Nāc, ieklausies pravieša balsī!
Ja mēs savā dzīvē nostiprināsim paradumu — ieklausīties un ņemt vērā mūsdienu praviešu teikto —, mēs iegūsim mūžības svētības.
Runājot par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas prezidentu, Tas Kungs paziņoja:
„Un vēl, Augstās priesterības amata prezidenta pienākums ir prezidēt pār visu baznīcu un būt kā Mozum —
… jā, būt par gaišreģi, atklājēju, tulku un pravieti, esot ar visām Dieva dāvanām, kuras Viņš dāvā baznīcas galvai” (Mācība un Derības 107:91–92; uzsvērums pievienots).
Esmu svētīts, ka varu liecināt par dažām Dieva dāvanām, kuras saņem Viņa pravieši. Es vēlos dalīties ar jums vienā šādā svētā pieredzē. Pirms mana pašreizējā aicinājuma es palīdzēju noteikt un rekomendēt vietas, kur nākotnē tiktu celti tempļi. Pēc 2001. gada 11. septembra šķērsot ASV robežas kļuva daudz grūtāk. Tā rezultātā daudziem Baznīcas locekļiem bija nepieciešamas divas līdz trīs stundas, lai šķērsotu robežu no Vankūveras (Kanādas), dodoties uz Sietlas Vašingtonas templi. Prezidents Gordons B. Hinklijs, kurš tolaik bija Baznīcas prezidents, teica, ka templis Vankūverā svētītu Baznīcas locekļus. Tika atļauts meklēt vietu, un pēc tam, kad mēs apskatījām vairākus Baznīcai piederošus īpašumus, tika izskatītas arī citas vietas, kuras nebija Baznīcas īpašumā.
Tika atrasta skaista vieta, kur bija atļauts celt ar reliģiju saistītas ēkas, šī vieta atradās blakus Kanādas lielceļam. Īpašumam bija lieliska piekļuves vieta, uz tā atradās daudz skaistu Kanādas priežu, un tā bija viegli pamanāma daudziem tūkstošiem garāmbraucēju.
Mēs prezentējām šo vietu ar attēliem un kartēm Tempļa vietu komitejas ikmēneša sanāksmē. Prezidents Hinklijs atļāva sagatavot pirkuma līgumu un pabeigt visu faktu izskatīšanu. Tā gada decembrī mēs ziņojām komitejai, ka darbi ir pabeigti, un mēs lūdzām atļauju veikt pirkumu. Uzklausot mūsu ziņojumu, prezidents Hinklijs teica: „Es jūtu, ka man vajadzētu apskatīt šo vietu.”
Vēlāk, tajā pašā mēnesī, divas dienas pēc Ziemassvētkiem, mēs devāmies uz Vankūveru ar prezidentu Hinkliju, prezidentu Tomasu S. Monsonu un Bilu Viljamsu, tempļa arhitektu. Mūs sagaidīja vietējais staba prezidents Pauls Kristensens, kurš mūs aizveda uz šo vietu. Tā diena bija nedaudz mitra un miglaina, bet prezidents Hinklijs izlēca no automašīnas un sāka staigāt pa īpašumu.
Kad bijām pavadījuši kādu laiku tajā vietā, es pajautāju prezidentam Hinklijam, vai viņš vēlētos apskatīt vēl dažas vietas, kuras tika izskatītas. Viņš teica, ka viņš to gribētu. Aplūkojot citas vietas, mēs varējām tās savstarpēji salīdzināt.
Mēs izbraucām lielu apli pa Vankūveras apkārtni, aplūkojot citus īpašumus, līdz mēs atkal atgriezāmies sākotnējā vietā. Prezidents Hinklijs teica: „Šī ir skaista vieta.” Pēc tam viņš jautāja: „Vai mēs varam doties uz Baznīcas ēku, kas atrodas aptuveni 1,4 jūdzes (0,4 km) tālāk?”
„Protams, prezident,” mēs atbildējām.
Mēs iekāpām mašīnās un braucām uz tuvāko Baznīcas ēku. Kad mēs atbraucām uz draudzes namu, prezidents Hinklijs teica: „Šeit pagriezieties pa kreisi.” Mēs pagriezāmies un braucām pa ielu, sekojot norādēm. Iela nedaudz sāka paplašināties.
Kad mašīna sasniedza savu augstāko punktu, prezidents Hinklijs sacīja: „Apturiet automašīnu, apturiet automašīnu.” Pēc tam viņš norādīja uz zemes gabalu pa labi un sacīja: „Kā būtu ar šo vietu? Šeit ir jābūt templim. Šeit ir tā vieta, kur Tas Kungs vēlas, lai būtu templis. Vai jūs varat to iegādāties? Vai jūs varat to iegādāties?”
