes
Tēma

Dievišķa neapmierinātība

Dievišķa neapmierinātība var mūs mudināt rīkoties saskaņā ar ticību, sekot Glābēja aicinājumam darīt labu un pazemīgi veltīt savas dzīves Viņam.

Kad es mācījos pamatskolā, mēs gājām uz mājām pa bruģētu taku, kas vijās augšup ap kalnu. Bija vēl kāda taka, bez bruģa, kuru iesauca par „puišu taku”. Puišu taka bija dubļaina taka, kas veda taisnā virzienā uz kalnu. Tā bija īsāka, bet daudz stāvāka. Būdama jauna meitene, es zināju, ka spēju pievarēt jebkuru taku, kuru var arī zēni. Vēl jo vairāk, es zināju, ka dzīvoju pēdējās dienās un ka man būs jādara grūtas lietas, tāpat kā pionieriem, un es vēlējos būt sagatavota. Tāpēc šad un tad es atpaliku no savu draugu pulciņa, kas gāja pa bruģēto ceļu, novilku savas kurpes un ar basām kājām devos augšā pa puišu taku. Es centos norūdīt savas pēdas.

Man kā jaunai Sākumskolas meitenei likās, ka tas ir veids, kā varu sagatavoties. Tagad es zinu labāk! Tā vietā, lai basām kājām staigātu pa kalnu takām, es zinu, ka varu sagatavot sevi derību takai, ja atsaucos Svētā Gara pamudinājumiem. Jo Tas Kungs caur Savu pravieti katru no mums aicina dzīvot un rūpēties „augstākā un svētākā veidā” un „rīkoties cēlāk”.1

Šie pravietiskie aicinājumi uz rīcību, kā arī mūsu dabiskā intuīcija, ka mēs varam izdarīt vairāk un būt par kaut ko vairāk, dažreiz mūsos rada sajūtu, ko elders Nīls A. Maksvels nodēvēja par „dievišķo neapmierinātību”.2 Dievišķa neapmierinātība rodas tad, kad salīdzinām to, kas mēs esam, ar to, „par ko varam kļūt”.3 Ja mēs esam godīgi pret sevi, tad katrs no mums jūt atšķirību starp to, kur un kas mēs esam, un to, kur un par ko mēs vēlamies kļūt. Mēs vēlamies vairot savas personīgās spējas. Mums ir šīs sajūtas, jo mēs esam Dieva meitas un dēli, piedzimuši ar Kristus gaismu, taču dzīvojam kritušā pasaulē. Šīs sajūtas ir devis Dievs, un tās rada nepieciešamību rīkoties.

Mums vajadzētu pieņemt dievišķās neapmierinātības sajūtas, kas mūs aicina uz cēlāku ceļu, vienlaikus atpazīstot un izvairoties no sātana viltojuma — paralizējošas mazdūšības. Sātans dedzīgi vēlas vairot mūsos šādas sajūtas. Mēs varam izvēlēties iet cēlāku ceļu, kas mūs mudina meklēt Dievu un Viņa mieru un žēlastību, vai arī mēs varam klausīties sātanu, kurš mūs bombardē ar vēstījumiem, ka mēs nekad nebūsim pietiekami bagāti, gudri, skaisti un tamlīdzīgi. Mūsu neapmierinātība var kļūt dievišķa vai destruktīva.

Rīkošanās ticībā

Viens veids, kā atšķirt dievišķu neapmierinātību no sātana viltojuma, ir šāds: dievišķa neapmierinātība mūs novedīs pie uzticīgas rīcības. Dievišķa neapmierinātība nav aicinājums palikt mūsu komforta zonā, tā arī nenovedīs mūs izmisumā. Es esmu pārliecinājusies, ka tad, kad es gremdējos domās par to, kas es neesmu, es pārstāju pilnveidoties, un man ir daudz grūtāk sajust un sekot Svētajam Garam.4

Savā jaunībā Džozefs Smits sāka skaidri apzināties savas nepilnības un uztraukties par „[savas] nemirstīgās dvēseles labklājību”. Viņš teica: „Mans prāts kļuva ārkārtīgi satraukts, jo es jutu vainas apziņu savu grēku dēļ un … es izjutu skumjas par saviem un pasaules grēkiem.”5 Tas noveda viņu pie „nopietnām pārdomām un liel[a] nemier[a]”.6 Vai tas neizklausās pazīstami? Vai jūs jūtaties neērti vai sāpināti savu trūkumu dēļ?

