2010.–2019. gads
Izvēlieties šodien
Zemteksta piezīmes
Tēma

Izvēlieties šodien

Mūsu mūžīgā laime ir atkarīga no tā, vai mēs izvēlēsimies dzīvo Dievu un pievienosimies Viņam Viņa darbā.

Pasaku tēls Mērija Popinsa ir tipiska angļu auklīte, kurai arī piemīt spēks darīt neiespējamo.1 Viņa ierodas ar austrumvēju, lai palīdzētu satrauktajai Benksu ģimenei Ķiršu gatves septiņpadsmitajā numurā — karaļa Edvarda laika Londonā. Viņas gādībā tiek uzticēti bērni, Džeina un Maikls. Ar stingrību un laipnību viņa sāk tiem mācīt vērtīgas mācības ar burvju pieskārienu.

Džeina un Maikls ievērojami progresē, taču Mērija nolemj, ka viņai ir pienācis laiks doties tālāk. Skatuves inscenējumā Mērijas draugs, skursteņslauķis Berts, mēģina viņu atrunāt no došanās projām. Viņš iebilst: „Viņi taču ir labi bērni, Mērija.”

Mērija atbild: „Vai es raizētos par viņiem, ja viņi tādi nebūtu? Taču es nevaru viņiem palīdzēt, ja viņi man to neļauj, un nevienu nav tik grūti mācīt kā bērnu, kurš zina visu.”

Berts jautā: „Tātad?”

Mērija atbild: „Tātad viņiem nākamais solis būs jāsper pašiem.”2

Brāļi un māsas, līdzīgi Džeinai un Maiklam Benksiem, mēs esam „labi bērni”, par kuriem ir vērts raizēties. Mūsu Debesu Tēvs vēlas palīdzēt mums un svētīt mūs, taču mēs ne vienmēr Viņam to ļaujam. Dažreiz mēs pat rīkojamies tā, it kā jau visu zinātu. Un arī mums ir „jāsper nākamais solis” pašiem. Šī iemesla dēļ mēs ieradāmies uz Zemes no pirmsmirstīgās dzīves debesu mājām. Mūsu „solis”, kas mums ir jāsper, ir saistīts ar izvēļu izdarīšanu.

Mūsu Debesu Tēva kā vecāka mērķis nav panākt, lai Viņa bērni darītu to, kas ir pareizi; Viņa mērķis ir panākt, lai Viņa bērni izvēlētos darīt to, kas ir pareizi, un galu galā kļūtu tādi kā Viņš. Ja Viņš vienkārši vēlētos, lai mēs būtu paklausīgi, Viņš izmantotu tūlītējas balvas un sodus, lai ietekmētu mūsu uzvedību.

Taču Dievu neinteresē tas, lai Viņa bērni kļūtu tikai par dresētiem un paklausīgiem „mājdzīvniekiem”, kuri negrauzīs Viņa čības celestiālajā viesistabā.3 Nē, Dievs vēlas, lai Viņa bērni pieaugtu garīgi un pievienotos Viņam ģimenes pienākumu veikšanā.

Dievs iedibināja plānu, ar kuru mēs varam kļūt mantinieki Viņa valstībā, derību taku, kas mūs ved pie tā, lai kļūtu Viņam līdzīgi, dzīvotu tā, kā Viņš dzīvo, un dzīvotu mūžīgi ģimenes lokā Viņa klātbūtnē.4 Personīgā izvēle bija un ir ļoti svarīga šajā plānā, par kuru mēs mācījāmies pirmsmirstīgajā esamībā. Mēs pieņēmām šo plānu un izvēlējāmies piedzimt uz Zemes.

Lai nodrošinātu to, ka mums būs jāpielieto ticība un jāmācās pareizi izmantot savu rīcības brīvību, aizmirstības priekškars tika pārvilkts mūsu prātiem, lai mēs neatcerētos Dieva plānu. Bez šī priekškara Dieva nolūki netiktu sasniegti, tāpēc ka mēs nevarētu progresēt un kļūt par uzticamiem mantiniekiem, kādus Viņš vēlas mūs redzēt.

Pravietis Lehijs teica: „Tāpēc Dievs, Tas Kungs, ļāva cilvēkam rīkoties patstāvīgi. Tad nu cilvēks nevar rīkoties patstāvīgi, nebūdams viena vai otra kārdināts.”5 Pašos pamatos vienu izvēli pārstāv Jēzus Kristus, Tēva Pirmdzimtais. Otru izvēli pārstāv Sātans, Lucifers, kurš vēlas iznīcināt rīcības brīvību un nelikumīgi piesavināties varu.6

Jēzus Kristus personā „mums ir aizstāvis Tēva priekšā”.7 Jēzus, kad bija nesis Savu Izpirkšanas upuri, „[uzkāpa] debesīs, … lai prasītu Tēvam Savas tiesības uz žēlastību, kas Viņam ir pār cilvēku bērniem”. Un, pieprasījis Savas tiesības uz žēlastību, „Viņš aizstāv cilvēku bērnu lietu”.8

Tajā, kā Kristus mūs aizstāv Tēva priekšā, nav pretrunu. Jēzus Kristus, kurš atļāva, lai Viņa griba saplūstu Tēva gribā,9 cīnīsies tikai par to, ko Tēvs jau visu laiku ir vēlējies. Debesu Tēvs bez šaubām priecājas par mūsu panākumiem un uzslavē mūs, kad mēs tos gūstam.