Mēs nebijām izskatījuši šo īpašumu. Tas atradās tālāk no galvenā ceļa, un tas nebija izlikts pārdošanā. Mēs nezinājām, ko teikt, bet prezidents Hinklijs norādīja uz īpašumu un sacīja vēlreiz: „Šajā vietā jābūt templim.” Mēs uzkavējāmies dažas minūtes un pēc tam devāmies uz lidostu, lai atgrieztos mājās.
Nākamajā dienā brāli Viljamu un mani iesauca prezidenta Hinklija kabinetā. Viņš bija visu uzzīmējis uz papīra lapas — ceļus, draudzes namu, pagriezienu pa kreisi —, un ar burtu X bija atzīmēta tempļa atrašanās vieta. Viņš jautāja, ko mēs esam noskaidrojuši. Mēs atbildējām, ka viņš nebūtu varējis izvēlēties vēl grūtāk iegūstamu īpašumu. Tas piederēja trīs īpašniekiem: vienam no Kanādas, vienam no Indijas un vienam no Ķīnas! Un tajā vietā nebija ļauts celt reliģiska rakstura ēkas.
„Nu, dariet labāko, ko varat,” viņš teica.
Pēc tam notika brīnumi. Dažu mēnešu laikā šis īpašums piederēja mums, un vēlāk Langlijas pilsēta, Britu Kolumbijā, deva atļauju tempļa celtniecībai.
Domājot par šo pieredzi, es izjūtu pazemību, apjaušot, ka, lai gan brālis Viljams un es bijām ieguvuši formālu izglītību un vairāku gadu pieredzi ar nekustamajiem īpašumiem un tempļu projektēšanu un prezidentam Hinklijam nebija šādas formālas apmācības, viņam bija kaut kas daudz dižāks — pravietiska gaišreģa dāvana. Viņš spēja iztēloties, kur vajadzētu atrasties Dieva templim.
Kad Tas Kungs pavēlēja agrīnajiem svētajiem celt templi šajā atklāšanas laikmetā, Viņš paziņoja:
„Bet lai nams tiek celts Manam Vārdam atbilstoši paraugam, ko Es tiem rādīšu.
Un, ja Mani ļaudis to necels atbilstoši paraugam, ko Es rādīšu … , Es nepieņemšu to no viņu rokām” (Mācības un Derību 115:14–15).
Tāpat kā tas bija ar agrīnajiem svētajiem, tāpat ir ar mums mūsdienās: Tas Kungs ir atklājis un turpina atklāt Baznīcas prezidentam paraugus, pēc kuriem Dieva valstība tiek vadīta mūsdienās. Un, vēršoties pie mums personīgi, viņš sniedz norādījumus par to, kā katram no mums būtu jāvada sava dzīve, lai mūsu rīcība būtu pieņemama Tam Kungam.
2013. gada aprīlī es runāju par pūliņiem saistībā ar katra tempļa pamatu sagatavošanu, lai pārliecinātos, ka tie spēj izturēt vētras un katastrofas, kurām tie tiks pakļauti. Bet pamats ir tikai sākums. Templis sastāv no daudziem celtniecības blokiem, kas ir savienoti atbilstoši iepriekš izstrādātiem paraugiem. Ja mūsu dzīvei ir jākļūst par templi, ko katrs no mums cenšas veidot tā, kā to māca Tas Kungs (skat. 1. korintiešiem 3:16–17), mēs godīgi varam sev pajautāt: „Kādus celtniecības blokus mums vajadzētu ielikt, lai padarītu savu dzīvi skaistu, majestātisku un izturīgu pret pasaules vētrām?”
Mēs varam atrast atbildi uz šo jautājumu Mormona Grāmatā. Attiecībā uz šo pierakstu pravietis Džozefs Smits sacīja: „Es pateicu brāļiem, ka Mormona Grāmata ir vispareizākā no visām grāmatām uz Zemes un mūsu reliģijas noslēgakmens, un cilvēks, dzīvojot pēc tās norādījumiem, nokļūs tuvāk Dievam, nekā pēc jebkuras citas grāmatas” (Mormona Grāmatas ievads). Mormona Grāmatas ievadā mēs tiekam mācīti, ka: „Tie, kas iegūs šo dievišķo liecību no Svētā Gara, ar to pašu spēku uzzinās, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs, ka Džozefs Smits ir Viņa atklāsmju saņēmējs un pravietis šinīs pēdējās dienās un ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Tā Kunga valstība, kura vēlreiz ir atjaunota uz Zemes.”