Džozefs kaut ko darīja lietas labā. Viņš dalījās: „Es bieži sev atkārtoju: „Kas ir jādara?””7 Džozefs rīkojās ticībā. Viņš vērsās pie Svētajiem Rakstiem, izlasīja aicinājumu Jēkaba 1:5 un vērsās pie Dieva pēc palīdzības. Tad sekoja vīzija, kas iesāka Atjaunošanu. Es esmu ļoti pateicīga, ka Džozefa dievišķā neapmierinātība laikaposmā, kad viņš bija satraukts un apjucis, motivēja viņu uz uzticīgu rīcību.

Sekojiet pamudinājumiem, lai darītu labu

Pasaule bieži vien izmanto neapmierinātības sajūtu kā attaisnojumu iegrimšanai sevī, savu domu vēršanai uz sevi un uz pagātni, un individuālām pārdomām par to, kas es esmu, kas es neesmu un ko es vēlos. Turpretī dievišķa neapmierinātība mūs motivē sekot Glābēja piemēram, kurš „gāja apkārt, labu darīdams”.8 Ejot pa māceklības taku, mēs saņemsim garīgus pamudinājumus palīdzēt citiem cilvēkiem.

Kāds stāsts, kuru dzirdēju pirms dažiem gadiem, man palīdzēja atpazīt un pēc tam rīkoties saskaņā ar Svēta Gara pamudinājumiem. Māsa Bonija D. Pārkina, bijusī Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, vēstīja:

„Sjūzana … bija brīnišķīga šuvēja. Prezidents [Spensers V.] Kimbals dzīvoja [viņas] bīskapijā. Kādu svētdienu Sjūzana pamanīja, ka viņam bija jauns uzvalks. Nesen viņas tēvs … dāvāja viņai kādu smalku zīda audumu. Sjūzana nodomāja, ka no auduma sanāktu izskatīga kaklasaite, kas piestāvētu prezidenta Kimbala jaunajam uzvalkam. Tā nu pirmdienā viņa uzšuva kaklasaiti. Viņa iesaiņoja to papīra salvetē un aizgāja līdz prezidenta Kimbala mājām.

Pieejot pie parādes durvīm, viņa negaidīti apstājās un nodomāja: „Kas es tāda esmu, lai pravietim šūtu kaklasaiti? Viņam, iespējams, tādu ir daudz.” Izlēmusi, ka viņa ir kļūdījusies, viņa pagriezās, lai dotos prom.

Tajā brīdī māsa Kimbala atvēra durvis un sacīja: „Ak, Sjūzana!”

Būdama nepārliecināta par sevi, Sjūzana sacīja: „Es svētdien redzēju prezidentu Kimbalu viņa jaunajā uzvalkā. Tētis nesen no Ņujorkas man atveda zīdu, … tāpēc es uzšuvu kaklasaiti.”

Pirms Sjūzana varēja turpināt, māsa Kimbala viņu pārtrauca, satvēra viņu aiz pleciem un sacīja: „Sjūzana, tu nekad neapspied dāsnas domas.”9

Man patīk šis teikums! „Nekad neapspied dāsnas domas.” Dažreiz, kad jūtu pamudinājumu kaut ko izdarīt cita labā, es prātoju, vai tas bija pamudinājums vai manas paša domas. Taču es atminos: „Tas, kas ir no Dieva, aicina un vilina darīt labu nepārtraukti; tādējādi katra lieta, kas aicina un vilina darīt labu un mīlēt Dievu, un kalpot Viņam, ir Dieva iedvesmota.”10

Neatkarīgi no tā, vai tie ir tieši pamudinājumi vai tikai impulsi palīdzēt, labs darbs nekad nav lieks; jo „žēlsirdība nekad nebeidzas”11 un tā nekad nav nepareiza atbildes reakcija.

Bieži ir jākalpo neērtā laikā, un mēs reti uzzinām, cik liela ietekme ir bijusi mūsu mazajiem kalpošanas darbiem. Bet ik pa laikam mēs saskatīsim, ka esam bijuši darbarīki Dieva rokās, un mēs būsim pateicīgi apziņā, ka Dievs to apstiprina caur Svēto Garu, kurš darbojas mūsos.