Tas, ka Kristus ir mūsu Aizstāvis, tajā skaitā atgādina mums, ka Viņš ir samaksājis mūsu grēku cenu un ka Dieva žēlastība var aizsniegt ikvienu.10 Tiem, kas tic Jēzum Kristum, nožēlo grēkus, tiek kristīti un pastāv līdz galam, — šis process ved uz salīdzināšanos ar Dievu11, — Glābējs piedod, dziedina un aizstāv tos. Viņš ir mūsu palīgs, mierinātājs un starpnieks, kas apliecina mūsu salīdzināšanos ar Dievu un galvo par to.12

Lucifers, pilnīgi pretēji, ir apsūdzētājs. Jānis Atklājējs aprakstīja Lucifera galīgo sakāvi: „Un es dzirdēju skaļu balsi debesīs sakām: Tagad ir pienākusi glābšana un stiprums, un mūsu Dieva valstība, un Viņa Kristus vara.” Kāpēc? Tāpēc, ka „mūsu brāļu apsūdzētājs ir gāzts, kurš apsūdzēja viņus mūsu Dieva priekšā dienu un nakti. Jo tie ir uzveikuši viņu ar Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu.”13

Lucifers ir tas apsūdzētājs. Viņš runāja pret mums pirmsmirstīgajā esamībā, un viņš turpina mūs apsūdzēt šajā dzīvē. Viņš cenšas mūs novilkt lejā. Viņš vēlas, lai mēs piedzīvotu nebeidzamas bēdas. Viņš ir tas, kas mums saka, ka mēs esam nepiemēroti, tas, kurš saka, ka mēs neesam pietiekami labi, tas, kurš saka, ka nav atgūšanās pēc pieļautas kļūdas. Viņš ir tas galīgais terorizētājs, kurš sper mums, kad jūtamies nomākti.

Ja Lucifers mācītu kādam bērnam staigāt un šis bērns pakluptu, viņš kliegtu uz šo bērnu, sodītu viņu un liktu viņam pārstāt censties. Lucifera paņēmieni vienmēr rezultējas drosmes zaudēšanā un izmisumā. Šis melu tēvs ir tas galīgais melis14 un viltīgi darbojas, lai mūs piekrāptu un novērstu mūsu uzmanību, „jo viņš tiecas, lai visi cilvēki varētu būt nelaimīgi līdzīgi viņam pašam”.15

Ja Kristus mācītu kādam bērnam staigāt un šis bērns pakluptu, Viņš palīdzētu bērnam piecelties un mudinātu viņu spert nākamos soļus.16 Kristus ir palīgs un mierinātājs. Viņa paņēmieni galu galā un vienmēr nes prieku un cerību.

Dieva plānā ir iekļauti mums dotie norādījumi, kas Svētajos Rakstos tiek saukti par baušļiem. Šie baušļi nav kaprīzs vai patvaļīgs uzspiestu noteikumu krājums, kas paredzēts vienīgi tam, lai mūs izdresētu būt paklausīgiem. Tie ir saistīti ar dievišķu īpašību izkopšanu mūsos, ar atgriešanos pie mūsu Debesu Tēva un nezūdoša prieka saņemšanu. Paklausība Viņa baušļiem nav akla; mēs apzināti izvēlamies Dievu un Viņa ceļu, kas ved uz mājām. Paraugs mums ir tāds pats, kāds tas bija Ādamam un Ievai, kad „Dievs deva viņiem baušļus pēc tam, kad bija darījis zināmu tiem pestīšanas ieceri”.17 Lai arī Dievs vēlas, lai mēs būtu uz derību takas, Viņš cieņpilni ļauj mums izvēlēties.

Patiesi Dievs vēlas, sagaida un norāda, lai katrs Viņa bērns izvēlētos pats. Viņš mūs nespiedīs. Pateicoties rīcības brīvības dāvanai, Dievs ļauj Saviem bērniem „[rīkoties pašiem] un nevis lai ar viņiem rīkotos”.18 Rīcības brīvība ļauj mums izvēlēties — nostāties uz takas vai nē. Tā mums ļauj nokāpt no takas vai nenokāpt. Tāpat kā mūs nevar piespiest paklausīt, mūs arī nevar piespiest nepaklausīt. Neviens nevar, bez mūsu līdzdalības, nogrūst mūs no takas. (To nevajag jaukt ar tiem, kuru rīcības brīvība tiek pārkāpta. Tie nav nogājuši no ceļa; tie ir upuri. Dievs saprot viņu stāvokli un dāvā viņiem mīlestību un līdzjūtību.)