Šie ir tie daži galvenie mūsu personīgās ticības un liecības celtniecības bloki:
-
Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs.
-
Mormona Grāmata ir Dieva vārds.
-
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Dieva valstība uz Zemes.
-
Džozefs Smits ir pravietis, un mums ir mūsdienu pravieši šeit, uz Zemes.
Pēdējos mēnešos esmu noklausījies katru prezidenta Nelsona sniegto uzrunu vispārējā konferencē kopš brīža, kad viņš tika aicināts par apustuli. Tas ir izmanījis manu dzīvi. Kad es studēju un apdomāju prezidenta Nelsona 34 gados apkopoto gudrību, no viņa mācībām izrietēja skaidras un konsekventas tēmas. Katra no šīm tēmām ir saistīta ar jau pieminētajiem celtniecības blokiem vai kādu citu svarīgu celtniecības bloku mūsu personīgajiem tempļiem. Tie ietver ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, grēku nožēlošanu, kristības grēku piedošanai, Svētā Gara dāvanu, mirušo pestīšanu un tempļa darbu, turēt svētu sabata dienu, paturēt prātā gala mērķi un palikt uz derību ceļa. Prezidents Nelsons par to visu ir runājis ar lielu mīlestību un ziedošanos.
Baznīcas un mūsu dzīves galvenais stūrakmens un celtniecības bloks ir Jēzus Kristus. Šī ir Viņa Baznīca. Prezidents Nelsons ir Viņa pravietis. Prezidenta Nelsona mācības liecina un atklāj Jēzus Kristus dzīvi un raksturu mūsu pašu labumam. Viņš runā mīloši un zinoši par Glābēja dabu un Viņa misiju. Viņš ir bieži un dedzīgi ir apliecinājis mūsdienu praviešu dievišķo aicinājumu — to Baznīcas prezidentu, kuru vadībā viņš ir kalpojis.
Šodien, tagad, tā ir mūsu privilēģija atbalstīt viņu kā Tā Kunga pašreizējo pravieti šeit, uz Zemes. Mēs esam pieraduši atbalstīt Baznīcas vadītājus dievišķā veidā, paceļot savas rokas, lai paustu savu piekrišanu un atbalstu. Mēs to izdarījām pirms dažām minūtēm. Taču patiesa atbalstīšana ir kas vairāk, nekā šī fiziskā izpausme. Kā ir teikts Mācības un Derību 107:22, Augstāko prezidiju ir jāatbalsta ar „uzticību, ticību un baznīcas lūgšanu”. Mēs pilnīgi un patiesi sākam atbalstīt mūsdienu pravieti tad, kad esam uzticīgi viņa vārdiem, kad ticībā rīkojamies atbilstoši tiem un pēc tam lūdzam Tā Kunga pastāvīgas svētības pār viņu.
Kad es domāju par prezidentu Raselu M. Nelsonu, mani mierina Glābēja vārdi, kad Viņš teica: „Un, ja Mani ļaudis uzklausīs Manu balsi un Manu kalpu balsis, kurus Es esmu nozīmējis vadīt Manus ļaudis, lūk, patiesi Es saku jums, viņi netiks izkustināti no savas vietas” (Mācības un Derību 124:45).
Ja jūs uzklausīsit un ņemsit vērā mūsdienu praviešus, tam būs liela, pat dzīvi izmainoša ietekme jūsu dzīvē. Mēs tiekam stiprināti. Mēs kļūstam daudz drošāki un pārliecinātāki Tai Kungā. Mēs dzirdam Tā Kunga vārdus. Mēs jūtam Dieva mīlestību. Mēs zināsim, kā piešķirt savai dzīvei mērķi.
Es mīlu un atbalstu prezidentu Raselu M. Nelsonu, kā arī citus, kas ir tikuši aicināti par praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem. Es liecinu, ka Tas Kungs ir apveltījis viņu ar noteiktām dāvanām, kā arī es liecinu: ja mēs savā dzīvē nostiprinām paradumu — ieklausīties un ņemt vērā mūsdienu praviešu teikto —, mūsu dzīve tiks veidota pēc dievišķa parauga, ko Tas Kungs mums ir noteicis, un mēs iegūsim mūžības svētības. Šis uzaicinājums attiecas uz visiem. Nāc, ieklausies pravieša balsī! Jā, nāciet pie Kristus un dzīvojiet! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.