Māsas, mēs varam lūgt, lai Svētais Gars mums parāda „visas lietas, ko mums vajadzētu darīt”12, pat ja mūsu uzdevumu saraksts jau izskatās pilns. Saņemot pamudinājumu, mēs traukus varam atstāt nemazgātus vai kādas citas nodarbes atlikt uz vēlāku laiku, lai bērnam palasītu, apmeklētu draugu, pieskatītu kāda kaimiņa bērnu vai kalpotu templī. Nepārprotiet mani — man patīk veidot sarakstus, man patīk atzīmēt, ka darbi ir izdarīti. Taču mēs sajūtam mieru, kad saprotam, ka būt par kaut ko vairāk nebūt nenozīmē darīt vairāk. Kad es atsaucos uz neapmierinātību, apņemoties sekot pamudinājumiem, tas izmaina veidu, kā es domāju par „savu laiku”, — es redzu cilvēkus nevis kā traucēkļus, bet kā savas dzīves mērķi.

Dievišķa neapmierinātība ved mūs pie Kristus

Dievišķa neapmierinātība noved pie pazemības, nevis pie sevis žēlošanas vai mazdūšības, kas rodas, veicot salīdzinājumus, kuros mēs vienmēr ciešam neveiksmi. Sievietes, kuras tur derības, ir dažādas — viņu ģimenes, viņu dzīves pieredzes un viņu apstākļi ir atšķirīgi.

Protams, neviens no mums nesasniegs savu dievišķo potenciālu, un apziņā, ka mēs paši neesam pietiekami labi, ir daļa patiesības. Taču evaņģēlija labā vēsts ir tā, ka, pateicoties Dieva labvēlībai, mēs esam pietiekami labi. Ar Kristus palīdzību mēs varam izdarīt visu.13 Svētajos Rakstos ir apsolīts, ka mēs saņemsim žēlastību īstajā laikā.14

Tā ir pārsteidzoša patiesība, ka mūsu vājības var būt par svētību, ja tās dara mūs pazemīgus un pievērš Kristum.15 Neapmierinātība kļūst dievišķa, kad mēs ar savām vajadzībām pazemīgi vēršamies pie Jēzus Kristus, nevis ieslīgstam sevis žēlošanā.

Patiesībā Jēzus brīnumi bieži iesākās ar to, ka tika noteikta kāda vēlme, vajadzība, neizdošanās vai nepilnība. Atcerieties par maizi un zivīm? Katrs no evaņģēlija rakstniekiem vēsta, kā Jēzus brīnumainā veidā pabaroja tūkstošiem Savu sekotāju.16 Taču stāsts iesākas ar mācekļu atziņu par to, kā viņiem trūkst, — viņi saprata, ka viņiem ir tikai „piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”17 Mācekļiem bija taisnība — viņiem nebija pietiekami daudz ēdiena, taču to, kas viņiem bija, viņi iedeva Jēzum, un Viņš paveica brīnumu.

Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka ar jūsu talantiem un dāvanām nepietiek, lai paveiktu kādu uzdevumu? Man ir. Taču to, kas mums ir, mēs varam dot Kristum, un Viņš vairos mūsu pūliņus. Neskatoties uz visām jūsu cilvēciskajām nepilnībām un vājībām, ja jūs paļausities uz Dieva labvēlību, tad tas, ko jūs varat dāvāt, ir vairāk nekā pietiekami.

Patiesībā katrs no mums ir vienas paaudzes attālumā no dievības, ikkatrs ir Dieva bērns.18 Debesu Tēvs vēlas mūs pārveidot, — gluži tāpat kā laiku gaitā Viņš to ir darījis ar praviešiem un citiem parastiem vīriešiem un sievietēm.

K. S. Luiss šo Dieva pārveidošanas spēku izskaidroja šādi: „Iedomājieties, ka jūs esat dzīvojamā māja. Ierodas Dievs, lai šo māju pārbūvētu. Iespējams, sākumā jūs saprotat, ko Viņš dara. Viņš saliek notekcaurules un aptur jumta tecēšanu un tā tālāk; jūs zinājāt, ka šie darbi ir jāveic, un tādēļ jūs par to neesat pārsteigts. Taču tad Viņš sāk tā dauzīt māju, ka briesmīgi sāp. … [Jūs saprotat], ka Viņš ceļ pavisam citādu māju, nekā bijāt iedomājušies. … Jūs domājāt, ka tiksit pārveidots par nelielu, pieticīgu vasarnīcu, taču Viņš ceļ pili. Viņš plāno nākt un dzīvot tajā.”19

Pateicoties mūsu Glābēja īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam paveikt visu, kas mums būs jāpaveic. Pravieši ir mācījuši, ka mēs varam tikt iesvētīti caur Kristus žēlastību, ja mēs ejam pa māceklības ceļu. Dievišķa neapmierinātība var mūs mudināt rīkoties saskaņā ar ticību, sekot Glābēja aicinājumam darīt labu un pazemīgi veltīt savas dzīves Viņam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.