Taču, kad mēs noejam no takas, Dievs ir apbēdināts, tāpēc ka Viņš zina, ka tas galu galā vienmēr novedīs pie mazākas laimes un zaudētām svētībām. Svētajos Rakstos novirzīšanās no takas tiek saukta par grēku, un no tā izrietošā, mazākā laime un zaudētās svētības — par sodu. Šajā ziņā Dievs mūs nesoda; sods ir mūsu pašu, nevis Viņa, izvēļu sekas.

Kad mēs atklājam, ka esam nogājuši no takas, mēs varam arī neatgriezties uz tās vai, pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam izvēlēties mainīt savu kursu un atgriezties uz takas. Svētajos Rakstos process, kad mēs pieņemam lēmumu par mainīšanos un atgriešanos uz takas, tiek saukts par grēku nožēlošanu. Ja mums neizdodas nožēlot grēkus, tas nozīmē, ka mēs izvēlamies diskvalificēt sevi no svētībām, ko Dievs vēlas dot. Ja mēs „[negribam] baudīt to, ko [mēs] varētu saņemt”, mēs „[atgriezīsimies] … savā vietā, lai baudītu to, ko [mēs vēlamies] saņemt”19 — tā ir mūsu, nevis Dieva, izvēle.

Neatkarīgi no tā, cik ilgi neesam bijuši uz takas vai cik tālu esam aizklīduši, tajā brīdī, kad nolemjam mainīties, Dievs mums palīdz atgriezties.20 Skatoties no Dieva skatupunkta, caur patiesu grēku nožēlošanu un virzīšanos uz priekšu ar nelokāmību Kristū, kad atkal būsim nostājušies uz takas, tas būs tā, it kā mēs nekad no tās nebūtu noklīduši.21 Glābējs samaksāja par mūsu grēkiem un atbrīvoja mūs no draudošā laimes un svētību samazinājuma. Svētajos Rakstos tas tiek saukts par piedošanu. Pēc kristībām visi Baznīcas locekļi paklūp uz takas — daži no mums pat pēkšņi nozūd no takas. Tādējādi ticības Jēzum Kristum pielietošana, grēku nožēlošana, palīdzības saņemšana no Viņa un piedošanas saņemšana nav vienreizēji notikumi, bet gan visa mūža procesi, kas pastāvīgi atkārtojas. Šādā veidā mēs „[pastāvam] līdz galam”.22

Mums ir jāizvēlas, kam mēs kalposim.23 Mūsu mūžīgā laime ir atkarīga no tā, vai mēs izvēlēsimies dzīvo Dievu un pievienosimies Viņam Viņa darbā. Cenšoties „spert nākamo soli” patstāvīgi, mēs vingrināmies pareizā savas rīcības brīvības izmantošanā. Kā teica divas bijušās Palīdzības biedrības vispārējās prezidentes, mums nevajadzētu būt „maziem bērniem, kuriem visu laiku jāglauda galva un kas visu laiku jālabo”.24 Nē, Dievs vēlas, lai mēs kļūtu par nobriedušiem pieaugušajiem un pārvaldītu paši sevi.

Izvēle dzīvot saskaņā ar Debesu Tēva plānu ir vienīgais veids, kā mēs varam kļūt par mantiniekiem Viņa valstībā; tikai tad Viņš var mums uzticēties, ka mēs pat neprasīsim to, kas būs pretrunā ar Viņa gribu.25 Taču mums ir jāatceras, ka „nevienu nav tik grūti mācīt kā bērnu, kurš zina visu”. Tādēļ mums ir jābūt gataviem tikt Tā Kunga un Viņa kalpu apmācītiem Tā Kunga ceļos. Mēs varam uzticēties, ka esam Debesu Vecāku mīlēti bērni26 un ka par mums ir vērts „raizēties”, un varam būt pārliecināti, ka „patstāvīgi” jeb „pašiem” nekad nenozīmēs „vieniem pašiem”.

Kā ir teicis Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs, es pievienojos viņam:

„Tāpēc priecājieties savās sirdīs un atcerieties, ka jūs esat brīvi savā rīcībā — izvēlēties mūžīgās nāves ceļu vai mūžīgās dzīves ceļu.

Tad nu, mani mīļotie brāļi [un māsas], salīdzinieties ar Dieva prātu un nevis ar velna … prātu un atcerieties, kad jūs esat salīdzinājušies ar Dievu, ka tas ir tikai iekš un caur Dieva labvēlību, ka jūs esat izglābti.”27

Tādēļ izvēlieties ticību Kristum, izvēlieties grēku nožēlošanu, izvēlieties tapt kristīti un saņemt Svēto Garu, izvēlieties apzināti sagatavoties un cienīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu, izvēlieties noslēgt derības templī un izvēlieties kalpot dzīvajam Dievam un Viņa bērniem. Mūsu izvēles nosaka, kas mēs esam un par ko kļūsim.

Es nobeidzu ar atlikušajiem Jēkaba svētības vārdiem: „Tad nu lai Dievs jūs uzceļ no … mūžīgās nāves ar Grēku Izpirkšanas spēku, lai jūs varētu tikt pieņemti Dieva mūžīgajā valstībā.”28 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.